Latvijas feodālisms un reālpolītika
   13.06.2011

Pirms 2. jūnija prezidenta vēlēšanām Latvijas Televīzijas raidījumā „Kas notiek Latvijā?” uzaicinātais psīchoterapeits Viesturs Rudzītis norādīja, ka savā apziņā joprojām dzīvojam feodālismā.

Vaicāts, kas varētu notikt pēc ārkārtas Saeimas vēlēšanām, kuŗas, visticamāk, būs, psīchoterapeits atbildēja, ka viņaprāt ceļi ir tikai divi – pilsoniskas sabiedrības veidošanās vai arī Piektais gads. Atbilde pirmajā brīdī pārsteidza, tāpēc palūkojos, kā feodālisms tiek definēts, jo no skolas laikiem prātā bija palikuši tikai feodāļi, vasaļi un nabadzībā un bezcerībā gandrīz nomērdēta tauta. Izlasīju un atlika piekrist: feodālisms ir decentrālizēta valsts vara par labu vietējai varai un īpaši priviliģētām personām, kopienām vai korporācijām apstākļos, kad varas hierarchija veidota uz lēņu sistēmas pamata, slēdzot līgumus starp lēņa kungu un lēņa vīru jeb vasali, kur viens piešķīra feodu ( zemes īpašumu), bet otrs atdarīja, veicot noteiktus pienākumus.

Latvijā šāds sadalījums ir gluži vai acīm redzams visās nozarēs un, protams, korupcija, visādu labumu un labumiņu dalīšana par palīdzēšanu vasaļa kabatai ir gluži parasta parādība. Tiesa gan, feoda jēdziens mūsdienu Latvijas apstākļos ir paplašinājies – tie ir amati, algas, valsts vai pašvaldību pasūtinājumi, izdevīgi komandējumi un tā tālāk, un tā joprojām. Tauta, kuŗa ne pie kā tāda netiek un kuŗai jebkāds feods ir sapnis, saprotams, dusmojas, apvainojas un tāpēc atzīst katru, kas no savā feodā savāktā kādas drupačas atmet arī parastajiem cilvēkiem. Patiesībā sapnis par to, ka varbūt kādreiz arī pašam izdosies tikt pie nodevu ievākšanas, ir gandrīz vienīgā zināmā dzīves kārtība, jo citādi pie labklājības nav iespējams tikt. Tūlīt pēc Andŗa Bērziņa ievēlēšanas par prezidentu no vairākiem cilvēkiem  dzirdēts, ka ir tikai divas nākotnes izvēles – taisīt kārtīgu revolūciju, tādu īstu Piekto gadu, vai braukt prom. „Viņiem ir pilnīgi vienalga, mēs viņu acīs neesam cilvēki, un, ja arī viņiem tagad ir mazliet bail, tad tikai par to, ka ārkārtas vēlēšanām varētu pietrūkt naudas, lai mums ar vērienu samelotu,” apmēram tāda bija cilvēku nostāja.

Polītiķi par feodālismu, protams, nerunā. Pēdējā laikā iemīļots vārds ir „reālpolītika”. To lieto, gan runājot par koaliciju ar Saskaņas centru (SC), gan stāstot, ka partiju apvienībai Vienotība aši jākļūst par vienu partiju, kaut arī vērtību izpratne tās iekšienē svārstās no pārliecības, ka vara un nauda ir vienīgais, kam ir nozīme, līdz pat naīvai ticībai, ka  pats galvenais ikvienam polītiķim ir godīgums un demokratija. Protams, jēdziens „reālpolītika” nav nekas jauns. Jau 18. gadsimtā Prūsijas karalis Frīdrichs II teica: „Ja jums patīk sveša zeme – paņemiet to, bet juristi, lai attaisnotu iekaŗojumu, atradīsies vienmēr.” Nākamajā gadsimtā reālpolītikas klasiķis Bismarks sacīja: „Lielos laikmeta jautājumus izšķiŗ nevis ar runām un ar vairākuma nobalsošanu, bet ar dzelzi un asinīm.” Mūsdienu Latvijas polītiķiem vissaprotamāk laikam ir pateicis Makjavelli, kuŗa piedāvātā varas stratēģija ir reālpolītika – piemērošanās dzīves īstenībai, pievienošanās vairākuma vai stiprākā pozicijai un tās izmantošana savā labā. „Savā labā” Latvijas polītikā tiešām nozīmē „savā labā”, nevis tautas vai valsts labā.

Ne jau visi Latvijā klusē un nerunā par Makjavelli reālpolītikas uzvaras gājienu. Pagājušā gada decembrī sociologs Aivars Freimanis par valdošo koaliciju un tās darbiem portālam www.pietiek.com sacīja: „Acīmredzot  mērķis – uzturēt pie dzīvības šo koaliciju – šobrīd daudziem liekas svarīgāks par tiem principiem, kuŗi  ar lielu dedzību ir aizstāvēti pirms tam. Tos, protams, būs grūti savienot ar to reālpolītiku, ko Vienotība īsteno jau šobrīd. Apiet šo problēmu var, par to nerunājot, un to viņi  šobrīd arī centīgi dara (..) Nomērīt, līdz kuŗai vietai iespējams tā turpināt, ir ļoti, ļoti grūti, it īpaši, ja tas notiek soli pa solim (..) Reālpolītikā vērtībām ir pakārtota nozīme varas priekšā.”

Minētajā tīmekļa portālā par šābrīža situācijas pretrunīgumu runā arī polītologs Ivars Ījabs: “ Par to, ka šī koalicija ir divdomīga,  nav ne mazāko šaubu: visu laiku izteikties par valsts nozagšanu, oligarchiem un pēc tam izteikti draudzēties ar Lembergu ir pietiekami dīvaini. Bet, ja  paraugāmies uz tām iespējām, kas Vienotībai bija atlikušas, lai vispār veidotu kaut kādu koaliciju, tad šīs Saeimas sastāvā vienīgais, kas ir alternātīva, ir Saskaņas centrs. Un Saskaņas centrs, kopš  sākusi strādāt šī valdība, daudzos gadījumos ir diskreditējis sevi kā potenciālu koalicijas partneri. Vai var iedomāties situāciju, kuŗā Vienotība pasaka, lai Lembergs iet projām un nāk labais Saskaņas centrs ar tādiem vīriem kā deputāts Kravcovs, kas neprot latviešu valodu?”

Līdz pat šim brīdim Vienotība ir turējusies pie koalicijas ar Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS), skaidrojot, ka valsts ir jāizved no krizes, ka ir vajadzīga budžeta konsolidācija. Ar lielāku vai mazāku nīgrumu vēlētāji to ir pieņēmuši, jo tiešām – ar kādu taču kopā ir jāstrādā. Taču aizvien vairāk toni koalicijā – gan Saeimā, gan valdībā pieņemtajos lēmumos nosaka Aivars Lembergs un viņa domubiedri. Balsojumi Saeimā par tiesnešiem, par tiesībsargu un nupat par prezidentu uzskatāmi liecina, ka valsti drīzāk vada Lembergs nekā Ministru prezidents  Dombrovskis. Nupat klajā nākusi satriecoša ziņa: ar Andŗa Šķēles pūlēm jaunievēlētā Valsts prezidenta Andŗa Bērziņa vadītajā Saeimas Tautsaimniecības komisijā iestrēdzis Tieslietu ministrijas priekšlikums, kas uzņēmumiem, kuŗu īpašnieki reģistrēti par nodokļu paradīzēm dēvētajās valstīs, liktu atklāt, kas ir to patiesie labuma guvēji. Bērziņa vadītajā komisijā Šķēles idejai piekrīt gan Šlesera Par labu Latviju, gan ZZS deputāti.

Ziņas vēstī arī, ka starptautiskā organizācija MONEYVAL, kas ik pa četriem gadiem sakopo datus par to, kā valstis apkaŗo noziedzīgi iegūtās naudas legālizēšanu, savā pēdējā ziņojumā Latviju ierindojusi vienā no pēdējām vietām starp Eiropas valstīm. Ja līdz šā gada 13. jūlijam deputāti likumus neizlabos, arī jaunais ziņojums mums būs nedraudzīgs. Sekas būšot starptautiskas – šos datus vērā ņems starptautiskās reitingu aģentūras, ārvalstu analitiķi un arī bankas, kuŗām Latvijas valdība prasīs pārfinancēt starptautisko aizdevumu. „Ir ļoti nepatīkami, ka mēs šobrīd Eiropā esam viena no tām neeaudzajām valstīm, kur šis jautājums joprojām nav nokārtots vairāku gadu gaŗumā... un bail pat iedomāties, kādas varētu būt sekas... Negātīvas katrā ziņā," žurnālistiem atzinis Noziedzīgi iegūto līdzekļu legālizācijas novēršanas dienesta vadītājs.

Ministru prezidents pamazām sākot domāt, ka varbūt varētu pieprasīt dažu ZZS ministru demisiju, bet kopumā reālpolītiskās nostādnes nemainās – izturēt līdz ārkārtas vēlēšanām, pierunāt Valdi Zatleru kandidēt no Vienotības saraksta un iesoļot Saeimā kā uzvarētājiem. Neviena cita partija Zatleru pie sevis neaicina, un  grūti iedomāties, ka to darītu Andŗa, Aivara, Aināra vai saskaņiešu partija, tāpat kā nav iespējams, ka Zatlers kaut kam tādam piekristu. Patiesībā, raugoties, cik labi Makjavelli reālpolītiku ir apguvusi arī Vienotība, gribas aicināt Valdi Zatleru veidot pašam savu partiju. Latvijā joprojām ir cilvēki, kas savu labumu neliek augstāk par savas valsts labumu, un tādi ir arī šajā komentārā minētajās partijās. Varbūt ir laiks viņus visus aicināt kopā?

Sallija Benfelde