Šachists ceļā uz Latviju
   19.11.2013

Viņš ir viens no visu laiku slavenākajiem un veiksmīgākajiem šacha lielmeistariem. Jau 22 gadu vecumā viņš kļuva par gados jaunāko neapstrīdēto pasaules šacha čempionu. Šo titulu viņš saglabāja no 1985. līdz pat 1993. gadam, kad pēc kāda disputa  pameta Pasaules šacha federācijas aprindas un izveidoja pats savu organizāciju. Lai arī techniski tas nozīmēja pasaules titula zaudēšanu, viņa fani joprojām viņu uzskatīja par visīstāko čempionu. Viņš bija arī tas, kuŗš šachu spēlēja pret uzņēmuma IBM datoru „Tumši zilais” (Deep Blue). Pensijā viņš aizgāja 2005. gadā, atzīstot, ka viņam vairs nav ar šachu saistītu mērķu.

Šacha pasaules pazinēji, protams, zina, ka runa ir par Gariju Kasparovu. Laikā pēc aiziešanas no šacha pasaules viņš ir bijis aktīvs polītisks opozicionārs Krievijas Federācijā. Pagājušajā nedēļā G. Kasparovs nosūtīja  vēstuli visām Saeimas frakcijām, izņemot vienu, lūdzot viņam piešķirt Latvijas Republikas pilsonību. Izņēmums bija mūžīgā opozīcijā nīkstošais Saskaņas centrs (SC), kuŗš, tā teica šachists, viņam nav pieņemams, jo SC saistot pārāk ciešas saites ar viņa galveno pretinieku politikā, proti, ar Krievijas caru Vladimiru un viņa politisko partiju.

Latvijā pilsonību cilvēki var iegūt dažādā veidā. Ārpus Latvijas dzīvojošie latviešu izcelsmes cilvēki zina, ka kopš šā gada 1. oktobŗa viņiem  ir iespēja reģistrēties dubultpilsonībai uz ģimenes vēstures pamata.

Otrs veids ir naturalizācija, kad nepieciešams pierādīt latviešu valodas zināšanu līmeni, nokārtot vairākus eksāmenus un dot jaunpilsoņa zvērestu. Līdz 2011. gada septembŗa beigām naturalizējušies 136 897 cilvēki. Uz kopējā LR nepilsoņu skaita fona tas ir samērā mazs skaitlis. Nepilsoņiem nav īstas motivācijas iegūt pilsonību, jo tā dēvētā nepilsoņa pase Eiropā ir atzīta ar visām attiecīgajām ceļošanas un darba tiesībām, piedevām (un tas ir svarīgi) nepilsoņiem atšķirībā no pilsoņiem nav vajadzīga vīza, lai ceļotu uz Krieviju. Stipri ticams, ka vairākums mūsu valsts nepilsoņu šo statusu saglabās līdz pat nāves stundai.

Trešais variants ir visretāk izmantotais, proti, Saeima pilsonību var piešķirt par īpašiem nopelniem Latvijas Republikas labā. Līdz 2000. gadam tādējādi pilsonība piešķirta 174 personām, kopš tā laika ar īpašu likumu pilsonība ir piešķirta vēl 23 cilvēkiem, trijos gadījumos par vieniem un tiem pašiem nopelniem. Šo personu sarakstā ir ļaudis, par kuŗu pilsonības pamatotību šaubu nevar būt. Šādu cilvēku skaits īpaši liels nav, un tagad Garijs Kasparovs viņu skaitu vēlas palielināt vēl par vienu personu.

Kādi tad varētu būt izcilā šachista nopelni? Savā vēstulē Saeimai viņš raksta, ka, būdams gluži jauns šachists, viņš guvis vairākas uzvaras Rīgā. Vienam no viņa bērniem māte ir Latvijas Republikas pilsone, pašam bērnam - dēlam Latvijā ir uzturēšanās atļauja. Tos nu par nopelniem Latvijas Republikas labā nekādi gan nevar uzskatīt.

Nākamais ir jautājums par G. Kasparova polītisko darbību Krievijā. Daudz  ir rakstīts par to, ka kopā ar viņu opozīcijas aprindās bijuši tā dēvētie nacionālboļševiki, piemēram, bēdīgi slavenais aktīvists Vladimirs Lindermans. Nacionālboļševiki ir piedalījušies šachista veidotajā organizācijā Cita Krievija, un to jau var uzskatīt par kauna traipu cilvēkam, kuŗš tomēr ir starptautiski pazīstams cilvēktiesību aktīvists. Starp citu,  2011. gadā G. Kasparovs kļuva par Starptautiskā Cilvēktiesību fonda vadītāju, un tas ir amats, ko pirms tam ieņēma leģendārais cilvēks  Vaclavs Havels no Čechu Republikas. G. Kasparovs daudz ir rakstījis par cilvēktiesībām, tostarp šogad viņš nosodīja amerikāņu dziedātāju Kanjē Vestu par to, ka mākslinieks  uzstājies Kazachstānas diktātora sarīkojumā un par to saņēmis trīs miljonus dolāru, kuŗus, tā teicis G. Kasparovs, „diktators izzadzis no Kazachstānas valsts kases”.

Un  tomēr es domāju, ka Latvijai derētu šachista lūgumu nenoraidīt. Savā vēstulē Saeimai Garijs Kasparovs Latvijai ir veltījis ļoti lielu komplimentu: „Cieņpilna attieksme pret cilvēkiem un cilvēktiesībām pieder pie Latvijas demokratijas pastāvīgajām vērtībām. Latvijā nav ne cittautiešu etniskās diskriminācijas, ne varas diktātūras. Šeit visus jautājumus risina Latvijas tauta ar demokratiski ievēlētu tautas priekšstāvju – Saeimas deputātu  starpniecību.” G. Kasparovs solījis aktīvi atbalstīt demokrātiju Latvijā un popularizēt mūsu valsts vārdu starptautiski, lielākoties tāpēc, ka drīz viņš, iespējams, kļūs par Starptautiskās šacha federācijas (FIDE) vadītāju, un tas nu ir visai ievērojams amats.

Vēl Garijs Kasparovs ir solījis, ka Latvijā viņš palīdzēs attīstīt šacha pasauli, un te nu jādomā, ka gados jauniem šachistiem lielāka prieka un goda nevarētu būt.  Manuprāt, Latvijai pietiek iemeslu, lai Garijam Kasparovam  izsniegtu uzticības kredītu.

Nozīmīgs ir arī cits jautājums. Latvijas valdība nekad nav bijusi īpaši aktīva, aizstāvot cilvēktiesības tajās valstīs, kuŗās tās „klibo”. Iemesls, protams, nav ar uguni meklējams. Latvijai ar Krieviju, Baltkrieviju un citām valstīm, kuŗās ar cilvēktiesībām ir tā,  kā ir, izveidojušās biznesa attiecības, un nav nekāds noslēpums, ka ne jau Latvijā vien cilvēktiesības izmet pa logu, kad pa durvīm nāk iekšā nauda. Piemēram, nesen mūsu valstī viesojās Uzbekistānas visnotaļ briesmīgais diktators Karimovs,  un varam būt pilnīgi droši, ka mūsu augstākās amatpersonas par cilvēktiesībām sarunā nebilda ne vārda. Tāpat, starp citu, kā to nedara  cilvēktiesību lielie aizstāvji Amerikas Savienotajās Valstīs. Acīmredzot arī amerikāņiem, tāpat kā latviešiem, nav svarīgi tas, ka starptautiskā organizācija Human Rights Watch par cilvēktiesībām Uzbekistānā lieto vārdu „šaušalīga” (atrocious). Ietekmīgais britu žurnāls The Economist pēc tam rakstīja, ka tieši Latvija no visām Eiropas valstīm bijusi tā, kas Karimovu „rehabilitējusi” Diez kāds gods tas nav.

Pilsonības piešķiršana ievērojamam Krievijas opozicionāram jau tāpēc vien būtu svētīga, ka tas norādītu uz mūsu politiskās iekārtas atbalstu domai par kaimiņvalstīs valdošo  pārvaldes sistēmu, kas tomēr nav akceptējama. Jā, tas zināmā mērā būtu gan pliķis Kremlim, taču visiem ir zināms, ka oficiālā Krievija pret bijušās Padomju Savienības republikām mēdz izturēties visnotaļ ciniski, un tas ir maigi teikts.

Taču arī tas nav galvenais. Latvijai tomēr nāktu par labu, ja Starptautiskās  Šacha federācijas vadītājs pārstāvētu tieši mūsu valsti, jo starptautiski  ļoti pazīstamu cilvēku mums ir samērā maz. Ja vēl Garijs Kasparovs patiešām vēlas pilnveidot šacha pasauli mūsu valstī, tad tas būtu lieliski, un Latvija varētu lepoties, ka tai „pieder” nu jau divi globāli šacha lielmeistari (pirmais, protams, ir Rīga dzimušais Michails Tāls). Turklāt  G. Kasparovs nebūtu pirmais pasaules līmeņa šachists, kam pilsonība piešķirta ārpus kārtas – jau pasen savā pilsonības paspārnē visai dīvaino čempionu Bobiju Fišeru uzņēma Islande. Gribas cerēt, ka tiks pieņemts īpašs likums, lai Garijs Kasparovs kļūtu par Latvijas Republikas pilsoni. Protams, jācer arī, ka tad viņš iemācīsies latviešu valodu un patiešām būs lojāls pilsonis. Ja arī  tas ir risks, tad varbūt tomēr ir vērts riskēt.

Kārlis Streips
Foto: liepajniekiem.lv