EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par demisiju un tiem, kuŗi vairs neslēpjas
115528
Foto: F64

Sallija Benfelde    12.01.2021

 

 

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš 5. janvārī izteica neuzticību un pieprasīja veselības ministres Ilzes Viņķeles demisiju 7. janvārī. Ministre demisionēja, un partiju apvienība “Attīstībai/Par!” (A/P) amatam izvirzīja līdzšinējo Saeimas frakcijas vadītāju Danielu Pavļutu, kuŗš piekrita kļūt par veselības ministru. Tajā pašā dienā, kad Ilze Viņķele demisionēja, Saeima apstiprināja Danielu Pavļutu amatā.

 

No malas raugoties, neizskatījās, ka Viņķele nu būtu tā ministre, kuŗai jāaiziet pirmām kārtām, jo ir taču ministri (-es), kuŗu darbi vieš daudz mazāku uzticību. Acīmredzot nesaskaņas starp premjeru un ministri bija briedušas jau ilgāku laiku, un premjera sacītais medijos liecina par to, ka sastrādāties ir bijis ļoti grūti, jo ministre ir darījusi to, ko pati uzskatījusi par nepieciešamu, neievērojot premjera prasības.

 

“Viņķeles kundze ir cilvēks, kuŗš rada problēmas ikvienā vietā, kuŗā viņa strādā. Tādas problēmas bija “Pilsoniskajā savienībā” savulaik, tad mēs lieliski atceramies Viņķeles un Āboltiņas konfliktu Vienotībā, kad Viņķeles kundze aizgāja uz “Kustība Par!”. Es domāju, nu, re, nabaga cilvēki – viņiem arī būs problēmas. Ja cilvēkam ambīcijas ir daudz lielākas par varēšanu, tad problēmas iestājas agri vai vēlu, bet vienmēr! Lai nebūtu nekādu tiesu darbu, tad es teikšu ļoti vispārīgi – cilvēkam ar zemu morāli nevajadzētu iet polītikā,” publiski pauda Kārlis Šadurskis, Viņķeles bijušais partijas biedrs gan „Pilsoniskajā savienībā”, gan Vienotībā. Jāpiebilst, ka Ilze Viņķele vispirms bija „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK) biedre, tad aizgāja uz „Pilsonisko savienību”, tad aktīvi strādāja partiju apvienošanā un, tām apvienojoties, darbojās Vienotībā, kļuva arī par labklājības ministri, un strauji zaudēja savus reitingus, līdz aizgāja no partijas, 2017. gadā iesaistījās kustības un pēc tam partijas „Kustība Par!” veidošanā, kandidēja no partiju apvienības A/P 13. Saeimas vēlēšanās ar pirmo numuru Zemgales sarakstā, bet daudzo vēlētāju svītrojumu dēļ palika 17. vietā un netika ievēlēta 13. Saeimā. Tomēr partiju apvienība A/P izvirzīja viņu veselības ministres amatam, kurā tika apstiprināta. 

 

Atgriežoties pie nepadarītajiem darbiem - jāteic, ka vismaz no Veselības ministrijas puses plānam par inficēšanās līmeņiem un nepieciešamajiem ierobežojumiem vajadzēja būt jau vasaras beigās, turklāt to vajadzēja publiskot, lai visiem ir skaidrs, kas notiks, ja inficēto skaits pieaugs par 100, 200 vai vairāk nedēļas laikā. Ja šāds plānus būtu laikus izveidots, tad pēc tam jau varēja iesaistīt citas ministrijas, lai izveidotu, piemēram, precīzu sarakstu par veikalu darba laiku vai slēgšanu, to preču sarakstu, kas ir nepieciešamas arī dažādu ierobežojumu laikā utt.  Diemžēl pēc katra lēmuma par jaunu ierobežojumu ieviešanas notika drudžains pārdodamo preču saraksta veidošana un, protams, tajos bija muļķīgas kļūdas, ko pēc tam nācās labot. Šāda valdības darbošanās neveicināja sabiedrības uzticību valdībai.

 

Tāpat arī vakcinācijas plānam vajadzēja būt jau labu laiku – iedzīvotāju sadalīšana riska katēgorijās, kas vakcinējamas pirmās, ir ļoti pareizs lēmums, bet tā “atšifrējums” gan ir nācis pēdējā brīdī, turklāt dienā, kad premjers paziņoja par neuzticības izteikšanu ministrei un kad divas reizes nācās atlikt valdības sēdi, lai sagaidītu vakcinācijas plānu. Turklāt tas gan nav rīcības plāns, drīzāk vispārējas nostādnes, kaut kas līdzīgs stratēģijas aprakstam. Tāpat ir arī skaidrs, ka ne jau ģimenes ārsti, kā bija iecerējusi Viņķele, var nodrošināt lielākās iedzīvotāju daļas vakcināciju, jo tas, kā mēdz teikt, nav techniski iespējams. Ir skaidrs, ka ir jāsadarbojas ar pašvaldībām – iespējams, ir vajadzīgas telpas vakcinācijas veikšanai, jo daudzu ģimenes ārstu prakses atrodas ļoti mazās telpās, kur nav iespējams nodrošināt divas atsevišķas plūsmas pacientiem. Turklāt vakcinētie pacienti 15 – 20 minūtes vēl nevar doties prom, lai pārliecinātos, ka nav alerģiskas reakcijas. Tāpat ir skaidrs, ka, visticamāk, būs vajadzīgas mobilās vakcinēšanas brigādes un palīdzību loģistikas nodrošināšanai, iespējams, vajadzēs lūgt palīdzību Zemessardzei vai pat armijai. Par to skaidrības pagaidām tā īsti nav, arī vakcinēšanas ātrums pagaidām Latvijā ir zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā.

 

Patiesības labad gan jāpiebilst, ka pārmetumi par vakcīnu iepirkumu neskan nopietni, jo neviena Eiropas Savienības (ES) valsts nevar individuāli vakcīnas ne pasūtīt, ne iepirkt, lai nebūtu tā, ka bagātākie tiek pie vakcīnām, bet pārējie var palikt bešā. Tāpat arī patiesība ir tā, ka sākumā izskatījās, ka šobrīd vēl ES neapstiprinātās Astra Zeneca vakcīnas būs pirmās, turklāt tās ir lētākas un to uzglabāšana ir daudz vienkāršāka. To, ka ES šobrīd valda jukas saistībā ar iepirkumu, diez vai var pārmest ministrei. Tāpat kā to, ka ražotājs var saražot tikai tik daudz, cik var.

 

Daudz svarīgāks, manuprāt, ir jautājums par valdības stabilitāti, jo krizes laikā mainīt valdību it kā nav prātīgi tomēr situācija nav vienkārša.

 

Pagājušajā nedēļā izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) demisiju pieprasījusi arī Latvijas Rektoru padome, kuŗa par to lēmusi dienu pirms Ziemassvētkiem, bet publiski par to zināms kļuvis tikai tagad. Vēl pirms tam ministres demisiju pieprasīja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA). Maz ticams, ka ministre labprātīgi atkāpsies no amata. Nav arī zināms, vai Jaunā konservatīvā partija (JKP), kuŗa Šuplinsku izvirzīja amatam, piekritīs ministri mainīt un vai nedraudēs ar koalīcijas pamešanu.

 

Novembrī labklājības ministres Ramonas Petravičas demisiju pieprasīja Sociālo darbinieku biedrība,  Latvijas bāriņtiesu asociācija un partija “Progresīvie”. Ministre pat negrasījās atkāpties un arī partija neizrādīja jebkādu vēlmi kaut ko mainīt, jo, iespējams, tai vienkārši nav ko likt vietā jeb tās “rezervistu soliņš” patiesībā ir tukšs.

 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce atkāpās pats, partiju pavienība “Attīstībai/Par!” aši izvirzīja citu kandidātu, un Saeima to atbalstīja. Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens pēc Valsts prezidenta nepārprotamajiem mājieniem, ka viņu varētu atlaist no amata, pieklusa, pēkšņi saprata, ka arī Valsts policija var piedalīties ierobežojumu kontrolē un pārstāja mēģinājumus ar padomiem jaukties citās nozarēs.

 

Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV) pēc pieejas anulēšanas valsts noslēpumam iesniedza demisiju, partija vietā izvirzīja citu amata kandidātu, Saeima to atbalstīja. Neapmierinātība šīs valdības laikā ir skāruši arī Nacionālās apvienības (NA) kultūras ministru Nauri Puntuli, JKP satiksmes ministru Tāli Linkaitu un finanču ministru Jāni Reiru ( Jaunā Vienotība). Ironiskas piezīmes un nosodījumu ik pa laikam izpelnās arī Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) un aizsardzības ministrs un Ministru prezidenta biedrs Artis Pabriks (A/P!) Šķiet, bez skandāliem un lieliem protestiem ir izticis tikai ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš (JV) un klusiņām darbojas zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (NA). 

 

Protams, iebildumi, protesti un ironiskas piezīmes nav nekas neparasts, jo diez vai var atrast valsti, kuŗā visi iedzīvotāji ir apmierināti ar visu ministru darbu. Tomēr Latvijā iezīmējas manuprāt daži bīstami procesi.

 

Pirmkārt, izskatās, ka Aldis Gobzems, kuŗš 13. Saeimā tika ievēlēts no KPV LV un bija arī partijas premjera amata kandidāts, bet pēc tam, no partijas izslēgts un kļuva par “neatkarīgo” deputātu, beidzot ir nolēmis dibināt jaunu partiju “Likums un kārtība”. Tās valdē viņš iecelšot divas no Saskaņas ievēlētās un tagad par “neatkarīgām” kļuvušās deputātes. Gobzems paziņoja, ka valdes vēlēšanas ir nevajadzīga lieta, jo viņš iecelšot valdē tos, kuŗiem uzticas. Tāpat arī Gobzems ir izteicies, ka ārpolītikā ir jāmaina, jāuzlabo attiecības ar tiem, ar kuŗiem tās neesot labas, nepārprotami liekot saprast, ka jādraudzējas ar Krieviju. Tāpat arī viņa izteikumi liecina, ka partijā notiks tā, kā vēlas viņš un ka Latvijā viss ir jāmaina. Par jaunas partijas veidošanu ir paziņojis arī bijušais Saskaņas deputāts, bet vēl viens neatkarīgais – Vjačeslavs Dombrovskis. Manuprāt ir skaidrs, ka tie, kuŗi grib tikt pie naudas un varas un tie, kuŗi grib kopīgus darījumus ar Krieviju, raujas pie varas. Un tas uz Covid-19 fona, kas sabiedrībā ir radījis papildu neapmierinātību un spriedzi, nemaz nav tik neiespējami.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA