Valdības veidošanas scenāriji
   22.09.2011

Pirms 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām man atsūtīja citātu no Reinharda Selēna grāmatas “Izlūkdienestu kaŗš”, kas tulkota no vācu valodas un izdota Maskavā 2004. gadā.

Izlasīju un nodomāju, ka Latvijā viss notiek tieši tā: „Lielākā māksla ir salauzt pretinieku bez kaŗa darbības. Tāpēc noārdiet visu labo un vērtīgo pretinieka valstī. Iesaistiet valdošās aprindas nelikumīgās darbībās, graujiet viņu pozicijas un reputāciju, pakļaujiet to publiskām ķengām pavalstnieku acīs. Izmantojiet sadarbību pat ar neliešiem. Visiem līdzekļiem traucējiet valdības darbību. Izplatiet konfliktus un nesaskaņas pretinieka zemē. Sanaidojiet jaunatni ar vecākiem. Visiem iespējamiem līdzekļiem ārdiet ierīces, apgādi un kārtību (..). Diskreditējiet vecās tradicijas un dievus. Neskopojieties ar piedāvājumiem un dāvanām ziņu un to piegādātāju pirkšanai. Visur iefiltrējiet slepenos aģentus. Netaupiet naudu un solījumus, jo tie nes augstas dividendes.”

Vēlēšanas pagājušas, un sākušās sarunas starp četrām partijām par to, kāda būs valdības koalicija. Daudzi Latvijā domā, ka loģiski būtu veidot valdību no Zatlera Reformu partijas (ZRP), Vienotības un Nacionālās apvienības (VL!/TB/LNNK). Ļoti daudzu ieskatā valdībā beidzot būtu jāiesaista Saskaņas centrs (SC), kas vēlēšanās saņēmis visvairāk balsu, Zatlera Reformu partija un Vienotība. Pirmie teic, ka SC pēc savas būtības ir Maskavas interešu pārstāvji Latvijā un ka neatakarīgi no tā, vai viņi beidzot spēs izrunāt vārdu “okupācija”, patiesībā SC ir pret Latvijas valsti un latviešu tiesībām uz to. Otrie teic, ka SC pārstāv ļoti lielu Latvijas pavalstnieku daļu, ko nevar ignorēt mūžīgi, un ka laiks veidot nacionālā izlīguma valdību.

Tikmēr partijas savstarpēji tiekas, runā un atkal tiekas, SC jau pirmajās stundās pēc vēlēšanām ir daļēji atkāpies no solījumiem saviem vēlētājiem, ir gatavi nepieprasīt tūlītēju pensiju indeksikāciju un ir ar mieru nerunāt par to, ka starptautiskajiem aizdevējiem naudu vajadzētu atdot kaut kad vēlāk, bet ne tagad. Vārdu sakot, štrunts par vēlētājiem solīto, valdībā jātiek par jebkuŗu cenu. ZRP ir paudusi, ka viņiem daudzi uzskati saskan gan ar Nacionālo apvienību (NA), gan ar Vienotību, gan ar SC. Apmēram to pašu pauž Vienotība – viņi varētu strādāt kopā gan ar ZRP un NA, gan ar SC. NA nekādos īpašos “tirgos” par amatiem valdībā neiesaistās, ZRP vēl ļoti domājot, bet Vienotība savukārt ir paziņojusi, ka izvēli, ar kuŗu partiju kopā veidot valdību, uztic Zatlera partijai. Tā sacīt, jums ir par diviem deputātiem vairāk nekā mums, mēs piekāpjamies un paļaujamies uz jūsu izvēli.

Kas notiek patiesībā? Vai tiešām Vienotība ar Solvitu Āboltiņu priekšgalā pēkšņi vairs nekāro amatus par jebkuŗu cenu un ir gatava domāt tikai par kopīgo labumu? Vai tiešām arī Valdis Zatlers nesapņo par amatu Saeimā? Un vai NA negrasās “tirgoties” par vietu valdībā? Uzreiz jāteic, ka “melnais zirdziņš” visā šajā spēlē ir tieši ZPR – Zatlers gan ir paudis, ka viņš nepretendējot uz Saeimas priekšsēža amatu taču viņa nostādnes SC jautājumā ir visai neskaidras. NA stāsta, ka savus principus nenodos un amatu dēļ negrasās pieņemt lielus kompromisus. Paliek jautājums par Vienotību – viņu maigā un it kā klusinātā izturēšanās šķiet pavisam neticama. Viens no “tirgus” objektiem noteikti ir Saeimas priekšsēža vieta, kas galu galā ir otrs augstākais amats Latvijā aiz Valsts prezidenta.

Šobrīd nekas neliecina, ka NA būtu iesaistījusies amatu dalīšanā un labumu meklēšanā. Zatlers varbūt tiešām nekāro pēc otra augstākā amata valstī (bet viņa partijā ir vismaz pāris SC mīļotāju). Dažas pazīmes un ziņas no polītikas aizkulisēm liecina, ka ar Vienotību tik vienkārši vis nav. Iespējams visticamākais scēnārijs pašlaik ir šāds: Āboltiņa sola Vienotības atbalstu tiem, kas ir gatavi balsot par viņu Saeimas priekšsēža krēslā. To varētu darīt gan koalicijas saraksts ar, gan bez SC. Tāpēc īstenībā jautājums varētu būt nevis par ZRP izvēli, bet par to, ko izvēlēsies Āboltiņa un viņas atbalstītāju loks partijā. Un te nu sākas lielākais risks – Āboltiņai, iespējams, vairāk vajadzīgs SC nekā Nacionālā apvienība. SC Rīgas domē ir pierādījis, ka prot šmugulēt un taisīt rebes nemaz ne sliktāk, kā to ir pratis Šķēle un Šlesers. Vienotībai savukārt savējo bīdīšana amatos, vara un ietekme līdz šim ir bijis galvenais dzinulis, vienīgi Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir domājis, kā dabūt Latviju laukā no krizes un nav īpaši iesaistījies varas pārdalē un intrigu dzīšanā. Bet galvenais, kas, šķiet, interesē Vienotību (lasi – Āboltiņu, Jaunupu un Co), ir tikšana pie varas un finanču resursiem Rīgas domē. Ja Vienotība būs vienā koalicijā ar SC, arī viņi beidzot varēs tikt pie lielās siles, kuŗā līdz šim plunčājušies tikai SC un Šlesera cilvēki.

Līdz šim domē redzētais un dzirdētais liek domāt, ka Rīgas domes Vienotības frakciju bloka līdzpriekšsēža Edgara Jaunupa lielākais talants un aicinājums ir pelēkā finanču kardināla loma Vienotībā (agrāk Jaunajā laikā). Tāpēc ideoloģija un Latvijas valsts, manuprāt, nav galvenais arguments vairāku valdības koalicijas veidotāju sirdī un prātā.

Sallija Benfelde