EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
„Latvijas Nacionālā attīstības plāna” priekšnesums Stokholmā
34664

   12.04.2013

Sarīkojums bija izziņots kā teātris/lekcija. Taču pēc piedalīšanās tajā 14. martā Igauņu namā gudroju, kā šo teātŗa mākslas atzaru varētu dēvēt latviski.

Zviedros līdzīgu teātŗa veidu pazīstam kopš pag. gs. 70. gadiem (Tage Danielson u. c.). Šie uzvedumi ir vienas personas  savdabīgs devums. Tie toreiz nebija ne stand up, ne „Žurka Kornēlija”. „Priekšnesums” ir gan vecmodīgs vārds, kas saistīts ar amatieŗiem, bet tas skatītājiem nes priekšā gan prozu, dzeju, gan mūziku, jaucot visas formas un noskaņas, no satiras līdz filozofijai.

Šai vakarā piedzīvojām kaut ko līdzīgu. Viss sākās ar paskaļu mūziku. Uz paaugstinājuma iznāca parasts jauneklis – aktieris Jānis Balodis. Nostājās vidū un stāvēja. Mūzika dunēja aizdurvē, viņš stāvēja, spožās acis paplētis. Kā „antiņš – ideālists”- skatās, nekā neredzot. Pēkšņi sāka vingrot, it kā dejot, ļodzīties, pietupties, daudzējādi žestikulējot. Nu es paplētu acis – kas tālāk? Mūzika noslāpa, viņš nolēca zālē, rādīja ar pirkstu te uz vienu, te otru, vaicājot: „Vai esat laimīgs?” Atbildes nesadzirdot, sēdētāji sarosījās. Šur tur pa smiekliņam. Vai tas viss mūs satuvināja? Varbūt.

Mums būšot jāklausās! Uzkāpis atpakaļ uz skatuves, Balodis rāda 70 lapu A4 papīru žūksni ar „Nacionālā attīstības plāna” izdruku, kas tikšot skaidrots. Jāatzīstas, biju ar šīm lapām iepazinusies. Ne jau visu izlasījusi, jo administrātīvās valodas daudzvārdība nerada ziņkāri. Bet virsrakstā piekārtais vārdiņš „plāns” man atgādināja padomju režīma daudzos „piecgadu plānus”. Arī ievada 5. punkts atsauca atmiņā to laiku. Citāts: Latvija 2020. gadā būs latviska un pašapzinīga, droša un iedzīvotājiem draudzīga, zaļa un sakopta, pārtikusi, efektīga un konkurētspējīga valsts, kuŗā dzīvo čakli, izglītoti, radoši, veseli un laimīgi cilvēki. Kopīgiem spēkiem mēs, visi Latvijas iedzīvotāji, šo mērķi varam padarīt par īstenību.

Jau lasot nācās pārdomāt. Ja Ministru kabinets 2011. gada oktobrī bija pieņēmis noteikumu par attīstības plānu  2014. - 2020. gadam, tad jāpieņem, ka daudzo resoru atbildīgi darbinieki, kas strādāja ar to, bijuši ļaudis ap 50 gadiem. Tanī vecumā cilvēku izglītība vēl arvien turas uz padomju laika pamatiem, tāpēc arī šinī dokumentā automatiski ir tālaika valodas un stila pēdas, kaut arī pazib pa anglicismam. Vai mums, lasītājiem, nevajadzētu būt iecietīgākiem, izprotot pārejas posmu un pieņemot šīs īpatnības bez vaibstīšanās?

Aktierim Balodim šī dokumenta valoda nesagādā grūtības. Viņš runā no galvas, ātri un skaidri, teicamā dikcijā, ritmiskā skanējumā. Gandrīz rečitātīvā.  Punktu pēc punkta. Četrpadsmitajā: par pašaizliedzīgu darbu, par atbildību. Deviņpadsmitajā: par valsts sadarbību ar privāto sektoru, kur valsts investē uzņēmējdarbībā. Nākamajos ir par rīcības virzieniem pētniecībā, izglītībā, enerģijas ražošanā. (..) Mana uzmanība klausoties sāk izsīkt. To it kā paredzējis, runātājs pārtrauc izklāstu, sniedzot raksturīgu personas dzīves piemēru no vēstures. Proti, stāsta par maz zināmu latviešu ekonomistu Dr. Kārli Balodi (1864-1931), kas pašmācības ceļā beidzis ģimnaziju, vecumā kļūdams par ekonomikas autoritāti Rietumos. Ceļš kalnup gājis, krustojot teoloģijas, demografijas u. c. studijas Tērbatā, mācītāja amatu Urālos ar darbu Brazīlijā un ģeografijas, demografijas u. c. studijām dažādās Vācijas universitātēs, pēcāk kļūstot par ekonomisko padomnieku Vācijas Finanču ministrijā. Tautā K. Balodis  pazīstams kļuva Pirmā pasaules kaŗa laikā, izstrādājot maizes u. c. produktu kartīšu sistēmu. A. Niedras kabineta laikā viņš Rīgā sniedza priekšlasījumus, norādot uz lauksaimniecības izredzēm Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Taču 1920. gadā K. Ulmanis nostūma K. Balodi malā.

Ar izcilā latvieša dzīves veiksmi tīksmināti, atkal klausāmies, kā mūsu Balodis skaldin skalda valodiņu par valsts budžetu un ārvalstu finanču instrumentiem, kas attīstītu veselīgu dzīvesveidu un kompetences. Nedzirdu gan nekā par to, kā pieaugs budžets  un kā palielināsies sakari ar ārzemēm. Pēc laiciņa runātājs piebilst, ka būšot personīgs un stāstīšot par savu nākotnes plānu. Viņš, lūk,  studēšot ārzemju mācību iestādēs, izmantojot ekonomiskās balvas, stipendijas, aizņēmumus (visam ir pierādījumi apliecībās). Viņš piedalīšoties arī sabiedriskās aktīvitātēs, kur gūšot vajadzīgos kontaktus. Beigās viņam  izdevies Rīgas kinostudijai piesaistīt  Holivudas filmu studijas un ASV datorspēļu firmas, un viņš nodibinājis Rīgā Eizenstein Productions, kur aizokeana firmas veic arī filmu digitālo apstrādi. Runādams un liecības rādīdams, aktieris pārģērbās, pārvērsdamies par smalku kungu melnā elegantā uzvalkā, spožām kurpēm, ar bārdiņu un ūsām. Te nu viņš bija – pēc septiņiem gadiem attīstības plāna dzīvs paraugs! Ģenerāldirektors – miljonārs! Kulminācija bija sasniegta. Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas miljonārs Balodis, paņēmis mikrofonu, saka zālē svētku runu. Sauca vārdā šī „Nacionālā attīstības plāna” darītājus – šefus, vadītājus, pateikdamies par darbu valsts labā. Sacītie puķainie teikumi asprātīgi parodē patriotiskas svētku runas, uzjautrinot auditoriju līdz dzidriem smiekliem. Arī miljonārs pats priecīgi atmeta mikrofonu, izdejodams jau agrāk redzētās kustību variācijas. „Re, cik labas beigas!” spriežu, sitot plaukstas.

Bet nekā – seko turpinājums! Miljonāra sejā vaibsti pārmainās. Saklausu kaut ko  par naudu un Afriku. Man grūti pārslēgties no ironiski pacilātās noskaņas. Domas vēl šaudās aptvert nupat notikušo. Kāpēc stundas laikā valstiski svarīgais dokuments kļuva smieklīgs? Kāpēc mēs smējāmies? Vai tikai ārējās uzbūves, koncepcijas, izteiksmes, valodas dēļ? Vai miljonāra dzīves gaitā bija komiskas kļūdas? Vai mēs jūtāmies apvainoti, ka pateicību saņēmām nevis mēs, bet tikai „dūži”? Kādā veidā valsts var pateikties mums, tautai? Mēs, tauta, veidojam valsti. Valsts ir tautas attēls. Tālab jau sēžam te kāds pussimts, lai dzirdētu, „kurp ejam”, kādu ceļu veidot, lai ietu kopā.

Kad piespiežu sevi pievērsties skatuvei, konstatēju, ka tiek runāts par Latvijas polītikas ievirzes morāli. Esot manīta tendence iesaistīties kādas atpalikušas Afrikas valsts bankās, raktuvēs vai uzņēmumos ar tām pašām metodēm, ko rietumnieki lietoja nesen Baltijā. Tā mūsu valsts nodrošinātu nepieciešamo „ekonomisko izrāvienu” šiem septiņiem gadiem. Bet, ja mēs rīkotos tāpat, afrikāņi nonāktu līdzīgā krizē kā mēs. Ko tad teiktu viņi.? Zinot visu to, kur paliek mūsu godaprāts? Vai ir jēga veidot „attīstības plānu” uz šādiem pamatiem? Kur meklēt pamatus? Kā mainīt sakaru metodes? Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva!

Sapratu, ka jauno Balodi un viņam līdzīgos urda šādas domas, tāpēc, cilājot šīs problēmas, viņa sejā atkal ir antiņa – ideālista vaibsti. Šīsdienas vakars tomēr ir par īsu un jautājumi par gaŗu. Bet tie izcelti gaismā, lai tos risinātu un, iespējams, atrisinātu. Miljonārs - Antiņš – Balodis aicina dažus no zāles uz skatuvi, kur trīs pāŗi, kopā sakļāvušies, klusas dziesmiņas skaņās dažas minūtes lēni pārmij dejas soļus. Dīvaini, taču šī audiovizuālā aina it kā iešūpo visu auditoriju rāmā, paskumjā kopābūšanā... Drusku vēlāk to pastiprina vēstniecības un Latviešu apvienības sarūpētās pilnās vīna glāzes un uzkodas zāles otrā galā, kur sprēgā pārrunas un - kas zin – kāda atbilde uz šiem jautājumiem.

Paldies, Dirty Deal Teatro! Paldies autoram, izcilajam aktierim Jānim Balodim un režisoram Valteram Sīlim! Man bija interesanti.

V. Lasmane   


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA