Sociālais taisnīgums un tā trūkums brīvā tirgus apstākļos
   23.05.2013

Kārlim Marksam bija taisnība tai ziņā, ka brīvā tirgus apstākļos (t.i., "kapitālismā") saimnieciskās krizes ir cikliskas - te uzliesmo, te izplēn. Bet citādi šis bārdainis, kuŗš augām dienām dēdēja British Library lasītavā, nekāds liels pareģis nebija. Attīstītajās valstīs sabiedrības struktūra mainījusies, proletariāts un buržuāzija kā jēdzieni zaudējuši jēgu, smagās rūpniecības vietā arvien plašākas ļaužu masas nodarbina pakalpojumu sektors un IT sfaira.
Transnacionālās korporācijas sen vairs nepazīst nacionālu robežu, bet sociālajā plaisā starp superbagātniekiem un trūkumcietējiem attīstītajās valstīs "iekārtojies" plašs vidusšķiras slānis - ekonomikas galvenais balsts.
Brīvajam tirgum, jāatzīst, piemīt cinisma un netaisnības vaibsti. Divi traģiski nelaimes gadījumi Bangladešā, kur gāja bojā daudzi simti tekstilnozarē nodarbināto, tostarp sievietes un gandrīz vēl bērni, jo vietējie darba devēji uzspļāva drošības technikai un būvju noturībai, - "brēc uz debesīm". Rietumvalstu lielās apģērbu firmas, kam outsourcing ietvaros preci ražo "trešās pasaules" lētais darbaspēks, gūst kolosālu peļņu un piedāvā šo preci - iecienītos "brendus" - patērētājiem Ziemeļamerikā un Eiropā.
Iesūbējuši antiglobālisti un ņirdzīgi neomarksisti vēršas pret sīvo konkurenci brīvajā tirgū, pret uzbāzīgo reklāmu, kas plijas virsū cilvēkam uz katra soļa. Bet šai kārtībai, šai parādībai ir savs neatsveŗams labums: dzinulis, kas liek konkurentiem izgudrot un ieviest arvien jaunas "lietas" un "daiktus", ir priekšnoteikums nemitīgam technikas progresam, kas cilvēcei, civilizācijai nāk par labu. Var jau zūdīties par snobisko tieksmi pirkt tikai visjaunāko modeli, kaut gan vecais ir vēl tīri labs (tiek radīts mākslīgs pieprasījums), bet, kā jau teikts, tas neļauj technikai un arī zinātnei sastingt.
Padomju Savienībā pulgotās konkurences vietā stājās t.s. sociālistiskā sacensība. Bet ko līdz "Sociālistiskā darba varoņa" titula piešķiršana, teiksim, kādai izcilai govju slaucējai (znatnaja dojarka), ko līdz "ceļojošais sarkanais vimpelis" (karodziņš), ko piestiprina pie darbgalda, ja katrā nozarē (izņemot bruņošanās nozari) tiek ražots brāķis un mūžīgais patēriņa preču deficīts iemūžina rindās stāvēšanu?
Man neviļus nākas paprātot par vainām, kas tīri ekonomiskā plāksnē nav izskaidrojamas. Izraēlā izplatīts ir apzīmējums „medina metukenet” „sakārtota” valsts. Šī tik ļoti vēlamā sakārtotība jeb sakoptība ir tas, kā daudzām valstīm trūkst. Vai te vainojama mentālitāte, darba tikuma trūkums ? Ņemsim Rio Grande - upi, kas atdala ASV no Meksikas, El Paso no Ciudad Juarez: viens krasts atšķiŗas no otra kā diena no nakts. Un tāda nesakoptība vērojama visā plašajā Latīņamerikā, un varbūt tikai Čīle pašos kontinenta dienvidos šķiet kaut cik sakopta.
Ziemeļamerikā savukārt Kanāda sociālās aprūpes ziņā šķiet tīkamāka par ASV, kur individulālisms reizēm nomāc solidaritāti (labdarība ir īpašs stāsts). Kanada savukārt ir salīdzināma ar Eiropas Ziemeļvalstīm, kas jebkuŗos „reitingos” gadu no gada ieņem goda vietas pirmajā desmitā: dzīves kvalitāte, izglītība, veselības aizsardzība, vidējais mūža ilgums u.tml. Un vai nav dīvaini, ka pašreizējā banku krīze vissmagāk skārusi Eiropas dienvidus - Spāniju, Italiju, Kipru un nabaga Grieķiju – demokrātijas šūpuli... Īrija gan arī ir stipri cietusi, un te nu mans vispārinājums šķiet nevietā. Ņemsim Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis: kāpēc Slovēnijai un Slovākijai veicas labāk nekā Rumānijai un Bulgārijai? Balkānu mentalitāte?
Un man - Latvijā dzimušam un uzaugušam cilvēkam - kremt, ka ziemeļu kaimiņš - Igaunija visās jomās ir priekšā. Kāpēc ielas igauņu Valgā izskatās labāk nekā latvju Valkā? Viens piemērs no bezgala daudziem.
Tīmeklī uzdūros vairākiem gudriem rakstiem par sāpīgajām tēmām, kas vedina uz skumjām pārdomām: Jānis Ezītis – „Starp vartuŗu "bada maizi" un sociķu "ķiļķeniem ar klimpām"” (apollo.lv, 13.5.13), Otto Ozols – „Seklo prātu trulas piezīmes par Re:Baltica pētījumiem (TVnet, 1.5. 13), Anda Līce – „Kur Latvija beidzas jums” (LA, 16.5. 13). Anda Līce raksta: "Kopš ir atcelta vilcienu satiksme ar Gulbeni, lai varētu aizbraukt uz galvaspilsētu, man ceļā ir jāpavada vismaz piecas stundas (..). Ciniķi,, protams, tūlīt teiks:  „Pērc automašīnu un brauc."”
Un ko 1789. gadā teica Marija Antuanete: "Jums trūkst maizes? Ēdiet kūkas"! Tas pats vien iznāk.

Franks Gordons
Foto: Džozefs J. Stiglics „Globalizācija un neapmierinātība ar to”
          Izdevniecība  „Turība Biznesa Augstskola”