Ojāra Celles apskats gadu mijā
   30.12.2011

Pagājušais gads Latvijai bija atkopšanās gads. Visstraujāk atspērās eksporta-importa apgrozījums, kas sasniedza pirmskrīzes līmeni un rudenī pat to pārsniedza.

Lēnām kritās bezdarbs, bet Latvijai uzspiestā SVF taupība un saimniecisko aktivitāšu bremzēšana, kas saistījās arī ar budžetu samazināšanu, lai pakāpeniski atjaunotu ienākumu balansu ar izdevumiem, nogrūda personisko ienākumu līmeni atpakaļ pie nabadzīgākām ES valstīm.

Politikā šis bija Zatlera gads. Viņš ierosināja atlaist 10. Saeimu, tauta tam piekrita. Pa vidu starp Saeimas atlaišanu un jaunas ievēlēšanu Zatleram notecēja pirmo četru gadu valdīšanas laiks Valsts prezidenta amatā. Jauno VP ievēlēja pēcāk padzītā Saeima, kas Zatlera vietā izvēlējās Lemberga Zaļo un Zemnieku partijas izvirzīto Andri Bērziņu, bijušo Unibankas prezidentu.

Zatlers Saeimas atlaišanu motivēja ar apņēmību izņemt politiku no oligarchu rokām. Kaut tālāko gaitu parlaments viņam šajā amatā vairs neuzticēja, Zatlers aiz lielās inerces nolēma nākamām Saeimas vēlēšanām dibināt savu reformu partiju. Tas viņam spīdoši izdevās, un 11. Saeimas vēlēšanās šī partija kļuva par spēcīgāko latviešu partiju, nostumjot aiz sevis gaidāmo uzvarētāju Vienotību. Zatlera iejaukšanās politikā deva iespēju uzvarēt krieviskajam Saskaņas centram (SC), kas tāpēc ieguva visvairāk balsu. Savu popularitāti paaugstināja arī nacionālais spārns, bet lielākais zaudētājs bija vienīgais arēnā palikušais oligarchs Lembergs, kuŗa ZZS nu palika pēdējā vietā.

Turpmākais pārmaiņu process virzījās kā šūpolēs. Brīžam pat šķita, ka valdošās koalīcijas priekšgalā varētu izvirzīties SC. Taču latviešu gals beidzot sapratās un atstāja SC opozicijā kopā ar ZZS.

Zatlera pieredzes trūkums politikā un sakarīgā politiskā rīcībā izraisīja viņa partijas populāritātes strauju kritumu, pat sešu deputātu dezertēšanu. Jaunais gads rādīs, vai Zatlera reformu partija nav jau kļuvusi par nenozīmīgu minipartiju.

SC aizrāvās, izrādot sašutumu par to, ka latvieši viņus nav pieņēmuši koalicijā. Šo vilšanos veiksmīgi izmantoja provokātors Lindermans, kuŗa vadībā (un ar spēcīgu aizmuguri) tika savākts ap 15 000 parakstu propozīcijai par krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu. Ar SC atbalstu beigās savāca arī nepieciešamos 155 000 parakstu, lai jautājums nonāktu tautas nobalsošanā, kad Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) būs pārbaudījusi un oficiāli izsludinās nobalsošanas datumu.

Nav ne mazāko šaubu, ka tautai būs pietiekami saprāta šo ieteikumu noraidīt.

Krievu valodā runā gandrīz visi nelatviskie pavalstnieki, kopskaitā nepilni 500 000. Lai atzītu krievu valodas vajadzību kļūt par valsts valodu, nepieciešams 771 350 „par” balsu. Tas nozīmē, ka „par” jānobalso vairāk nekā 285 000 latviešiem, lai piepildītos vēlēšanās krievu valodu legalizēt par valsts valodu.

Iet uz balsošanu un balsot „pret” tātad nozīmē atklātu nostāšanos pret ierosinājumu krievu valodai piešķirt šādu privileģētu lomu valstī. Pret, iespējams, nostāsies visi tie, kuŗi ir sašutuši par šo mēģinājumu krievu valodai piešķirt  nepelnītās priekšrocības. Pašreiz šķiet, ka pret balsos lielākā daļa latviešu. Tie, kuŗi  šajā jautājumā ir apdomīgi un necenšas savas emocijas izrādīt, nolēmuši balsošanu ignorēt. Tādu nostāju ir ieņēmis arī Valsts prezidents. Liekas gan, ka šāda nostāja neliekas pievilcīga lielākajai daļai latviešu, bet tās aizstāvētāji domā, ka, ignorējot balsošanu, viņi nesakaitinās lielo Krieviju, kā arī tā lielmanīgos valsts un ministru prezidentus. Tautas nobalsošana visticamāk notiks februārī.

Starp citiem satraukumiem aizgājušajā gadā varam minēt Latvijas Krājbankas darbības apturēšanu, kas izraisīja gan viļņošanos, gan grūtības un problēmas Latvijas lauku iedzīvotājiem, uzņēmējiem un pašvaldībām, kam bankā bija ļoti daudz kontu. Apdrošināšana sedza lielum lielo daļu kontu naudas īpašnieku noguldījumu, bet ne tos, kuŗi pārsniedza 70 000 latu. Tādi noguldījumi bija gan dažām privātpersonām, gan vienai otrai pašvaldībai un firmai. Latvijas Krājbanka pieder arī darbībā apturētajai Lietuvas Snoras bankai, kas savukārt pieder krievu finanču afēristam Vladimiram Antonovam.

Bēdīgi klājās strauji augošajai Latvijas aviācijas firmai airBaltic, ko daudzus gadus vērienīgi vadīja vācietis Bertolts Fliks. Pārāk strauji augot un izplešoties, šī firma paralēli ekspansijai sāka ražot lielus zaudējumus. Fliks bija spiests firmu atstāt. Atklājās, ka viņa galvenais kompanjons bijis jau minētais V. Antonovs. Valstij, kas pārņēma airBaltic, tagad firmā jāieplūdina daudzi desmiti miljonu un jāmeklē jauns un godīgs stratēģiskais avio jomas investors.

Uzmanības lokā nokļuva arī Rīgas Latviešu biedrība, kas pavasarī ieguva jaunu priekšsēdi - pazīstamo mākslas un kultūras cilvēku Gunti Gailīti. Iepriekšējie vadītāji Latvijas krizes gados bija RLB noveduši lielos parādos. Tā kā RLB mājo vienā no Rīgas izcilākajiem sabiedriskajiem namiem, kas labajos gados bija uzturējis gan sevi, gan RLB saimnieciskos un vadošos darbiniekus, iepriekšējie priekšsēži netika ar krīzes izraisītajām problēmām galā. Vispirms Valdis Rūmnieks ar savu palīgu Jāni Jurkānu noveda biedrību lielos parādos. Viņa sekotājs amatā Ingmārs Čaklais enerģiski sāka risināt samilzušās problēmas, bet tika ievēlēts Saeimā un savu darbu RLB uzticēja pašizraudzītai vietniecei Ievai Dāboliņai, kuŗa krizi padziļināja. Tad RLB uzticēja vadību G. Gailītim. Tagad ar izdarīgāku valdi sākts sanācijas darbs, novēršot chaosu, kādā atkal bija novesta nama apsaimniekošana. Dāboliņa publiskoja it kā Čalā sacerētu vaimanu stāstu par RLB grūto un bēdīgo likteni. RLB vadības un biedru sašutums par to bija liels un pamatots. Decembŗa sākumā Dāboliņu no organizācijas izslēdza, bet Čaklajam, kas joprojām ir viens no RLB 36 domniekiem, uz sešiem mēnešiem apturēta darbība domē.
RLB darbs beidzot atkal ir normālizēts, ienākumi rudenī jau pārsniedza izdevumus, un nākotne izskatās daudz cerīgāka, kaut būs jātiek galā ar abu iepriekšējo priekšsēžu darba izraisītajām neveiksmēm.

2011. gads beidzās ar vispārējām cerībām uz labāku nākotni valstī. Viss tomēr ir atkarīgs no tā, cik spējīga Latvija būs sev labvēlīgā garā strādāt tālāk. Kā jau minēts, ārējā tirdzniecība ir ne tikai atguvusies no krīzes, bet uzrāda pat jaunu augšupeju. Atkopšanās ir lēna visā Rietumu pasaulē, bet Vidusjūŗas valstu izšķērdīgais saimniekošanas vēriens ir sašūpojis vēl nesen stabilo, spēcīgo eiro. Vācijas-Francijas vadošā ES ass ir spēcīga, taču financiālā pasaule pat tajā saskata visādus vājuma punktus. Drošas liekas vienīgi Skandināvijas valstis, Holande, Šveice. Kaut kā ķepurojas tālāk tā Eiropas daļa, kas atrodas starp Krieviju un aukstā kaŗa Dzelzs priekškaru.

Taču neviens nav drošs pret krīzes laika atgriešanos, no t.s. „W” otrā kritiena. Atcerēsimies, ka 1929. gada krīze ASV beidzās tikai Otrā pasaules kaŗa intensīvās bruņošanās laikā, bet Eiropas uzplaukums 20. gs. 30. gadu otrā pusē arī bija lielā mērā saistīts ar drudžaino gatavošanos jaunam kaŗam.

Situācija šodien pasaulē atšķiŗas no 20. gs. 30. gadiem vairākos aspektos. Vispirms sociālā aprūpe, pensiju izmaksas lielajai pensionāru grupai un bezdarbnieku pabalsti krietni stabilizē naudas plūsmu. Šādas naudas toreiz nebija. No otras puses, Rietumu pasaulē un arī citur bagāta, pat milzīgi bagāta kļuvusi ļaužu grupa, kas ir tikai niecīgs viens vai divi procenti no kopējā iedzīvotāju skaita, bet ar saviem milzīgajiem resursiem praktiski dominē pasaules ekonomijā un ļoti ietekmē arī polītiskos procesus. Šī nauda ir koncentrēta samērā nedaudzās banku, fondu un citādu ieguldījumu sistēmās, kuŗas to uzticējušas datoru sistēmu kontrolētām naudas operācijām un machinācijām. Tā ir internacionāla virsbūve, kas sev pakļauj atsevišķu valstu saimniecisko aparatūru. Lielākā jaunās naudas varas koncentrācija ir Amerikā, bet tur iekļāvušies arī bagātie valdnieki naftu un gāzi ražojotājās valstīs.

Bagātības koncentrācija niecīgas saujiņas rokās diktē visas pasaules finanču tirgu, darbību kā arī globālizācijas procesu, kas izsitis no sliedēm tradicionālo atsevišķo valstu ekonomisko dzīvi un daudzās valstīs tikpat kā apklusinājis pašmāju ražošanu.

Nelaime nekad nenāk viena. Pasaulē iedzīvotāju skaits aug apmēram par 75-80 miljoniem gadā. Vairākumā tie piedzimst valstīs, kuŗas jau labu laiku nespēj sevi pabarot, kuŗu infrastruktūra ir zemā attīstības līmenī un kuŗas slīd bezcerībā.

Tikmēr attīstītā pasaulē dzimstība ir noslīdējusi zem mirstības līmeņa. Tāpēc notiek strauja iedzīvotāju sastāva novecošanās. Mūža ilgums attīstītajās zemēs joprojām pagarinās. Tie ir cilvēki pensijas gados, bet, tā kā viņu mazbērnu skaits proporcionāli samazinās, tuvojas brīdis, kad daudzās zemēs vairs nebūs iespējams uzturēt apmierinošu dzīves standartu un veselības aprūpi pensionāriem.

Ja vēl iegaumēsim, ka tuvojas brīdis, kad sāks aptrūkt dabas bagātību daudzās zemēs un šur tur pat izjutīs ūdens trūkumu; ja atcerēsimies, ka tikpat kā nav vairs iespējas paplašināt aŗamzemes platības, kuŗās audzēt pārtiku tiem, kas jau uz zemes dzīvo, nemaz nerunājot vēl par vienu miljardu, kas nāks klāt jau nākamos 12-13 gados; ja aptversim, ka globālā sasilšana paaugstina temperatūru uz zemes, nokausē ledājus un jau tuvākajā gadu desmitā krietni pacels ūdens līmeni un applūdinās vai pārpurvos prāvas zemeslodes platības utt., utt., tad...

Vēl jau ir laiks labi padzīvot tiem, kam labi dzīves apstākļi ir pašreiz. Tāpēc 2012. gads nebūs tik slikts kā tie, kas tam sekos. Gads būs interesants politikā. Krievijā Putins ziemā taisās atgriezties pie valsts stūres. Viņš taisās valdīt vismaz 12 gadus, ja veselība un krievu tauta to ļaus. Pašreiz Krievijā taisās kaut kas līdzīgs arābu revolūcijai. Vai čekistu spēks būs pietiekams, lai spiedienam, kas pieņemas spēkā Krievijā, spēs noturēt virsū vāku, jeb vai tas uzspers gaisā Putina radīto diktātorisko varas kliķi, - pašreiz ir neatbildēts jautājums. Gaŗākā laika posmā Krievijai draud ekonomisks pagurums, jo drīz sāks izsīkt dabas bagātību viegli iegūstamie krājumi.

ASV būs vēlēšanu gads. Arī tur pašreiz notiek bezkompromisa cīņa starp tiem, kas grib sabalansēt valsts budžetu, un tiem, kuŗi atsakās bagātajam iedzīvotāju galam uzlikt lielākus nodokļus. Visa nodokļu struktūra valstī prasās pēc reformas, bet vai tas ir iespējams pašreizējā situācijā, kad mini minoritāte, nepilns procents iedzīvotāju, kontrolē valsts bagātību, partijas un Kongresu?

Tā nu neesam pat tikuši līdz sarunai par to, kā turpmāk attīstīsies ES, eiro problēmas, arābu revolūcija un Austrumāzija ar apmēros strauji augošo Ķīnas pūķi. Arī tas jaunajā gadā vēl gan nesasniegs kritisko lielumu.

Katrā ziņā šis gads būs interesants un daudziem arī labs un patīkams. Cerēsim, ka tāds tas būs arī Latvijai un visiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem.

Ojārs Celle