Saskaņas centram šoreiz jāpaliek ārpusē
   03.10.2011

Sandris Točs Dienā nemitīgi sludina par nākotnes labumiem, ko Latvijai dotu cēlais žests ielaist Saskaņas centru latviešu polītikas dārziņā. Žurnālista argumentiem tomēr trūkst aktuālitāšu svaiguma, jo viņš atklāti nepasaka, kas tad ir viņa aizrautības īstais iemesls. Vai tā ir krievvalodīgo kopība, kas jāceļ godā latviešu valstī?

Jā, kas tā ir? Visā godībā sasparojušās un pašreizējā polītiskā gaisotnē panākumiem bagātās 50 gadu okupācijas sekas? Oku¬pācija beidzās vairāk nekā  pirms 15 gadiem, kad Latviju bija atstājušas pēdējās PSRS ievestās militārās vienības. Dārgajiem pakaļ¬palicējiem nākotne izskatījās drūma, bez papildspēkiem no plašās Krievijas viņiem draudēja lēna, dažās paaudzēs izstiepta kopības iznīkšana.

Vai 15 gadus vēlāk kaut kas ir mainījies, kas šo nenovēršamo procesu var apstādināt? Viņu toreiz bija kādi 800 000, tagad – nepilni 600 0000. Cik būs palikuši vēl pēc 15 gadiem, cik pēc 30, cik pēc 50? Laiks strādā tās tautas labā, kas ir īstā Latvijas dzīves telpas pamattauta. Pašreizējais Saskaņas centra populāritātes pieaugums ir īslaicīga parādība. Tā atkal noplaks. Turpināsies krieviskās ietekmes lēna, bet noteikta mazināšanās.

Kur ir radies māns, ka Latvijas labklājība tikai tad uzņems apgriezienus, kad tos uzņems tirgošanās ar Krieviju? Patiesībā Krievijai nav nekādu citu sevišķu saimniecisku vajadzību Latvijā kā vien izejvielu transits. Mēs nevaram piedāvāt ne lētas sadzīves preces, ne arī kādas izejvielas. Ar pārtikas precēm vispārējā eksportā neko lētu valstij, kur valda mazvērtīgs rublis un dzīvo 140 miljonu iedzīvotāju, mēs ar savām ražošanas iespējām nevaram piedāvāt. Ak tā, šprotes, „Laimas” šokolādi un vēl šo to mazos apmēros selektīvam tirgum mēs taču jau tirgojam, bet šajā patēriņa sfairā nav lielas iespējas paplašināties. Technoloģijas eksporta svarīgākajos sektoros ar Rietumvalstīm konkurēt mēs nespējam.

Kas tad būs tās lielās tirgus iespējas, kuŗu dēļ Latvijas valdošajā koalicijā jāpieņem Saskaņas centrs, lai nesarūgtinātu lielo kaimiņu? Tādu nemaz nav. Vai kāds spēj nosaukt kaut vienu Eiropas valsti, kuŗa kļūst (vai ir kļuvusi) bagāta tāpēc, ka tai ir tirgus sakari ar Krieviju?

Fantazēt par šīm iespējām ir tikpat gudri kā skaidrot, ka mums vajadzēja Krievijai atdot Abreni, jo citādi mēs netiktu uzņemti ne Eiropas Savienībā, ne NATO. Igauņi neko no Krievijas piesavinātajām Igaunijas territorijām nav legālizējuši  par Krievijas īpašumu un to netaisās darīt arī nākotnē. Viņi ne tikai ir starp ES un NATO dalībvalstīm, bet tiek izcelti kā sevišķi priekšzīmīgi partneŗi. Atdot otrai valstij kaut ko par neko nekad nav bijis un nebūs prāta darbs.Tā rīkoties ir nožēlojama muļķība, ja ne ļaunprātība.

Tikpat liela muļķība, ja ne ļaunprātība, būtu Saskaņas centra uzņemšana valdošajā koalicijā. Ar to mēs signālizētu Rie¬tumiem, ka piekāpjamies divkopienu idejai savā valstī un turpmāk lieksimies uz Maskavas pusi. Šis solis būtu demorālizējošs arī latviešu tautai, ievainojums tās nacionālai pašapziņai. Partijas, kas šo nepārdomāto soli spertu, lai aizmirst cerības uz sekmēm 12. Saeimas vēlēšanās.

Kamēr lielā, polītiski pašreiz ietekmīgā krievvalodīgā masa nav pārtapusi no okupantiem un viņu pēcnācējiem par Latvijas valstij uzticīgu minoritāti, viņiem nav vietas nacionālā valdībā un parlamentā. Nekāda divkopienu valsts te nav vēlama. To nesaprast vai nevēlēties saprast ir neticams polītisks stulbums un tuvredzība no latviešu polītiķu puses.

Pašreiz notiekošā lakstošanās ar SC jaunievēlētajā Saeimā tiešām liek šaubīties gan par dažu latviešu partiju vadoņu nacionālo stāju, gan par viņu nākotnes redzējumu.

Ojārs Celle