EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Tikšanās pie „Radiem un draugiem”
27331

   19.10.2012

Attēlā: Pēteris Pētersons, Ilze Grickus, Māris Slokenbergs un Evita Žvarte
FOTO: Artūrs Dzenis

Ir 2. oktobris, rudenīga, drēgna diena, bet man tā ir pavasaŗa prieku pilna. Rīta pusē ciemojos pie bērnu dārznieku grupiņas „Riekstiņi”. Tur 15 mazi, mīļi, 4- 7 gadus veci ķipariņi mani samīļoja par mantiņām, ko atvedu no Amerikas tantēm. Pēcpusdienā tiekos ar draugiem, kas aktīvi strādā muzeja „LA-PA” (Latvieši Pasaulē) izveidošanā, pustrijos man ir tā skaistākā tikšanās. Tā ir manā mīļākajā Rīgas viesnīcā „Radi un draugi”. Šodien tur tiekas viesnīcas jaunā valde - no Anglijas atbraukušie Pēteris Pētersons un Ilze Grickus, kā arī vietējie – Māris Slokenbergs un Evita Žvarte ar 30 no saviem 39 Anglijas Daugavas Vanagu fonda un viesnīcas „Radi un draugi” stipendiātiem. Visi nav varējuši ierasties, jo deviņiem no tiem  ceļš ir bijis par tālu vai arī iegadījušās vēlās lekcijas.

Saprotams, ka tur varu ierasties arī ar mazu novēlošanos. Vita Diķe jau ir iesākusi stāstu jauniešiem par viesnīcu, kas Latvijā ir darījusi daudz labu darbiņu un palīdzējusi kā lieliem, tā maziem, kā jauniem, tā arī veciem. Katru reizi, kad to dzirdu, manī rodas lepnums, ka šīs viesnīcas pirmsākumos arī es ar to biju saistīta. Šodien tas tomēr ir cits stāsts. Tas ir par  Latvijas 39  centīgajiem jauniešiem, kam Anglijas Daugavas Vanagi un viņu viesnīca Latvijā ir devuši iespēju sasniegt augstāko izglītību. Kā parasti, visi jaunieši ir ar puķēm rokās un smaidu sejā, jo šodien viņi tiekas ar saviem labvēļiem un ar puķu pušķiem pateiks tiem vienu lielu paldies.

Vita savu stāstu beidz ar ierasto humoru un aicina ziedotājus nodot jauniešiem zvērestu: Solos ar savām darba spējām, entuziasmu, stingrību un mīlestību panākt, lai viesnīca „Radi un draugi” būtu labākā un  vislabāk pelnošā viesnīca Latvijā! Solos saglabāt iepriekšējo gadu labo sadarbību ar Vītolu fondu un stipendiju skaitu nākotnē iespēju robežās dubultot! Es zvēru nenogurstoši darboties, lai mūsu tauta ar izglītību panāktu uzplaukumu jebkuŗā jomā, un nepieļaut paviršību, nolaidību, slinkumu. Es būšu stingrs, prasot šādu attieksmi arī no citiem.

Uz to visi četri vadības ļaudis skaļi un svinīgi atbild ar brašu: „Es solos,” - pēc kuŗa Vita dāvina Pēterim  vadības un kvalitātes kontroles zizli, lai viņam būtu instruments, ar ko uzturēt kārtību. Tam seko tikpat svinīgs solījums no studentu puses: Es zvēru, ka izmantošu visus savus spēkus, lai kļūtu par izcilu savas jomas speciālistu. Solos būt uzticīgs studentu brālībai, ar lepnumu saukt sevi par viesnīcas ”Radi un draugi” stipendiātu. Apņemos ar cieņu izturēties pret tiem, kuŗi mani māca, un pret tiem, kuŗi man palīdz sasniegt iecerēto mērķi. Solos, ja nākotnē komandējumā vai atpūtas braucienā nāktos nakti pārlaist Rīgā, tad apmetīšos tikai viesnīcā „Radi un draugi” un turpmāk visiem stāstīšu, ka labākā viesnīca Latvijā ir „Radi un draugi”. Es solos nekad neaizmirst šodien ar mīlestību dāvāto palīdzību un censties nākotnē tādu pašu sniegt arī citiem.

Katram teikumam šajā zvērestā jaunieši atsaucas ar skaļu un jūsmīgu: ”Solos!”

Pēc tik sirsnīgiem savstarpējiem solījumiem jaunieši steidzas visus četrus valdes locekļus iekļaut košu puķu klājienā. Tad jaunieši katrs  mazliet iepazīstina ar sevi, pastāsta, no kurienes, cik liela ģimene, ko studē, kur un cik ilgi. Kādu brīdi es mēģinu sadzirdēt, kas tiek teikts, bet ne visas balstiņas spēj skanēt pāri tik daudzu cilvēku galvām. To gan dzirdu, ka viena meitene nāk no ģimenes, kuŗā ir 13 bērnu, un tālāk tikai Vitas piebildi, ka piešķirtā stipendija tātad palīdz daudz vairāk nekā tikai vienam cilvēkam. Stipendija jaunietim ir palīdzība visai ģimenei. Tāpēc ir grūti noteikt to cilvēku skaitu, kuŗiem viesnīca „Radi un draugi” palīdz, dāvinādama 39 stipendijas. Nākamais studentiņš atkal nav sadzirdams, un es lūdzu man pieaicināt vienu no studentiem, ar kuŗu gribu iepazīties mazliet tuvāk. Man pieved staltu puisi, kas studē bioloģiju un ir arī runīgs.

Tas ir Emīls Rusovs, ar kuŗu sapulces laikā parunājos tikai mazliet un vispārīgi, tāpēc lūdzu, lai viņš atsūta man e-pastā kaut ko par sevi un savu ģimeni. Liels ir mans prieks un arī pārsteigums, ka jau nākamā dienā man atnāk prasītais. Emīls par sevi, starp citu, raksta:  Esmu dzimis un audzis Rankā kā īsts lauku cilvēks. Mājās ir arī kāds lopiņš, tīrums, mazdārziņš, nu kā jau tas lauku mājai pienākas. Tāpēc vasaras paiet, man darot dažādus lauku darbus, kas ar laiku atstāj īpašas atmiņas. Piemēram, siena laiks, kartupeļu un pārējo dārza labumu talkas. Lauku mājām daba vienmēr ir tuvāk, un laikam tāpēc arī esmu nonācis Bioloģijas fakultātē. Vasaras ogošanas un rudens sēņošanas tūres, kaut vai vienkārša pastaiga pa pagalmu jau agrā bērnībā māca pētīt, saprast, cienīt dabu un ar to sadzīvot. Daba vienmēr ir un būs spēcīgāka par mums.

Mācoties 4. klasē, papildus uzsāku mācības Jaunpiebalgas mūzikas skolā trompetes klasē. To beidzu 2008. gadā, taču mīlestība pret mūziku bija tik spēcīga, ka turpināju mācības mūzikas skolā. Tā nu es 2011. gadā pabeidzu klavieŗu klasi un no 2008. līdz 2010. gadam mācījos arī ērģeļu klasē. Mūzika - tā ir dzīve, kas tik nav piedzīvots: ansambļi, pūtēju orķestris Smiltenē, koŗi, neskaitāmi sarīkojumi un konkursi, raibā kultūras dzīve, kā arī Dziesmu svētki. Mācības mūzikas skolā iedrošināja izmēģināt spējas komponēšanā. Šo vaļasprieku neesmu atmetis, un iedvesmas brīžos top pa kādai mazai muzikālai kompozīcijai. Ērģeļu spēles prasmi vēl joprojām vismaz reizi mēnesī varu atrādīt svētdienas dievkalpojumos Jaunpiebalgas luterāņu baznīcā.

Tā kā Jaunpiebalgā jau mācījos mūzikas skolā, tad 2008. gadā pēc pamatskolas beigšanas uzsāku mācības Jaunpiebalgas vidusskolā. Šis dzīves posms atkal bija cieši saistīts ar mūzikas dzīvi. Vidusskolas laikā tā pa īstam sāku saprast, ko īsti nozīmē koŗu kultūra.

Absolvējot vidusskolu, tomēr bija jāsaskaŗas ar grūto izvēli: Ko darīt tālāk? Daudziem cilvēkiem es asociējos ar jauno, topošo komponistu, taču man pašam tas radīja nelielu stabilitātes trūkumu turpmākajā dzīvē. Lai nu kā, no kaut kā taču ir jādzīvo. Tāpēc es iestājos LU Bioloģijas fakultātē, jo bioloģija jau sensenis ir bijusi man tuva tema līdztekus mūzikai. Šī gada sākumā iestājos jauniešu korī BALSIS, kas ir viens no spilgtākajiem un vispazīstamākajiem Latvijas koŗiem.

Par Vītolu fondu uzzināju no savas (Jaunpiebalgas) vidusskolas vadības un  paša māsas, kas tajā brīdī jau bija VF stipendiāte. Saprotot, ka viena no galvenajām problēmām, uzsākot studijas augstskolā, ir financējums, iesūtīju dokumentus, un 2011. gada vasarā saņēmu prieka vēsti, ka esmu stipendiātu sarakstā. Pirmo studiju gadu stipendiju saņēmu no Vītolu ģimenes, bet tagad esmu nokļuvis viesnīcas „Radi un draugi” paspārnē. Protams, neizsakāmi milzīgi liels PALDIES šiem cilvēkiem un Vītolu fondam kopumā, kuŗi atbalsta Latvijas studentus, tostarp mani. Tā ir ne tikai financiāla, bet arī morāla palīdzība studentam, un domājams, ka mēs visi ejam uz šo mērķi nākotnē palīdzēt citiem topošajiem studentiem.

Saruna ar šo jauno cilvēkbērnu  mani pārliecina, ka viņš tā arī domā, kā raksta savā e-pastā, un es zinu, ka stipendiāti tādi ir gandrīz  simtprocentīgi, jo šajos desmit Fonda pastāvēšanas gados un manos Latvijā pavadītajos gandrīz desmit esmu ar viņiem pietiekami labi iepazinusies un tāpēc pārliecināta, ka Vītolu fonds Latvijai ir neaizstājams un nenovērtējams palīgs valsts labākas nākotnes veidošanā un ka bez tā Latvija būtu daudz sliktākā situācijā. Jau tagad Latvijā strādā vairāk nekā tūkstotis jaunu speciālistu, kas to var darīt tikai tāpēc, ka ir  tādi ziedotāji, kas  padarījuši iespējamu viņu izglītošanos. Es varu teikt, ka man Latvijā nekad nav gaŗlaicīgi un daudz manu dienu paiet tiešā nozīmē ar radiem un vairāk ar draugiem, man nav jādomā, ko darīšu šodien, ko rīt. Man šad un tad gribas aizņemties Mārtiņa Rītiņa vārdus, kad viņš saka: „Kas gan var būt labāks par šo?”  Man nekā labāka nav un nevar būt.

Astrīda


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA