Pārliecība ir galvenais
   26.09.2013

Top 214. gada budžets, un Nacionālā apvienība (NA) ir paziņojusi, ka balsos par šo budžetu tikai tad, ja tiks izpildīti trīs nosacījumi: financējums dzimstības veicināšanas pasākumiem, uzturēšanās atļauju tirdzniecības pārtraukšana un atbalsts kultūrai. Reāli tas varētu nozīmēt, ka NA aiziet no valdības un, visticamāk, vietā nāks Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS). Jāatgādina arī, ka NA tika ievēlēta jau 10. Saeimā 2010. gadā, kad Saeima ar Valsts prezidenta rīkojumu tika atlaista. Ārkārtas vēlēšanās NA tika ievēlēta arī 11. Saeimā 2011. gadā.
Saruna ar NA līdzpriekšsēdi Raivi Dzintaru.

- Kā jūs vērtējat Nacionālās apvienības līdz šim padarīto un nepadarīto, atskatoties uz Saeimā nostrādātajiem gadiem?
Mūsuprāt NA piedāvājumā būtiskākais, ko grūti atrast citu polītisko spēku piedāvājumā, ir skaidrs redzējums par prioritātēm, kas valstij ilgtermiņā būtu jāveic. Pirmais uzdevums, lai Latvijas valsts varētu pastāvēt, ir tas, lai latvieši vispār būtu, – tie ir jautājumi, kas saistīti ar demogrāfiju un dzimstības palielināšanas pasākumiem. Otrs mūsu uzdevums ir panākt, lai latvieši varētu justies kā savās mājās, jeb tas, ko saucam par latvisku Latviju. Jautājumā par demogrāfiju Nacionālajai apvienībai ir būtiski sasniegumi: minimālās māmiņu algas faktiska dubultošana, māmiņu algas izmaksas pagarināšana no gada līdz pusotram gadam, atbalsts tām ģimenēm, kuŗām objektīvu iemeslu pēc  nav iespējams bērnus laist bērnudārzā un ir pieejami tikai dārgākie privātie bērnudārzi, arī nekustamā īpašuma nodokļu atlaide 50 procentu apmērā daudzbērnu ģimenēm un vēl citi pasākumi ģimenes atbalstam. Pašlaik vismaz konceptuāli esam vienojušies par atbalstu ģimenes pirmā mājokļa iegādei. Nākamajā gadā vajadzētu būt pilotprojektam, diskusijas vēl ir par to, cik lielam vajadzētu būt valsts galvojumam. Ja runājam par to, kādā Latvijā dzīvosim, jāuzsveŗ panākumi kultūras  financējumā, kas ir pieaudzis  aptuveni  par 25 procentiem un arī nākamā gada budžetā plānotais finanču pieaugums ir trešais lielākais aiz Veselības ministrijas un Satiksmes ministrijas.
 Domāju, ka ir vairāki projekti, kas ir svarīgi nacionālpatriotiskam Latvijas pilsonim: nacionālās identitātes programmas izveidošana Kultūrkapitāla fondā, kuŗas ietvaros tiek financēti tie kultūras projekti daždažādās  jomās, kas ir saistīti ar nacionālās identitātes, Latvijas valstiskuma stiprināšanu. Arī pilsonības likuma grozījumi – mums ir izdevies apturēt vairākas idejas, kas mūsuprāt bija galīgi aplamas, piemēram, automātiska pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem. Ļoti svarīgs panākums ir dubultpilsonības ieviešana, – 10. Saeimā pirmie nācām ar šo iniciatīvu. Par  sasniegumu gribētu minēt arī to, ka darba sludinājumos vairs nav iespējamas nesamērīgas svešvalodu prasības. Tā gan vēl ir puse no panākumiem, jo darba līgumos šādu prasību joprojām  var ietvert.

- Lai gan sludinājumos vairs nevar prasīt, piemēram, krievu valodas zināšanas jebkuŗā darbā, tomēr aizpildot pieteikuma anketu, ļoti bieži jāraksta, kuŗa ir dzimtā valoda. Novērojumi liecina, ka tās anketas, kuŗās par dzimto valodu tiek ierakstīta latviešu valoda, bieži vien tālāk konkursā vairs nepiedalās...
Tā ir ļoti liela problēma, mēs to apzināmies. Diskriminācija nav pašā jautājumā bet diskriminācija ir tad, ja lēmums tiek pieņemts, ņemot vērā  tikai atbildes uz šo jautājumu. Protams, diskrimināciju šajos jautājumos ir ļoti grūti pierādīt, šobrīd esam spēruši tikai pussolīti un apzināmies, ka jāturpina darbs, lai šādu diskrimināciju pēc iespējas ierobežotu. Toties mēs esam atjaunojuši iespēju ierakstīt pilsoņu pasēs tautību, ja cilvēks to vēlas.

- Ko no iecerētā jums nav izdevies paveikt?
Nav izdevies iegūt neviena koalicijas partneŗa atbalstu jautājumā par to, lai valsts skolās mācības notiktu tikai valsts valodā. Atbalstu neesam saņēmuši arī jautājumā par progresīvo nodokli, un var teikt, ka neatbalstīto ierosinājumu saraksts ir plašs.

- Jūs nesaprotaties ar koalīcijas partneŗiem jautājumā par uzturēšanās atļaujām. 
Tas ir viens no tiem jautājumiem, no kuŗiem būs atkarīgs mūsu balsojums par nākamā gada budžetu. Ja neizdosies panākt vienošanos un mainīt uzturēšanās atļauju kārtību, mēs par budžetu nebalsosim. Mūsu skatījumā šīs atļaujas ir pilnīgi ačgārna savas zemes izpārdošanas polītika. Iegūt līdzekļus var dažādi – izglītojot jaunus cilvēkus, radot jaunas vērtības, un līdzekļus var iegūt arī nesot uz lombardu savu vecāku, brāļu un māsu mantas un domājot, ka tā varēs dzīvot mūžīgi. Mūsu skatījumā uzturēšanās atļauju tirgošana pret nekustamo īpašumu iegādi nav ilgtermiņa polītika, jo kropļo tirgu, padara nekustamos īpašumus mazāk pieejamus vietējiem pircējiem, jo tiek celtas cenas, kaitē ekonomikai, jo to neattīsta, bankas tiek orientētas atbalstīt projektus, kas nes ātrāku peļņu un nav saistīti ar ražošanu. Savas lielās pilsētas mēs padarām vēl nelatviskākas, turklāt uzturēšanās atļaujas ārzemnieki iegūst, pērkot īpašumus arī Cēsīs, Siguldā, Ozolniekos, kur pamazām veidojas ķīniešu kvartāli. Jautājums: vai ar pašreizējo etnisko sastāvu mēs varam to atļauties?  Latvijā varētu tirgot uzturēšanās atļaujas, dodot iespēju ceļot Šengenas zonā, bet nepiesaistot šos cilvēkus Latvijas territorijai ar nekustamo īpašumu, bet veicot ieguldījumus tautsaimniecībā, uzņēmējdarbībā.

- Vai jūsu minētie jautājumi, kuŗos negūstat koalicijas atbalstu, ir cēlonis  domstarpībām starp NA un pārējiem koalicijas partneriem?
Domstarpības par idejām un vērtībām ir normāla parādība. Vēlētāji ir dažādi, un dažādi ir arī partiju piedāvājumi. Ja partijas savā starpā kļūst pārāk draudzīgas, tad tas savā ziņā ir briesmu signāls vēlētājiem. NA koalicijas ietvaros ir diezgan agresīva, un jautājums par uzturēšanās atļaujām nav vienīgais, kas mūs atšķiŗ. Mēs neesam agresīvi attiecībā uz amatu iegūšanu, bet savu vēlētāju interešu un savu programmatisko nostādņu īstenošanā mēs esam bijuši diezgan agresīvi. Iespējams, ka dažs labs koalicijas partneris daudz labprātāk saprastos ar citiem politiskajiem spēkiem. Pieļauju, ka abas opozīcijas partijas (Saskaņas  centrs un ZZS – aut.) tiek uzlūkotas par potenciāliem sadarbības partneriem. Neizslēdzu arī iespēju, ka kultūras ministres atbrīvošana ir bijis mēģinājums atbrīvoties no Nacionālās apvienības valdībā.

- Tātad – kam ir vai nav jānotiek, lai NA pamestu valdības koaliciju?
Budžets ir līdzeklis, lai sasniegtu kādus mērķus. Esam nosaukuši būtiskas prioritātes budžeta veidošanas kontekstā. Nebūtu loģiski balsot par budžetu tikai tāpēc, ka jābalso, ja mēs šīs prioritātes nevaram ar budžetu īstenot. Vienošanās par atbalstu kultūrai ir panākta, atbalsts demogrāfijas jautājumiem arī ir tuvu tam, lai mēs par to vienotos, bet jautājumā par uzturēšanās atļaujām pagaidām esam vistālāk no iespējamās vienošanās.

- Ja neizdodas vienoties par uzturēšanās atļauju noteikumu maiņu, vai jūs aiziesit no valdības?
Es nevaru par to lemt vienpersoniski, pašlaik ir valdes lēmums, ka mēs varam atbalstīt budžetu tikai tad, ja tiek īstenotas visas trīs mūsu prasības. Latvijas - nacionālas valsts attīstība nav savienojama ar šādu uzturēšanās atļauju praksi, tāpēc mūsu pienākums ir iet līdz galam un budžetu neatbalstīt, ja vienošanās nebūs. Ja budžetu neatbalstīsim, tas nozīmēs, ka pašreizējā valdība savas iespējas ir izsmēlusi. Nenoliedzu iespēju, ka mēs joprojām  meklēsim variantus un varbūt strādāsim ar jaunas valdības veidošanu atkarībā no tā, kādas iespējas varētu būt mūsu mērķu īstenošanai. Mēs nevaram izlikties, ka viss ir kārtībā, ja mums nav iespēju īstenot mūsuprāt tik vitāli svarīgus jautājumus. Tāpēc vismaz es šobrīd domāju, ka mēs neatbalstīsim budžetu, ja mūsu prasības netiks apmierinātas.

- Daļa Saeimas koalīcijas un arī opozīcija to vien gaida, lai jūs aizietu no valdības koalicijas. Ir labi redzams, ka zaļie zemnieki ir gatavi startam valdībā, bet tas nozīmē lielu Aivara Lemberga ietekmes pieaugumu, kas pēdējā laikā jau atkal ir audzis. Vai tas nav bīstami? Vai valstij tas nenodarīs lielāku ļaunumu nekā nespēja vienoties par uzturēšanās atļauju noteikumu maiņu?
Zaļie zemnieki vairākkārt ir publiski pauduši, ka šīs Saeimas laikā viņi sevi valdībā neredz. Protams, ir jautājums, vai šiem paziņojumiem var ticēt. Neapšaubāmi, viņiem ir pietiekami daudz iemeslu atbalstīt mazākuma valdību un tirgoties. Vai tas būs pieņemams visiem Vienotības biedriem, kuŗu vidū ir diezgan daudz mūsu prasību atbalstītāju, vai daudzi no viņiem būs sajūsmā par to, ka NA tiek apmainīta pret zaļajiem zemniekiem? Es par to neesmu pārliecināts, domāju, ka šāda partneŗa izvēle nāks par sliktu Vienotībai un viņi to saprot. Piekrītu, ka atsevišķiem Vienotības polītiķiem varētu būt interese bloķēties ar ZZS. Taču tāda sadarbība izskatītos veiksmīga tad, ja mēs aizietu no valdības saistībā ar kultūras ministres demisiju, ko pieprasīja Ministru prezidents, jo šajā jautājumā sabiedrības viedoklis nav viendabīgs. Ja mūs izstums no valdības un nerēķināsies ar jautājumiem, kuŗus atbalsta arī daļa Vienotības, tas partijai būs liels risks, jo vēlēšanas nav tālu. Patiesībā NA ieskatā, ka Latvijas nākotnei nākamā gada Saeimas vēlēšanas ir ļoti svarīgas, vēl svarīgākas par budžetu, jo šajās vēlēšanās izšķirsies jautājums, kādu ģeopolītisko virzienu Latvija izvēlēsies.

- Tomēr dažu polītiķu atgriešanās ietekmes zonā nav tik vienkārši ignorējama. Acīmredzot daudzi polītiķi ir veiksmīgi tikuši galā ar Prezidenta rīkojuma Nr. 2 sekām. Finanču ministra Andŗa Vilka nesenā intervija, ik pa laikam publiskajā telpā izskanējušās atziņas arī no citiem polītiķiem liek domāt, ka patiesībā daļa tā dēvētās polītiskās elites gatavojas atgriezties turpat, kur Latvijas polītika bija pirms Saeimas atlaišanas. Citiem vārdiem sakot, izskatās, ka viss grasās atgriezties vecajās sliedēs, – korporātīvisms un korupcija, savu personisko vai šauras grupas interešu bīdīšana pirmām kārtām un savējie visur... Šķiet, ka runa ir nevis par latvisku, ne par krievisku vai amerikānisku Latviju, bet par to, kā ir izdevīgāk un kā vairāk iegūt naudu un varu sev.
Var piekrist, ka naudai un naudīgiem cilvēkiem polītikā ir būtiska loma. Šobrīd gan neredzu Šlesera un Šķēles potenciālu polītikā, vismaz ne tuvākajā laikā. Neapšaubāmi pieaug Lemberga un ZZS spēki. Viņu spēks pieaug nevis tāpēc, ka viņi būtu ko nozīmīgu paveikuši, būdami opozīcijā, bet gan tāpēc, ka valdība bijusi neizdarīga tajos lēmumos, kas liek pagriezties ar seju pret cilvēkiem (pievērsties cilvēku interesēm – red.).

(Sarunas turpinājums nākamajā laikraksta numurā.)
Sallija Benfelde

 

 

 

 

Pārliecība ir galvenais

Turpinājums sarunai ar Nacionālās apvienības (NA) līdzpriekšsēdi, 11. Saeimas deputātu Raivi Dzintaru

Ko jūsu apvienība darīs, lai plaisa starp varu un cilvēkiem nebūtu tik milzīga?

Mums ir izvēle – vai uz īsu laiku mēģināt, kā aizpildīt tukšo vietu, un nogrimt kopā ar nepopulāru valdību vai vismaz cīnīties par pārmaiņām, lai šī valdība kļūtu populārāka, paveiktu kaut ko stratēģisku, kas vismaz iezīmē citu attīstības virzienu Latvijas valstij. Ja tas neizdodas, tad ir iespējams organizēt jaunu centru, ap ko sabiedrība gribētu pulcēties. Tas varbūt skan ambiciozi, varbūt katra partija iedomājas, ka pati būs tāds centrs, bet mūsu skatījumā Rīgas domes vēlēšanu rezultāti rāda, ka mums ir zināmas morālas tiesības tā domāt (vēlēšanās NA ieguva 12 vietas, „Vienotība” – 9, „Saskaņas centrs” – 39 – aut.). Gribētu teikt, ka, iespējams, mums, arī gaidot Saeimas vēlēšanas nākamgad, būs jāmobilizē latviskie spēki.

Tomēr jautājums ir par sistēmu, ko mēdz veidot partijas, un izskatās, ka pirmām kārtām to dara Saskaņas centrs, – cilvēki tiek iesaistīti darbā, no kuŗa viņiem un arī partijai tiek nelikumīgs papildu labums, aiziet viņi nevar, jo tad tiek nodoti tiesībsargājošo iestāžu rokās vai arī viņiem tiek izteikti draudi. Ar cilvēkiem, kuŗi ir iesaistīti šādās schēmās, vairs nav jēgas runāt ne par valsti, ne par polītiku. Vai to var mainīt, un kā to izdarīt?

Man nav brīnumnūjiņas, ar kuŗu to mainīt. Ja es zinātu, kā to darīt, tad droši vien ar Nobela prēmiju vien nepietiktu. Tomēr, manuprāt, ir viena vienkārša atbilde: ja tu nevari mainīt pasauli, rūpējies par savu tuvāko apkārtni. Mēs varam lepoties, ka vēlēšanu rezultāti vienmēr tiek sasniegti vismaz ar desmit reižu mazāku financējumu nekā citām partijām. Tas nozīmē arī mazāku atkarību no sponsoru naudas un iespēju rīkoties neatkarīgi no finanču apstākļiem. Protams, nav iespējams rīkoties pilnīgi neatkarīgi no financējuma, bet rokas ir sasaistītas daudz mazāk. Brīdī, kad kaut kādas naudas barotavas tiek noslēgtas, izrādās, ka tas spēks patiesībā ir liels vājums un tādi cilvēki vairs nav spējīgi konkurēt bez naudas. Nav cita ceļa kā nedot iespēju tādu „sistēmu” cilvēkiem iegūt vēlēšanās lielu balsu skaitu.

Kā to panākt?

Neaizmirst savu īsto darba devēju. Ja, esot pie varas, tiks domāts tikai par cipariem un kā noturēt līdzsvaru amatu ziņā, kā ieviest eiro un izpildīt Māstrichtas kritērijus, kas varbūt ir svarīgi, bet nav tas, ar ko dzīvo cilvēki, tad nevajag sūkstīties, ka viena vai otra oligarcha cilvēki gūst labus rezultātus.

Kā vērtējat kultūras ministres darbu, vai tas tiešām bija ļoti profesionāls un pozitīvs, un vai viņas demisijas pieprasījums bija vairāk polītisku iemeslu, nevis profesionālu trūkumu izraisīts?

Argumenti par neaizstājamo, spožo un profesionālo vairāk gan izskanēja attiecībā uz Operas direktoru Andreju Žagaru, ko kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende bija atlaidusi. Mūs saniknoja un lika domāt, cik ļoti var mānīt cilvēkus, cik ilgi var rādīt balto un teikt, ka tas ir melns, un otrādi, bija tas, ka situācijā, kad vides un reģionālās attīstības ministram vai iepriekšējam izglītības un zinātnes ministram, veselības vai labklājības ministrei ir katastrofālas attiecības ar nozari, teikt, ka kultūras ministrei ir problēma sastrādāties ar nozari un ka ministre ir atlaižama, ir cilvēku muļķošana. Kultūras alianse, skaitliski lielākā organizācija, kas apvieno kultūras organizācijas, kultūras jomas radošās savienības ne tikai mutvārdiem, bet arī rakstveidā apliecināja, ka beidzot ir izveidojusies situācija, kad ir sadarbība, ka ir izveidojusies komūnikācija, kuŗas nekad iepriekš nav bijis, kultūras izglītības iestādes, arī augstākās izglītības, pauda atbalstu, beidzot bija izcīnīti līdzekļi budžetā, bija iespēja beidzot skaidri atskaitīties par visiem valdības deklarācijā noteiktajiem uzdevumiem un to izpildi, bet tika pateikts, ka ministre nespēj saprasties ar nozari...

Protams, es nebūtu objektīvs, ja sacītu, ka kultūras ministres darbā nav bijis problēmu, jo tādas ir katram ministram. Tomēr, manuprāt, šīs problēmas pamatā ir bijušas tēla veidošanā, nevis pēc būtības. Atcerieties, ministrei tika pārmests gan svārku gaŗums, gan neveikla un neveiksmīga izteikšanās, komūnikācija dažos jautājumos, nevis bija pārmetumi par lietas būtību. Situācijās, kad sākotnēji radās konflikti, – piemēram, ar kultūras aliansi, tie vienmēr tika atrisināti, turklāt veiksmīgāk, nekā to varēja gaidīt. Varu piekrist, ka komūnikāciju ar sabiedrību vajadzēja uzlabot, bet manis minētos argumentus par labu ministres darbam neviens tā arī  neatspēkoja. Lēmums vienas dienas laikā – ministri atlaist, mūsuprāt, bija nesamērīgs un minētie argumenti atlaišanai nebija īstais iemesls.

Vai domājat, ka režisors Alvis Hermanis vai dzejniece Liāna Langa tika speciāli noskaņoti pret kultūras ministri un pierunāti vērsties pret viņu publiski?

Es nedomāju, ka šie cilvēki ir mūsu polītisko pretinieku uzpirkti, nekad tā neesmu domājis. Kultūras ministres opozicijā allaž cilvēki ir bijuši saskaitāmi uz vienas vai divu roku pirkstiem. Nevienas aktīvas amatpersonas darbību nekad visi nevērtēs vienādi. Reformas Operā ir mēģinājis veikt katrs kultūras ministrs, nevienam tas nav izdevies, jo nevienam nav pieticis dūšas. Protams,  reformām ir opozicija, un ir cilvēki, kas to neatbalsta. Jautājums ir - cik kultūras nozares cilvēkiem ir jāvēršas pret ministru, lai panāktu demisiju? Pašlaik izskatās, ka daži cilvēki Ministru prezidenta lēmumu ir ietekmējuši vairāk nekā kultūras nozares oficiālo un plašo organizāciju viedoklis. Mēs nesakām, ka kultūras ministri atbalstīja visi kultūras nozares cilvēki, tāda situācija nemaz nav iespējama. Šie cilvēki aicināja ministri demisionēt pirms gada, viņi to darīja tagad, un es respektēju šos cilvēkus un novērtēju viņu devumu kultūrā, bet, piedodiet, nav iespējams iedomāties, ka katrs šāds viedoklis ir absolūta patiesība Latvijas kultūras laukā.

Vai tas nozīmē, ka centīsities saglabāt bijušajai ministrei kādu amatu ministrijā?

Mums ir jārunā ar Žaneti Jaunzemi-Grendi, man tādas iespējas pēc viņas demisijas pagaidām nav bijis. Noteikti aicināšu bijušo kultūras ministri ar savām zināšanām arī turpmāk piedalīties  gan partijas, gan arī ministrijas darbā.

Jūsu ministrs Jānis Bordāns ir publiski paudis, ka neredz bijušo ministri amatā Kultūras ministrijā. Bordāna kungs, protams, ir tieslietu ministrs un pašlaik ir tikai kultūras ministra amata pienākumu veicējs, tomēr viņa nostāja acīm redzami atšķiŗas no partijas nostājas.

Tieslietu ministra amatā viņam nav jāredz oficiālā padomnieka vietā Žaneta Jaunzeme-Grende. Tas, ka bijušā ministre būtu jāpiedāvā par padomnieci tieslietu ministram – kultūras ministra pienākumu veicējam, ir kaut kur kuluāros radusies bauma, tas vēl nav apspriests. Pašlaik šis jautājums nav dienas kārtībā. Tas, par ko mums ir vienprātība ar Jāni Bordānu: bijušās ministres zināšanas ir nepieciešamas, bet tas konkrēti vēl nav apspriests, un nav vienošanās, kādā veidā šīs zināšanas izmantot.