Vai tiešām paradīze?
   18.09.2013

Pensiju jautājums Lielbritanijā ir pilns ar klupšanas akmeņiem. Pat tie, kas skaitās zinātāji šajā laukā, visu nezina. Angļiem patīk likumus tā sakomplicēt, ka neviens visu nevar zināt.

Reizēm pat jāiet uz tiesu, lai kaut ko noskaidrotu. Tagadējās krizes laikā valdība visu pabalstu sistēmu pārbauda un, cik vien iespējams, samazina tā, lai piespiestu cilvēkus meklēt darbu. Cik saprotu, 2016. gadā tādu atsevišķu pabalstu,  kā ir tagad, nebūs, būs tikai viens maksājums, kur viss jau ir aprēķināts un ieskaitīts. Pēc tā, ko lasīju PBLA ziņu aprakstā, kā arī apollo.lv, kur Mārīte T. stāsta par  paradīzi, kāda ir Lielbritanija, man šķita, ka viņa runā par kādu citu valsti, tikai ne par Lielbritaniju. Londonā neviens nespētu izdzīvot veselu mēnesi ar 80 mārciņām, kā teikts rakstā. Tas būtu galīgi neiespējami, jo īre vien aprītu visas 80 mārciņas jau pirmajā nedēļā.
Parasti cilvēkiem jānostrādā vismaz 26 gadi, pirms viņi ir tiesīgi saņemt pilnu pensiju. Agrāk sievietes, sasniedzot pensijas vecumu,  saņēma brīvbiļetes sabiedriskajam transportam (autobusam). Daudz kas ir mainījies, jo mums visiem taču jābūt vienādiem, un kopš 2008. gada arī vīrieši 60 gadu vecumā saņem brīvbiļeti. Jau 2008. gadā Hilarija Brata (Hilary Bradt) (Observer) mums stāstīja, ka, izmantojot brīvbiļeti, ar autobusu iespējams apbraukāt visu Angliju. Vajadzīgs tikai daudz brīva laika un liela pacietība. Bet pensionāriem ir  kā viens, tā otrs  – laiks un pacietība.
Par brīvbiļetēm atbildīga ir vietējā pašvaldība, kuŗa izlemj, kam tās pienākas. Brīvbiļetes Londonā var lietot autobusos, pazemes vilcienos un arī vilcienos, kas savieno Londonas priekšpilsētas ar Londonas centru. Citās pilsētās, ja vispār tādas brīvbiļetes izdod,  tās var lietot tikai autobusos. Mana draudzene, kas dzīvo ārpus Vidusanglijas,  bija sajūsmā, kad varēja  savas pilsētas brīvbiļeti izmantot Londonas autobusos. Reizēm sanāk pavisam greizi. Pašvaldība izsniedza visiem DVF „Straumēnu” muižas (Vidusanglijā) pensionāriem brīvbiļetes sabiedriskam transportam. Visi bija sajūsmā, nu tik varēs ar autobusu braukt uz Ragbijas pilsētu vai kur citur! Nabaga straumēnieši vēl  tagad gaida autobusu, jo apmēram tajā pašā laikā, kad izsniedza brīvbiļešu kartītes, visa autobusu satiksme no vietējā ciema tika atsaukta „aiz  taupības”. Līdz tuvākajam autobusam „jākāto” piecas jūdzes... Pensionāriem brīvbiļetes ir, bet iespēja tās lietot – nav!
Iepriekš minētās krizes laikā tagad aizvien biežāk dzird radio raidījumus, kur pārrunā jautājumu - vai pensionāriem vispār ir vajadzīgas brīvbiļetes? Vai tad pensionāri palīdz valsts ekonomijai? Lai gan par to daudz runā, līdz šim nav uzradies neviens polītiķis, kuŗš būtu pietiekami drosmīgs pensionāriem brīvbiļetes atņemt. Pensionāriem šeit ir vara, viņi ir galvenie balsotāji visās vēlēšanās. Ja valdība viņiem par daudz uzbrūk, viņi rīko demonstrācijas. Tas ir noticis vismaz Londonā, un šeit ir daudz pensionāru, kas visi izmanto braukšanas brīvbiļetes. Brīvas ārsta parakstītas zāles un ziemā apsildīšanas pabalstu saņem visi šīs salas pensionāri. Ja cilvēks ir Anglijas pavalstnieks, tad, simtgadi sasniedzis, saņem apsveikumu no karalienes – par brīvu!
Par televīzijas licenci ir jāmaksā visiem, arī pensionāriem. Ja datoru izmanto, lai skatītos TV, licence nav vajadzīga, tas ir pavisam likumīgi. Citādi jāmaksā ₤145,- gadā. Ja nemaksā un tādu pieķeŗ, tad tiek spriests bargs sods vai pat cietums. Vienīgi tie pensionāri, kuŗi sasnieguši 75 gadu vecumu, ir tiesīgi skatīties TV pilnīgi bez maksas. Pensionāram pašam jāinformē attiecīgā iestāde un pakalpojums jāpieprasa. Iestāde tad atbild – jums nekas nav jādara, tikai cītīgi jāskatās televīzija, mēs izdarīsim visu vajadzīgo. Pagājušā nedēļā vietējā radio raidījumā dzirdēju, ka pašreiz vairāk cilvēku tiek apcietināti par TV licences nemaksāšanu nekā par citiem noziegumiem. Tas laikam tāpēc, ka TV licences nemaksātājus, kuŗi sēž krēslā, ir vieglāk noķert nekā citus noziedzniekus.
Mana draudzene, kuŗa nonākusi līdzīgā situācijā kā Mārīte T., man  stāstīja, ka viņa nostrādājusi Anglijā septiņus gadus un, sasniedzot pensijas gadus, izvēlējusies vairs nestrādāt. Tagad viņa dzīvo uz  Anglijas valdības piešķirtā pensijas kredita rēķina. Pensijas kreditu var saņemt tie, kuŗi ir 65 gadus veci vai vecāki un kuŗu pensija ir  mazāka par ₤145,- nedēļā. Pensijas kreditu sistēma sākās 2003. gadā, kad Gordons Brauns bija premjērs. Vietējā pašvaldība, kuŗas pienākums ir bezpajumtniekiem dot pajumti, manai draudzenei piešķīrusi dzīvokli, arī pabalstu īrei, naudu mēbelēm u.c. Uz maniem jautājumiem, vai viņa varētu pārcelties uz dzīvi Latvijā un vai viņa tur saņemtu Anglijas pensiju, draudzene atbildēja: „Protams, zaudētu dzīvokli un no pensijas kredita saņemtu tikai ₤7,-, un tas ir viss.” Pensijas kredita noteikumos ir skaidri teikts: „Ja pārceļas uz pastāvīgu dzīvi  citā valstī, pensijas kreditu nesaņem.”
Tāda, izrādās, ir tā Lielbritanijas „paradīze”.

Marita V. Grunts
(ar Sarmītes Janovskis-Ērenpreiss papildinājumiem)