Laimonis Mieriņš
   29.12.2011

1929.12.III Tukuma apr. Slampes pag., Latvijā – 2011.21.XII Šiplejā, Anglijā

21. decembrī plkst. 5 no rīta pēc Anglijas laika, pašā nakts melnumā, mūža miegā ieslīga latviešu gleznotājs Laimonis Mieriņš, pievienodamies nemirstīgo pulkam. Šajā dienā būtu svinama viņa un Ilgas 60 gadu kāzu jubileja. Jaunu dienu Laimonis sagaidīja, tik apsveikt sievu nevarēja un nevarēja pateikt paldies par kopā pavadītiem priekiem, bēdām, ciešanām, uztraukumiem un laimes stundām. Tā tas notiek – Nepielūdzamā nepazīst žēluma un dara pēc sava prāta tā, kā tas ierakstīts mūsu visu Likteņa grāmatā.

Par dzīvi Laimonis nevarēja žēloties. Laiks viņam bija piešķīris gaŗu mūžu – vēl nepilni trīs mēneši būtu jāpavada zem šīs saules un varētu svinēt 83. dzimšanas dienu.

Pasaulē Laimonis nāca Tukuma apriņķa Slampes pagastā, bet bērnība un skolas gadi pagāja Laidos, kas pagājušā gs. 30. gados bija Aizputes apriņķa Valtaiķu pagastā, tur tēvs vadīja krejotavu. Šeit sākās interese par zīmēšanu, zēns apzīmēja ietinamā papīra loksnes uz pat pirts nokvēpušās sienas. Kaŗa gados Kuldīgas V. Plūdona Valsts ģimnazijā zīmēšanas skolotājs gleznotājs Kārlis Grūbe pirmais mudināja puisi pievērsties mākslai. Taču sekoja Vācijas bēgļu nometne Špakenbergā, bet 1947. gadā 18 gadus vecais jauneklis pieteicās strādāt lauku darbos Anglijā. Vēlāk viņš apmetās Bradfordā, kur darba dienas pavadīja pie vērpjamām mašīnām. Brīvajā laikā Laimonis Mieriņš iesaistījās deju kopā „Sakta”. Tur viņš satika Ilgu Reini, ar kuŗu noslēdza mūža derību.

No jauna pamodās  interese par zīmēšanu. Alfrēds Kalniņš un Valdemārs Tone  skoloja viņu glezniecībā, kāda tā bija Latvijā, taču Laimonim Mieriņam gribējās ko citu – modernāku, laikmetīgāku. Latviešu puisis vakaros Bradfordas mākslinieku biedrībā zīmēja modeļus, līdz nonāca pie pārliecības, ka jāmācās tālāk. Trīsdesmit viena  gada vecumā Laimonis Mieriņš iestājās Līdsas Mākslas kolledžā. Šīs skolas mācību programmas pamatā bija vācu Bauhausa pamatprincipi – funkcionālisms, mākslas un industrijas apvienojums. Tie prasīja visu no latviešu vecmeistariem agrāk apgūto aizmirst un vizuālo pasauli veidot gluži no jauna. „Vecie bauslības galdiņi” bija jāsalauž, un Laimonis Mieriņš pārradīja sevi. Pēc skolas beigšanas viņš papildinājās Goldsmita mākslas kolledžā Londonā un 1965. gadā atgriezās Līdsas Mākslas koledžā un tur nostrādāja par zīmēšanas paidagogu līdz aiziešanai pensijā 1994. gadā. Skolotāja darbā Laimonis bija ļoti prasīgs, pat katēgorisks, taču starp viņa audzēkņiem ir Lielbritanijā un pat pasaulē ievērojami mākslinieki, kuŗi vada reklāmas firmas vai ir visu atzīti savas nozares meistari.

Laiku pēc darba dienas Laimonis Mieriņš pavadīja darbnīcā. Tiesa gan,  klusās dabas un portretus, kā pašā sākumā, viņš vairs negleznoja. Mākslinieka galvenais izteiksmes līdzeklis kļuva krāsa. Krāsa viņa ieskatā spēj izteikt to pašu, ko stāstījums, tāpēc viņa darbos skatāmas līnijas, to ritmi, krāsu pretstati, ģeometriskas formas, kam vēlāk tiek pievienoti krāsu triepieni. „Māksla ir ļoti personiska, intuitīva un iedarbojas uz jūtām,” sacīja Laimonis Mieriņš. Attieksmē pret  glezniecību viņš bija ļoti prasīgs. No vienas puses, viņš katru darbu nostrādāja līdz pilnībai, no otras – māksla nav tirgus prece, tai nav jāpatīk ikvienam pircējam.

Līdztekus glezniecībai Laimonis Mieriņš nodevās arī zīmējumam, fiksējot sievietes figūru ļoti daudzveidīgās pozās un rakursos.

Būdams gleznotājs un izcils zīmētājs, Laimonis bija pazīstams ne tikai latviešu sabiedrībā. Viņš bija iekaŗojis savu paliekamu vietu Anglijas mākslā, rīkodams savu darbu izstādes. Izstādēs Anglijā un Latvijā gūtos iespaidus viņš „uzlika uz papīra”, un šie raksti ir lasāmi žurnālā Jaunā Gaita kopš 1963. gada.

Laimonis Mieriņš  dzīvoja Anglijā, bet viņa domas allaž traucās uz Latviju. Ik gadu mākslinieks  brauca uz dzimteni, bieži rīkoja izstādes. Nākamā gada vasarā Laimonis noteikti būtu atbraucis – bija paredzēta viņa darbu izstāde Mākslas mūzejā „Rīgas birža”. Viņš gribēja ieraudzīt arī  grāmatu par sevi, kas jau vairākus gadus ir uzrakstīta, tikai arvien  pietrūcis naudas tās iespiešanai. Ne vienu, ne otru ieceri viņš vairs neieraudzīs īstenojamies. Tas nu paliek mūsu parāds.

Māris Brancis