EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Latviešu leģionāri cīnījās par brīvu Latviju
33956

   15.03.2013

Foto:
Latviešu leģionārs Konstantīns Dukaļskis (sēž) Otrā pasaules kaŗa beigu atceres dienā, aizvadītā gada 8. maijā Lestenē, kur vienmēr iznākt satikt Kurzemes cietokšņa aizstāvjus.

16. marts leģionāram Konstantīnam Dukaļskim, kuŗam šogad 3. oktobrī apritēs 90. dzimšanas diena, ir īpaša diena. Tik daudzi viņa cīņu biedri, aizstāvot Kurzemes cietoksni, krita kaujas laukā. Godinot viņu piemiņu, Konstantīns  pārdomā arī savu dzīves gājumā. Vai Laimes māte būtu klāt stāvējusi, ka, no mazotnes audzis Adamovas bērnu patversmē, kaŗa laukā neguva ne skrambiņas, izturēja badu un smago fizisko darbu gūstekņu nometnē Krievijā? Un, dzīvojis tik bagātu mūžu, tagad bauda dzīves atvasaru labi aprūpēts pansionātā „Rauda” Engures novadā?

„Vācu okupācijas laikā biju starp tiem jauniešiem, kuŗus grasījās sūtīt darbā uz Vāciju. Divas dienas noturēja vagonos Liepājā, bet tad laikam plāni bija mainījušies un  nonācām Kuldīgā. Gluži kā gūstekņus mūs sadalīja darbā pie lauku saimniekiem. Tiesa gan, mēnesī maksāja 45 reihsmarkas, kas bija vienas pašbrūvētā pudeles vērtībā. Iesaukšana leģionā 1943.gada Jāņos nāca kā atpestīšana, jo beidzot saskatīju dzīves jēgu - ar ieroci rokās cīnīšos par to, lai krievs nekad vairs neatgrieztos Latvijā,” stāsta leģionārs Konstantīns Dukaļskis.

Labi atmiņā bija palicis 1941.gada 14.jūnijs, kad tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju izsūtīja uz Sibīriju. Iesaucot Latviešu leģionā, mani iedalīja artilēristos un nosūtīja uz mācībām Jelgavā. Latviešu instruktori līdz pēdējam vilka laiku, lai latviešiem nevajadzētu doties uz fronti Krievijā. Toreiz jau lielgabalus vilka ar zirgiem. Laikam bija doma motorizēt to pārvietošanu, tāpēc mani ar draugu Laganovski nosūtīja uz šofeŗu kursiem Rīgā. Pēc to beigšanas 1944. gada 15. martā mūs salādēja vagonos, un ešelons devās Austrumu virzienā. Stacijās no vagoniem neizlaida laukā. Sirds sažņaudzās krūtīs, kad sastāvs šķērsoja Latvijas robežu. Opočkā, brienot pa dziļu sniegu, sameklējām savu bateriju. Zeme bija sasalusi, blindāžas izrakt nebija iespējams, tāpēc mitinājās salmu būdās. Pa vidu kurināja čugunku ar slapju malku, pieberot nedaudz šaujamā pulvera. Kāds to piebēra par daudz, tāpēc aizdegās salmi un sākās panika, četri kaŗotāji nepaspēja tikt ārā un sadega. Liktenis Konstantīnam  bija labvēlīgs -  pasargāja no tādām bezjēdzīgām nejaušībām.

Krievijas fronte bijusi tik viena liela atkāpšanās. Visdrāmatiskākās cīņas bijušas par katru Latvijas zemes pēdu līdz 1944. gada Ziemassvētku kaujām Lestenes-Džūkstes apkārtnē, kur Latviešu leģiona 19. divīzija un latviešu 106. pulks cīnījās pret Sarkanās armijas 130.latviešu strēlnieku korpusu. Divu okupācijas varu rezultātā notika viena no lielākajām latviešu tautas traģēdijām, kur latviešu karavīri zem svešiem karogiem cīnījās savā starpā, atkārtojot latviešu strēlnieku varonību 1916. gada Ziemassvētkos. Kaujas ievilkās gandrīz līdz 1945. gada Lieldienām. Bija jau skaidrs, ka drīz būs kara beigas. Tāpēc vācieši daudz nepūlējās latviešu leģionārus apgādāt ar munīciju, aizbildinoties, ka tās trūkstot. Lai gan pēc daudziem gadiem Lestenes apkaimē atrada munīcijas noliktavas. Kapitulāciju 1945.gada 8. maijā latvju kaŗavīri sagaidīja ar apklusušiem ieročiem un nonāca krievu gūstā. Vispirms Žagares nometnē, tad dzina kājām uz Jelgavu.

„Soļojām garām arī tai vietai Jelgavā, kur kādreiz atradās mūsu kazarmas. Tur viss bija sabombardēts, palikušas tikai krāsmatas. Šo skatu redzot, acīs sariesās asaras, jo tas atgādināja par kaŗā zaudētajiem biedriem. Līdz pēdējam elpas vilcienam visi cīnījāmies par brīvu Latviju, bet tā nebija kļuvusi brīva,” tā K.Dukaļskis.

Tad atkal ceļš  uz Austrumiem lopu vagonos, uz Saratovas apgabalu, kur ieslodzītie gūstekņu nometnē būvēja Saratovas - Maskavas gāzes vadu. Ar ķirkām un stangām bija jādrupina sasalusī zeme. Gāze vads tapis uz tūkstošiem cilvēku kauliem. Vien retam badā un smagajā darbā izmocītam izdevās atgriezties mājās. Konstantīns Dukaļskis atgriezās. Ilgus gadus nostrādāja meliorācijā. Mūžā bijušas trīs dzīvesbiedres. Palicis viens, Konstantīns  nolēma doties uz pansionātu. Viņš jūtas apmierināts ar savu dzīves gājumu. To atvieglojis ārzemēs dzīvojošo latviešu, Daugavas Vanagu atbalsts Latvijā dzīvojošajiem leģionāriem, arī viņam. Ar laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija” starpniecību latviešu leģionārs Konstantīns Dukaļskis izsaka viņiem vislielāko pateicību. Bet 16. martā - kā katru gadu - viņš atminēsies savus kritušos biedrus.

Valija Berkina


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA