Pagalam nepareizi skaitļi
   21.12.2011

Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir zināms, ka mūsu valsts demografiskā situācija ir nudien skarba un skumja. Katru gadu Latvijā mirst vairāk cilvēku nekā piedzimst, piedevām pat ļoti augstu vilni sit emigrācija uz dažādām pasaules valstīm, it īpaši kopš Latvija 2004. gadā pievienojās Eiropas Savienībai.

Tāpēc gluži satriecošs nesen bija  Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) paziņojums, ka tās dati liecinot - no valsts emigrējuši ir… tikai 33 tūkstoši cilvēku! Patlaban pieejami ir provizoriski dati par šajā pavasarī veikto tautas skaitīšanu, un tie rāda, ka laikā kopš pēdējās skaitīšanas 2000. gadā valsts iedzīvotāju skaits ir samazinājies par veseliem 480 tūkstošiem. Visticamāk, valsts iedzīvotāju skaits nu ir zem diviem miljoniem.

Šo samazinājumu nu nekādi nevar piedēvēt mirstības un dzimstības rādītājiem, lai arī tie ir pietiekami bēdīgi. Brīvās Latvijas lasītāji, kuŗi dzīvo Anglijā vai Īrijā, zina, ka latviešu emigrantu tur ir pat ļoti daudz. Emigrējušie latvieši dibina paši savas organizācijas un skolas, viņi strādā daždažādus  darbus, turklāt visai daudzas jaunkundzes (un arī jaunskungi) nodarbojas ar prostitūciju. Apgalvot, ka viņu ir tikai pāris desmittūkstošu, ir absurds.

Pēdējā laikā ar saviem datiem par emigrantu skaitu klajā nākušas arī citas instances. Latvijas Banka (tātad - centrālā banka) apgalvo - tās dati liecinot, ka no valsts ir izbraukuši 178 tūkstoši iedzīvotāju. Latvijas Universitātes profesors Michails Hazans savukārt ir aprēķinājis, ka emigrantu skaits ir 200 tūkstoši. Arī šie skaitļi īsti neatbilst tautas skaitīšanas datiem. Visticamāk, aizbraucēju skaits tomēr ir 300 tūkstoši vai pat vairāk.

Laikraksta Diena komentētājs Sandris Točs raksta, ka dati liecinot par valsts polītikas „pilnīgu un galīgu bankrotu”.  Nevaru īsti piekrist. Masu emigrācija no Latvijas sākās brīdī, kad mūsu valsts iestājās Eiropas Savienībā un vairākas, bet ne visas ES dalībvalstis atvēra savu darba tirgu jauno valstu iedzīvotājiem. Tas nebija laiks, kad Latvijas tautsaimniecība bija nonākusi tādā krizē, kāda radās 2008.  gadā un turpinājās nākamajos gados. Toreiz ļaudis no Latvijas devās prom dažādu iemeslu pēc. Tie, kuŗi strādāja mazapmaksātās profesijās, meklēja darbu – jebkādu darbu, kas ļaus pelnīt vairāk. Atceros, neilgi pēc tam, kad Latvija iestājās ES, televīzijā redzēju ziņu sižetu, kuŗā kāds bijušais Latvijas iedzīvotājs ar smaidu sejā Londonas viesnīcā tomātu mērcei mizoja tomātus. Ko šis cilvēks bija darījis Latvijā?  Bijis vēstures skolotājs. Skumji nopūtos – skolotāji Latvijā bija (un ir) ļoti vajadzīgi, bet še tev! – vēstures skolotājs labprātāk strādā viesnīcas virtuvē, jo tur viņš pelna krietni vairāk nekā savā skolā. Šādu ekonomisko migrantu bija ļoti daudz, bet tas nebūt nebija vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki brauca prom. Pats esmu runājis ar paziņām, kas emigrējuši -  viņiem tikpat svarīga, cik nauda, ir cilvēku attieksme. Priekšnieki Lielbritanijā vai Īrijā ir laipni un smaidīgi pretstatā priekšniekiem Latvijā, kas var būt skarbi un nikni. Uz ielas cilvēki cits citam uzsmaida, viņi ir izpalīdzīgi. Arī tas ir svarīgi.

Ir arī tādi cilvēki, kuŗi no Latvijas aizbraukuši tāpēc, ka daudzi valsts iedzīvotāji ir aizspriedumaini jautājumā par cilvēka seksuālitāti. Labs piemērs ir mācītājs Māris Sants, ko Latvijas evaņģeliski luteriskās Baznīcas pašreizējā vadība izslēdza no Baznīcas, kad viņš paziņoja, ka ir gejs. Māris tagad dzīvo Londonā un Latvijai ir zudis. Emigrējis ir arī portāla Gay.lv veidotājs Ainārs Ločmelis, iemesls – tas pats. Pazīstu arī vairākus citus cilvēkus, kuŗi emigrējuši tā paša iemesla pēc, bet viņi par savu seksuālitāti nav atklāti, tāpēc viņu uzvārdus neminēšu, taču skumji tas ir tāpat.

Jautājums ir arī par CSP. Ja nu  ir  iestāde, kuŗas datu ticamība ir būtiski svarīga, tad tā ir statistikas pārvalde. Ja tās spriedums par emigrantu skaitu ir tik ļoti kļūdains, vai ir iemesls ticēt citiem tās piedāvātajiem datiem?  CSP dati, starp citu, ir valsts budžeta pamatā. Ja arī tie ir kļūdaini, tad jājautā, vai budžeta ienākumi un izdevumi ir precīzi noteikti, vēl jo vairāk tāpēc, ka nākamā gada budžetā atkal paredzēta krietna „konsolidācija” (lasi – izdevumu samazināšana un ienākumu vairošana). Jau tā par datiem ir pietiekami daudz jautājumu. Valdība apgalvo, ka konsolidācijas apjoms būšot 150 miljoni latu, savukārt starptautiskie aizdevēji (Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas komisija) vēlas nākamā gada budžetā panākt lielāku konsolidāciju. Pati par sevi tā nav liela bēda, šomēnes valsts pabeigs aizdevuma programmu, un tad vairs nebūs nepieciešams atbildēt par katru santimu. Taču dati par valsts tautsaimniecību ir saistāmi arī ar Eiropas Savienības subsidijām. Ja tie ir pārspīlēti, arī te var rasties problēmas. Katrā ziņā nepieciešams CSP darbu izmeklēt itin rūpīgi, un, ja izrādās, ka dati par emigrāciju ir apzināti falsificēti, tad pārvaldes vadītājai Aijai Žīgurei (viņa CSP vada jau kopš 1998. gada augusta) ir laiks tīt makšķeres.

Vēl par pašiem emigrantiem. Ir pamatots iemesls domāt, ka lielākoties viņi Latvijā neatgriezīsies nekad. Avīzes Diena pielikumā SestDiena bija gaŗa intervija ar populāro mūziķi Gunāru Kalniņu, kas jau divus gadus dzīvo Barselonā. Virsraksts: „Manas mājas ir Spānijā – atpakaļ negaidiet.” Intervijā Gunārs stāsta, ka savus bērnus (kuŗu viņam gan vēl nav) viņš gribēšot audzināt Italijā. Pietiekami daudzos gadījumos no Latvijas ir emigrējušas veselas ģimenes, un viņu situācija ir tāda, ko labi pazīs  Laika un Brīvās Latvijas lasītāji no tā dēvētās „tradicionālās trimdas”. Brīdī, kad cilvēks apaug ar dzīvesbiedru, bērniem, darbavietu, kaķi vai suni, pārcelšanās kļūst  jo sarežģītāka, un tas  attiecas gan uz latviešiem, kas ilglaicīgi dzīvojuši Amerikā vai Austrālijā, gan uz latviešiem, kuŗi nu jau sešus vai septiņus gadus dzīvo Anglijā, Īrijā vai Spānijā. Tāpēc tiek dibinātas minētās skolas un organizācijas. Pēc Otrā pasaules kaŗa latvieši Vācijas tā dēvētajās dīpīšu nometnēs dibināja ne vien skolas, bet arī sabiedriski polītiskas organizācijas, teātŗus, operas trupas un visu pārējo, kas palīdzēja nodrošināt latviešu kultūras saglabāšanu. Mūsdienu emigranti tik naski nav, bet arī viņi zināmā mērā ap sevi veido latvisko infrastruktūru.

Ir vairāk nekā svētīgi, ka latvieši dibina skolas, kaut vai tikai sestdienās vai svētdienās. Bērns latvietis, kas dzīvo Londonā vai Dublinā, tur iet skolā, tāpēc viņam ievērojama dienas daļa paiet angļu valodas vidē. Latviešu valodas saglabāšana ir vecāku un ģimenes rokās. Protams, no Anglijas vai Īrijas uz Latviju atlidot ir vieglāk un lētāk nekā no Amerikas, Kanadas vai Austrālijas, taču cilvēki ir aizņemti, labākajā gadījumā viņi Latvijā ierodas atvaļinājuma vai svētku laikā. Piemēram, mana pamāte (mana nelaiķa tēva otrā sieva) dzīvo Francijā un strādā Šveicē. Latvijā mēs viņu redzam reti. Arī viņas dēls, mans pusbrālis, ir ieminējies, ka varētu jau pastrādāt arī ārzemēs, un, tā kā viņam pašam ir sieva un divi bērni, tas, ļoti iespējams, nozīmētu vēl četru latviešu pazušanu no valsts. Lai nu kā, kultūra angļu valodā ir krietni  plašāka nekā kultūra latviešu valodā, un, jādomā, jau tagad starp jauno laiku emigrantiem ir bērni, kuŗiem  latviešu valoda rada pietiekami lielas problēmas.

Taču ir arī pozitīva vēsts. Lasītāji droši vien zina, ka jau labu laiku polītiķi Latvijā ir pārrunājuši jautājumu par dubultpavalstniecības atjaunošanu. Savu svētību šai domai deva arī Valsts prezidents Andris Bērziņš,  kādā televīzijas intervijā  norādot, ka „dubultpavalstniecība ir vairāk nekā nepieciešama”, jo „labāk ļaut cilvēkiem rīkoties brīvi un ļaut atgriezties Latvijā”. Saeimas deputāti jau tagad ir vienojušies par trim jautājumu blokiem, kas tikšot risināti ar likuma grozījumiem. Pirmais ir dubultpavalstniecības iegūšana ārvalstīs dzīvojošajiem, tātad – arī krietni daudziem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem. Otrs ir par pavalstniecības piešķiršanu Latvijā dzimušu nepavalstnieku bērniem (paredzams, ka par to būs karstas diskusijas). Trešais ir par pavalstniecību tiem Latvijas pavalstnieku bērniem, kas dzimuši ārvalstīs.  Sevišķi būtiski tas ir jauno laiku migrantiem, jo, lai arī nav precīzi zināms, cik bērnu viņiem ir dzimis, dzīve šiem bērniem nepārprotami būs vieglāka, ja viņi kādreiz gribēs atkal dzīvot un strādāt Latvijā un kabatā viņiem būs mūsu valsts pase. Turēsim īkšķi, lai deputāti nemelo, teikdami, ka šis nu ir jautājums, kuŗš  jārisina iespējami ātri.

Kārlis Streips
Foto: Anglo Baltic News