Puspatiesība ir ļaunāka par meliem
   22.09.2011

Šā gada augustā LR Kultūras ministrija nodeva sabiedriskai apspriešanai "Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas polītikas pamatnostādņu (2012 – 2018)" projektu. Šajā dokumentā, starp citu. skaidrotas PSRS okupācijas sekas un piedāvāta okupācijas laikā Latvijā ieceļojušo PSRS pilsoņu statusa definīcija: "Ilglaicīgie imigranti – bijušās PSRS pilsoņi, kas nonāca Latvijā okupācijas laikā, ilgstoši dzīvo valstī un nav ieguvuši Latvijas pilsonību, – Lisabonas līguma kontekstā ir imigranti."

Turpinājumā teikts: "Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuŗu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Līdz šim ticis pieņemts, ka "imigrantu identitātes" saglabāšanās ir īslaicīgs fainomens, bet tagad arvien vairākām Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā "parallēlā pasaulē" vairāku paaudžu gaŗumā. Latvija šai ziņā nav unikāla. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairākums imigrantu šeit ieradās 20. gadsimta 50. – 80. gados."

Mūsu ieskatā mēģinājums pielīdzināt okupācijas režīma noziedzīgo kolonizācijas polītiku Rietumeiropas imigrācijas polītikai 50. – 80. gados ir klaja PSRS okupācijas un tās radīto seku triviālizācija.

Pirms definē PSRS ieceļotāju statusu Latvijā Lisabonas līguma kontekstā, mēs aicinām to izdarīt pirmām kārtām 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas kontekstā. Tāpat aicinām pamatoties  uz Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1983. un 1987. gada lēmumiem, kuŗos aplūkota PSRS piespiedu migrācija Baltijas valstīs un aicināts izskatīt šo jautājumu ANO Speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.

Mēs nepiekrītam Kultūras ministrijas iepriekš minētajai tezei, ka Latvijas situācija nav unikāla. Drāmatiskās etnisko proporciju pārmaiņas Latvijā un Igaunijā pēckaŗa Eiropas kontekstā ir unikālas divu iemeslu pēc.

Pirmkārt, tāpēc, ka tās tika īstenotas militāras okupācijas apstākļos, pārkāpjot starptautisko tiesību aktus un neprasot okupēto tautu piekrišanu. Okupētājvalsts kolonistu ieceļošana Latvijā sākotnēji norisinājās pat vienlaikus ar vietējo iedzīvotāju deportāciju.

Līdzīgā veidā etniskās pārmaiņas okupētajās territorijās veica arī nacistiskā Vācija. Jāuzsveŗ, ka arī nacistiskās Vācijas uzvaras gadījumā Latviju bija plānots kolonizēt.

Otrkārt, Latvijas kolonizācijas gadījums Eiropas kontekstā ir unikāls savu apjomu pēc. Pēckaŗa posmā Rietumeiropā imigrantu vidējā proporcija nepārsniedza viencipara skaitli, bet Latvijā šajā laikā iebrauca tāds kolonistu skaits, ka daudzviet viņu īpatsvars pārsniedza pat pamatnācijas īpatsvaru. Lielākajās Latvijas pilsētās latvieši kļuva par minoritāti. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 1987. gadā saskatīja nopietnus draudus, ka latvieši var zaudēt  nacionālo identitāti. Vēl tagad valstsnācija ir mazākums (40,7%) valsts galvaspilsētā. Tā ir absolūti unikāla situācija ES Lisabonas līgumu parakstījušo valstu vidū.

Mūsuprāt, ir kļūda to ignorēt.

Domājam, ka, formulējot Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas polītikas pamatnostādnes, nav pareizi izvairīties no Latvijas kolonizācijas fakta pieminēšanas un izlikties, ka PSRS okupācijas radītās sekas (radikāli mainīts Latvijas etniskais sastāvs) neko daudz neatšķiŗas no Rietumeiropas situācijas.

Mūsuprāt, ir nopietns risks, ka problēmas risinājumi, kas tiek piedāvāti, pamatojoties  uz šādu maldīgu tezi, novedīs turpat, kur līdzšinējā integrācijas polītika, kas arī pamatojās uz maldīgiem pieņēmumiem un arī ignorēja LR Saeimas 1996. gada "Deklarācijā par Latvijas okupāciju" ieskicētos virzienus PSRS kolonizācijas seku risināšanai.

Nobeigumā vēlamies pievienoties Rīgas Latviešu biedrības nacionālās identitātes komisijas aicinājumam attiecībā uz KM izstrādāto "Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas polītikas pamatnostādņu" projektu: "Dokumentā patiesi un drosmīgi nosaukt problēmas, nebaidoties nepatikt ļaudīm (par sabiedrības daļu tos grūti nosaukt), kas nevēl labu mūsu valstij. Puspatiesība ir ļaunāka par meliem, jo tai nevar ar visu sirdi piekrist un tāpat arī nevar to noliegt."

Latvijas Okupācijas mūzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisija