“Mirklis, kad komponists Ēriks Ešenvalds spēlēja klavieres un Sietlas latviešu koris dziedāja Oregonas latviešu namā 4.maija svinībās, bija svētku kulminācija, ” saka Ieva Dekstere, Oregonas latviešu biedrības (OLB) priekšsēde.

Sarunā par svētku notiku­miem Oregonas latviešu kopienā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 35.gadadienu sagaidot, piedalījās Ieva Dekstere, OLB priekšsēde un Lelde Gilmane, OLB valdes locekle.

Ieva. Viss sākās ar to, ka Oregonā ir lielisks amerikāņu koris “Oregon Repertuary Singers”. Kora mākslinieciskais vadītājs ir slavens diriģents un Portlandes universitātes profesors Dr. Ītans Sperijs (Dr. Ethan Sperry), un šim korim ir izveidojusies gadiem ilga sadarbība ar komponistu Ēriku Ešenvaldu. Nupat, 3. un 4.maijā notika divi Ē.Ešenvalda kora dziesmu koncerti Portlandes Pirmajā apvienotajā metodistu baznīcā. Kora vadītāja mani uzrunāja jau vairākus mēnešus pirms koncertiem par iespēju veidot kopīgu pasākumu ar komponistu un Oregonas latviešiem. 

Mums Portlandē ir burvīga latviešu sabiedrība, kas, protams, gribēja satikties ar komponistu, bet viņa grafiks bija ļoti aizņemts ar mēģinājumiem un koncertiem. Beidzot nolēmām aicināt komponistu un amerikāņu kora pārstāvjus 4.maijā uz svētku brokastīm Oregonas latviešu namā. Uzaicinājām arī mūsu burvīgos kaimiņus, Sietlas latviešus un Sietlas latviešu kori, ko vada diriģente Egija Claire. 

Lelde. 4.maija dienā Oregonas latviešu nams bija ļoti skaisti sakopts, jo, gatavojoties svētkiem, pie mums notika lielā ikgadējā nama un apkārtnes uzkopšanas pavasara talka. Bez latviešiem tajā vienmēr piedalās arī igauņi un lietuvieši, jo arī viņi izmanto mūsu namu, un daļa no viņiem piedalījās arī 4.maija svinībās.

Kādi notikumi risinājās svētku dienā 4.maijā?

Ieva. Oregonā, kad līst, tad līst, un var teikt, ka mums 4.maijā bija īsts svētku notikumu lietus. Pie mums viesojās komponists Ēriks Ešenvalds un divi kori: Siet­las latviešu koris un amerikāņu koris un tā atbalstītāji, tika atklāta ALA Latviešu muzeja ceļojošā izstāde un notika Latvijas tomātu “Vērša sirds” stāsta akcija. Mums tie ir īpaši tomāti, kas Oregonā tiek audzēti 35 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. 

Kāds stāsts saista Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu un tomātus Oregonā? 

Lelde. Viena no mūsu Oregonas latvietēm Ruta Grants tūlīt pēc Latvijas brīvības atgūšanas 1990.gadā aizbrauca apciemot ģimeni Alūksnes pusē un atveda Latvijas tomātu “Vērša sirds” sēklas. Tomāti no šīm sēklām pie mums tiek audzēti jau 35 gadus, un katru gadu varam iegādāties stādus. Sagadījies arī tā, ka Rutas mazmeita Eva Patil dzied korī “Oregon Re­pertuary Singers”, un kopā ar kori uzstājās Ē.Ešenvalada koncertos.

Ieva. Tā mums viss sanāca vien­kop – Latvijas “Vērša sirds” tomātu stādi, ko 35 gadus audzē amerikāņu kungs, un latviskās saknes, kultūras un ģenētiskais tautas mantojums. Tomātu stādi bija mūsu skatuves dekorācija, kas arī skaisti smaržoja, un pēc koncerta visi gribēja fotografēties nevis ar sagādātajām rozēm, bet ar tomātu stādiņiem rokās. Jāpiebilst arī, ka stādu stāsts daudzus iedvesmoja, un stādus burtiski izķēra. 

Oregonas latviešu nams, pēc izstādes atklāšanas Filadelfijā, ir pirmais latviešu centrs, kur atsūtīta un izstādīta Latviešu muzeja ceļojošā izstāde. 

Ieva. Nav pat iespējams pateikt, cik fantastiska ir šī izstāde! Pēteris Dajevskis un pārējie tās veidotāji ir sagatavojuši vienreizēju izstādi. Pirmkārt, izstādi noorganizēt un izkārtot bija ļoti viegli, un es no sirds ieteiktu latviešu centriem šo izstādi uzņemt un izrādīt gan skolās, gan latviešu un amerikāņu viesiem. Mūsu pasākumā viesi bija amerikāņu koris, Sietlas koris, Oregonas latvieši, daudz jauniešu, un ļoti palīdzēja, ka informācija bija angļu valodā. It īpaši mani iepriecināja, ka izstāde izraisīja lielu interesi tieši jauniešu vidū. 

Komponista Ē.Ešenvalda viesošanās un kora dziesmu koncerti bija īsts svētku katalizators Oregonas latviešiem.

Lelde. Komponista Ē.Ešenvalda un kora “Oregon Repertuary Singers” sadarbība aizsākās jau 2012.gadā, kad kora diriģents Dr. Ītans Sperijs bija dzirdējis Ē.Ešenvalda mūziku pa radio, apstādinājis mašīnu, un nolēmis sameklēt komponistu. Ītans Sperijs ļoti labi pārzina igau­ņu un latviešu kora mūziku un mūsu Dzies­mu svētku kultūru un gatavojas ar savu kori piedalīties Latvijas Dzies­mu svētkos 2028.gadā.

Uzrunājot sanākušos viesus Ore­gonas latviešu namā, Ī.Sperijs pateicās Igaunijai un Latvijai, kas būvē estrādes dziesmām un kora svētkiem. Viņš teica, ka dziesma apvieno cilvēkus, kopēja dziedāšana apvieno tautu, jo liek vienam otrā ieklausīties un iemāca sadarboties. Koris “Oregon Repertuary Singers” dziedāja arī latviešu tautas dziesmu “Divi sirmi kumeliņi” Ītana Sperija aranžējumā latviešu valodā.

Ieva. Komponists Ē.Ešenvalds pirms katras dziesmas mazliet pastāstīja par skaņdarbu, kā tas ir tapis, un jāteic, ka viņš ir labs stāstnieks. Piemēram, mūzikā dzies­mai “In Paradiso” jeb “paradīzē”, kas veltīta viņa vecmāmiņai, viņš atspoguļojis savu bērnību laukos. Viņi dzīvojuši pie upes, un, bērns būdams, viņš vakarā iemetis upē striķi ar cilpu galā, lai noķertu zivi. No rīta, saullēktā pa slapju zāli skrējis uz upi, iebridis ūdenī, meklējis savu striķi, bet pagriezis galvu uz otru pusi – un tur mirgojošajā, sakustinātajā ūdenī rotājas saule… Tā arī stāsts beidzas, varbūt bez īsta nobeiguma. Bet tad, kad skan šis skaņdarbs, mēs sajutām, ka tur ir tie lauki, stāsts par mūžībā aizgājušo vecmāmiņu, un mūzikā čells iečīkstas kā vecas, vaļā pamestas šķūņa durvis, un ir sajūta par tukšumu un aizejošo laiku. Par Ē.Ešenvalda stāstiem jādomā arī tad, kad tas ir izstāstīts, varbūt tāpēc, ka tam īsti nav nobeiguma. Tikai pēc tam, klausoties viņa mūziku, saproti, ka mūzika ir stāsta nobeigums. 

Svētku koncertā Oregonas latviešu namā Sietlas latviešu koris uzstājās ar trim patriotiskām dziesmām, kas bija veltītas Neatkarības atgūšanas dienai, bet ceturtā bija Ē.Ešenvalda dziesma “My Song” (“Mana dziesma”), un to koris dziedāja angļu valodā. Spēlēt pavadījumu šai dzies­mai pie klavierēm sēdās pats maestro Ešenvalds, un koris sastājās viņam apkārt. Tas bija viens no tiem mirkļiem, kad kopējais pārdzīvojums ir tik spēcīgs, latviskā piederības sajūta tik klātesoša, ka “skudriņas skrien”. Tā bija tikai vie­na dziesma, kas skan divas ar pusi minūtes, bet gribējās, lai šis mirklis apstājas un nekad nebeidzas.