NESAKI NE JĀ, NE NĒ, NE BALTS, NE MELNS
   15.09.2011

Šo padomu var attiecināt uz pašreiz svarīgo jautājumu, vai Saskaņas centru (SC) vajadzētu ņemt koalicijā.

Latviešu partiju iespējas 11. Saeimā veidot valdošo koaliciju ar nodrošinātu vairākumu, ievērojot to savstarpējās nesaskaņas, nemaz nav tik pārliecinošas.

Tagad dažas partijas, šķiet, izvairās par to runāt, piemēram, Āboltiņa no Vienotības izliekas, ka SC nav absolūti izslēdzams kā koalicijas partneris, Zatlera Reformu partija (ZRP) apgalvo, ka tautību šķirošana polītikā neesot tik svarīga kā skaidrība, par kādu polītiku jāvienojas. Ir skaidrs, ka Šlesera Reformu partija (ŠRP) nemaz nekautrētos varā dalīties ar SC, bet Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) jau 10. Saeimā vairākos gadījumos sadarbojās ar SC, tātad te precedents jau ir. Vienīgi nacionālā Visu Latvijai/TB/LNNK ir pilnīgi pārliecināta savā attieksmē pret sadarbību ar SC.

Kas tad īsti ir Saskaņas centrs? Uz Krieviju orientēta, pamatos krievu un citu Putina Krievijai simpatizējošu dažādu tautību mistrojums. SC ir noslēdzis sadarbības līgumu ar Putina valdošo partiju Krievijā un pat ar Ķīnas valdošajiem komūnistiem. SC simpatijas pieder nevis Latvijas valstij, kuŗu tā vēlētos redzēt atgriežamies Krievijas ietekmes zonā, pametot ES un NATO, - bet Krievijai, kas pašreizējo neatkarīgo Latvijas valsti uzskata par pārejošu parādību, ko  pirmā izdevīgā gadījumā atkal paņems savā kontrolē.

Tāpēc SC var uzskatīt gan par polītisku pretvalstisku veidojumu, gan arī par Krievijas piektās kolonnas institūciju, kas  ar polītiskas partijas izkārtni kalpo Krievijas interešu pārstāvēšanā.

To, kas der un kas neder valdošajā koalicijā pēc nākamām vēlēšanām, latvieši kopumā vērtē pēc atbildes uz jautājumu par Latvijas okupāciju 1940. gada vasarā. Ir tie, kas apšauba vai noliedz šo vēstures faktu, notikumu, ko šodien pasaulē vēl apstrīd vienīgi Padomju Savienības mantiniece Krievija. Un ne jau tāpēc, ka tas nav noticis, bet tāpēc, ka, to atzīstot, Krievija būtu līdzatbildīga par visiem noziegumiem, ko PSRS okupācijas vara pastrādājusi pret mazajām Baltijas valstīm.

Šajā jautājumā SC patiesi ir sprukās:  okupāciju atzīstot, SC zaudēs lielu daļu savu krievu vēlētāju, kas nevēlas būt okupanti; ja mīņāsies nenoteiktībā, šie vēlētāji pārsviedīsies uz PCTVL un tā atkal atgriezīsies Saeimā.

Krievija sagaida no SC uzticību, tai Latvijā ir jāveic sagatavošanas darbs Latvijas pārorientēšanai Krievijas interešu virzienā. Putina atjaunotie centieni atgūt neseno Krievijas ietekmes telpu Baltijā un citur nav nekāds māns, tie ir reāli draudi, kuŗus viņš apņēmīgi cenšas īstenot. Stratēģiski ir jāsāk ar kaimiņiem, kuŗos Krievijai jau ir liels savējo skaits un labi izveidotas izejas pozicijas.

SC izredzes šajās vēlēšanās nemaz nav tik spožas, kā tās izskatās līdzšinējās aptaujās, kuŗās krieviem ir skaidrs, par ko jābalso. Latviešu vēlētājos  valda samērā liela neizlēmība, ir daudz tādu, kuŗi nezina, par ko viņi balsos. Taču lielā daļa to beidzot izlems, tāpēc uz beigām aptaujās augs skaitļi latviskajām partijām.

SC līderis Urbanovičs piedāvājis vairāku gadu moratoriju okupācijas jautājumam. Ja par to nestrīdētos, jau tagad varētu veidot labākas attiecības starp  SC un latviešu partijām. Varbūt pat īstenot varenlielu koaliciju, tad valdītu savstarpēji lielāka sadarbība un uzticība.

Katram latvietim, kas nav galīgs analfabēts Latvijas vēstures jautājumos, nav nekādu šaubu, ka okupācijas jautājums ir sarkanā līnija Latvijas-Krievijas attiecībās, kuŗu latvieši, ja vien ir godprātīgi, ciena savu tautu, tās likteņgaitas un vēsturisko patiesību, nedrīkst pārkāpt. Tur nekāds moratorijs nav pieņemams.

Taču vēstures patiesība nav nekāds šķērslis Šleseram un daudziem citiem, kas vairāk par to respektē Krievijas naudu un potenciālo peļņu, uz ko var cerēt, ja nekaitina Putina varu ar okupācijas jautājumiem. Nesaki ne balts, ne melns, ne jā, ne nē, un pārējais nokārtosies pats no sevis.

Ja Vienotība, ZRP un Visu Latvijai/TB/LNNK vēlēšanās kopā iegūs 51 vietu 11. Saeimā, jautājums nokārtosies pats no sevis. Vienotība 10.Saeimā, pretojoties Štokenbergam, Pabrikam un Loskotovam, noraidīja nacionālo latviešu ņemšanu koalicijā. Tas nedrīkst atkārtoties. Koalicijai nacionālais spārns ir daudz svarīgāks par šiem trim. Tāpēc mazākuma diktāts vai veto ir jānovērš Vienotības iekšējā polītikā.

Grūtāk klāsies, ja šīm trim partijām 51 balss Saeimā nesanāks. Jo tad tā varētu sanākt SC, ŠRP un ZZS koalicijai. ZZS varētu kļūt daļa no nacionālās koalicijas. Zatlers jau ir pateicis, ka ar ZZS (oligarchu Lembergu) viņš kopā nestrādās, bet iespējams, ka tieši ZRP varētu ieņemt visvairāk vietu nākamajā Saeimā. Ko tad? Prāgmatiskajam prezidentam Andrim Bērziņam būtu liela galvas lauzīšana, kuŗu no polītiķu līdeŗiem aicināt sastādīt jauno ministru kabinetu.

Kā redzat, 11. Saeimas sastāvs un individuālo partiju panākumi pašreiz tomēr vēl ir neskaidri. Var nākt pārsteigumi.

Latviešu polītisko uzskatu nenoteiktība ir tiešā sakarā ar slikti padarīto darbu Latvijas sabiedrības integrācijas pūliņos. Šīs neveiksmīgās pūles pirmo 20 neatkarības atjaunošanas gadu posmā ir novedušas pie pašreizējā stāvokļa. Turpmākā darbā būs iespējams sekot nesen publicētajai Kultūras ministrijas deklarācijai par integrācijas jautājumiem. Latvijas tautai tas ir jāpaveic skaidrā izpratnē, ka te vienīgā valoda ir latviešu valoda. Tā visā integrācijas procesā ir kopīgā vienotāja, ap kuŗu jāpulcējas visām Latvijā dzīvojošām tautām. Nekādas divvalodības, ne daudzvalodības te nevar būt. To panākt iespējams, likvidējot okupācijas sekas, vienojot visus vienā Latvijas valstī, kuŗā valda latviešu valoda, valstiskās intereses un patriotisms. Blakus vienotājs elements ir visa Eiropas kopība, individuālo valstu federācija, kuŗā katras valsts individuālās intereses tiek respektētas un ievērotas.

Laipojot polītikā, izvairoties deklarēt partiju programmās arī integrācijas polītiskās  pamatnostādnes, esam nonākuši neskaidrībā, kādai ir jābūt valsts nākotnei. Te palīdzētu vecais teiciens: „Ej, bāliņi, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu!” Tās vietā ienākusi komiski izvairīgā „ne jā, ne nē, ne balts, ne melns”. Latviskām vērtībām šādā polītikā ir pazudusi to vieta, tās aizstāj neizlēmība, laipošana un izvairīšanās runāt skaidru, patiesu valodu par to, kādai ir jābūt mūsu valstij.

Taču pagaidām pēdējais vārds un lēmums paliek latviešu vēlētājiem. Ja tie lielā skaitā piedalīsies 11. Saeimas vēlēšanās un balsos par latviski uzticamām partijām, lielās Krievijas imperijas centieni tiks nostumti malā. Visiem vēstures viltotājiem un prokrieviskiem elementiem būs jānoiet no skatuves.

Ojārs Celle