Kas ir Franks Gordons?
   02.09.2013

Sveicam mūsu mīļo un cienījamo autoru 85. dzimšanas dienā!
Laimīgā kārtā 1941. gada jūnija beigās, nedēļu pēc Unternehmen Barbarossa un pāris dienas pirms vācu kaŗaspēka iesoļošanas Rīgā, divpadsmitgadīgajam Franču liceja skolniekam Frankam (Efraimam) Gordonam kopā ar vecākiem izdevās iekļūt bēgļu vilcienā, kas devās ziemeļaustrumu virzienā. Gadus vēlāk viņš  piebilst, ka sliktāk klājās daudziem citiem Latvijas žīdiem, kuŗi no Latgales pilsētām un miestiem kājām, pajūgos un uz divriteņiem devās uz austrumiem. Kad šie nelaimīgie bija sasnieguši veco Latvijas un PSRS robežu, viņiem ceļu aizšķērsoja īpašas NKVD kaŗaspēka vienības – zagraditeļnije otrjadi: „Stop, tālāk nedrīkst! Ceļš slēgts, dodieties atpakaļ, citādi šausim!” Kremlis bija devis rīkojumu nelaist pāri robežai bēgļus (..) Žīdu bēgļi bija spiesti doties atpakaļ, pretim drošai nāvei. 
  Pēc daudz dažādiem piedzīvojumiem un atgadījumiem bēgļu gaitās Iekškrievijā sešpadsmitarpus gadu vecā knauķa atgriešanās no Irtišas augšteces novada Rīgā dažas nedēļas pirms kaŗa beigām, darbs Latvijas PSR Telegrafa aģentūrā ( padomju ziņu biroja TASS filiālē), mācīšanās neklātienē Lomonosova vārdā nosauktās Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē, ko beidz 1959.gadā (diplomdarbs: „Latviešu satiriskie žurnāli 1905. gada revolūcijas laikā”), jau pirms tam (1957) pāriešana uz vakara avīzi Rīgas Balss ārzemju ziņu tulkotāja un žurnālista darbā. Šis posms atainots atmiņu serijā „Rīgas Balss diena un nedienas” trimdas avīzē Laiks (1977) un angļu valodā An Adventure during the Thaw: The Evening Newspaper Rīgas Balss – Personal Experiences 1957- 1971(Journal of Baltic Studies, 1988,2).
 Tiklīdz Rīgā kļūst zināma Gordona atļaujas pieprasīšana 1971. gada rudenī izceļošanai uz Izraēlu, viņš kā „otkazņiks” ar kaunu tiek padzīts no Rīgas Balss un ir spiests iztiku sev un ģimenei pelnīt kādā sandaļu darbnīcā līdz pat dzimtās pilsētas atstāšanai 1972. gada augustā. Neilgam laika posmam „absorbcijas” centrā Givat-Adas ciematā seko apmešanās tagadējā dzīvesvietā – Telavivas dienvidu nomalē, līdzās senajai Jafai, mikrorajonā, kas saucas Tel Kabir (Dižais paugurs). Būdams zvērināts „preses vilks” ar izcilām svešvalodu zināšanām, Gordons tūdaļ mēģina nodibināt saites ar krievu un vācu izdevējiem Telavivā – „Naša strana” un „Israel Nachrichten”, kļūst par to līdzstrādnieku (1973-2000).
 Bet, lai kur arī būdams, Franks ir un paliek nelabojams Rīdzinieks - ar lielo „R”. Pret dzimto Rīgu viņš jūt daudz ko vairāk nekā tikai sentimentu. Vēstures zinātņu doktora, „Latviešu tautas piedzīvojumi”, romāna „Pakāpies tornī” u.d.c. grāmatu autora Ulža Ģērmaņa raksturojumā Franks ir Rīgas puika. Un pats Franks: Rīga paliek pie manis, ar mani un manī. Dzimtā Rīga – Ķengarags un Purvciems, „Vārnu iekas republika” un Imanta, Jugla un Čiekurkalns, tur, kur kino ”Teika”, tur, kur kino „Gaisma”,- viņš raksta sava Televivas mājokļa darbistabā zem Pēteŗbaznīcas attēla, cerēdams, ka reiz Daugav’s abās malās sāksies nākotne, kuŗā vairs nebūs vietas svešam zaldātam. Salkdams pēc domubiedriem, jau pirms apmešanās Telavivā un savas legālās klātienes nostiprināšanas Izraēlā viņš mēģina nodibināt kontaktu ar latviešu trimdu, vispirms rakstīdams uz labu laimi un nepilnīgu adresi Dr. Bruno Kalniņam, tolaik Austrumeiropas sociāldemokratu - trimdinieku pārstāvim Sociālistiskajā Internacionālē. Seko vēstuļu apmaiņa ar Kalniņu un sakaru uzņemšana ar citiem latviešu bēgļu inteliģentiem un nacionālpolītisko spēku balstiem Stokholmā – Uldi Ģērmani, Vilni Zaļkalnu, Agni Balodi, Jāni Ritumu u. c., kam, pārfrazējot Gordonu, piemitusi eiropiska demokratijas, tautiskuma un sociālās taisnības izpratne. Daļa no viņiem ir latviešu sociāldemokratu mēnešraksta Brīvība veidotāji. Jau 1972. gada septembŗa numurā parādās Gordona raksts „Rīgas atvasara 1972”, kam seko virkne citu. Tiek arī sarunāts raksts „Jāzepa un viņa brāļu zemē” Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatai, kas iespiests 1975. gada laidienā.
Sarakstīšanās ar „stokholmiešiem” ir vienmēr par lietu, par lielajiem jautājumiem, nevis amerikāniskā small talk stila tukša vāvuļošana.
Pašā centrā, protams, koloniālā Padomju Savienība un tur iekļautās nekrievu tautas – ar uzsvaru uz latviešu tautas dzīvības stratēģiju. Domu rakstīt plašāku darbu par tā dēvēto nacionālo jeb tautību problēmu visdedzīgāk atbalsta ar asu un loģisku prātu apveltītais Uldis Ģērmanis. Un jau 1974. gada pavasarī Helmara Rudzīša apgāds ‘‘Grāmatu Draugs’’ Ņujorkā laiž klajā Alberta Sābra, agrāk nekad nedzirdēta autora, 174 lappuses biežu, ļoti izkoptā latviešu valodā sacerētu grāmatu „Lokanums un spīts”. Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā, kas trimdas latviešu sabiedrībā rada plašu atbalsi, varētu gan teikt – izraisa veselu sociālo sprādzienu. „Sen neesmu lasījusi grāmatu, kur tik daudz rūgtas patiesības!” izsaucās Zenta Mauriņa. Prozas rakstnieka Jāņa Klīdzēja raksturojumā Alberts Sābris ir vienreizīgs tautas jūtu izteicējs gan ar sāpēs sakostiem zobiem, gan ar humoru, gan ar asmenīgu satiru, (..) latviešu un citu krievu apspiesto tautu jūtu, domu, vēlmju un sirdsapziņas reprezentētājs. Parādās vārdu salikums ”latviešu Solžeņicins”. Rakstnieks, tolaik, laikraksta Latvija (Vācijā) redaktors, Alfreds Dziļums ir vienisprātis ar Sābŗa traģiski baiso formulējumu par Brīvības pieminekļa trīs zvaigznēm, kas vairs nesimbolizē Vidzemi, Kurzemi un Latgali, bet gan trīs Latvijas: izsūtīto Latviju Sibirijā, iekļauto Latviju dzimtenē un izbēgušo Latviju trimdā.
Iedegas gana trauksmaina polemika. Tāpat kā divus gadus agrāk, vispirms Zviedrijā publicēta un Rietumu presē plaši komentēta 17 latviešu komūnistu vēstule, arī grāmata „Lokanums un spīts” tiek noliegta kā mulsinošs viltojums. „Divas trešdaļas safabricējums”- topošais vēsturnieks Andrievs Ezergailis liek virsrakstā savai recenzijai Jaunās Gaitas, rakstu krājuma kultūrai un brīvai domai, 100. numurā (1974).
Kopš 1977. gada pavasaŗa, kad tolaik Rietumu pasaulē visplašākais un visvairāk lasītais, Ņujorkā divas reizes nedēļā iespiestais latviešu laikraksts Laiks sāk publicēt atmiņu plūsmas seriju „Rīgas Balss” dienas un nedienas”, tikai retajā avīzes numurā nav atrodams Franka Gordona devums – serija „Pagātne, kas turpinās” (1977-1978), raksti par aktuāliem tematiem, lielā mērā par padomju varas cūcībām „Raugoties no ārpuses” (1978-1981), vērojumi Kanadā un ASV „Pa ‘maratona skrējiena’ pēdām’’ (1981) un kopš 1982. gada 1. maija līdz pat šodienai – laikmeta liecības rubrikā „Laiku un vietu mijās”, kas izceļas ar autora apskaužamo enciklopēdisko faktu un filozofisko domu bagātību. Īpatna vieta pieder 1979. un 1980. gadā Laika turpinājumos publicētajam, padomju latviešu valodā sacerētajam modernajam romānam „Mijkrēslis mikrorajonā”, kur intriģējošā veidā atklāti patiesi notikumi vienā no daudzajiem Rīgas mikrorajoniem, bet pārveidoti tā, lai īstos „vaininiekus” direktīvajiem valsts organiem neizdotos identificēt. Vēl pirms tam, 1974, un 1975. Gadā, „Grāmatu Draugs” laiž klajā Aleksandra Solžeņicina „Gulaga archipelags” pirmos divus sējumus Franka Godrona tulkojumā.
Franka Gordona iekļaušanās trimdas latviešu sabiedrības aktīvitātēs, protams, izraisa zināmu nervozitāti vietējo padomju varas pārstāvju vidū. VDK filiālēs Latvijas Komitejas Kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs izdevumi, piemēram, Dzimtenes Balss, sāk linčot Gordonu ar tādiem apzīmējumiem kā „rūdīts nacionālists, no kuŗa rakstiem plūst duļķainas naida straumes pret Sociālistisko Dzimteni” (1979,13).
Šo rindiņu rakstītajām pirmā tiešā saskare ar Franku Gordonu rodas, vācot materiālus gadskārtējam ASV publicētajam rakstu krājumam Latvija Šodien, kad nu jau labi pazīstajam publicistam nosūtu lūgumu nākt talkā ar intelektuālo pienesumu, konkrēti, dot kādu tekstu topošajam 1981. gada laidienam. Drīz vien manas darbavietas – Arizonas Valsts universitātes pastkastītē ierodas vēstule no Telavivas ar rakstu „Rīga – Retro”, apakšvirsraksts „Gaužām subjektīva skice”. Sadarbošanās kļūst arvien ciešāka. Franka Gordona vienmēr uz pārdomām stimulējošie vārdi bagātina katru Latvija Šodien laidienu līdz pēdējam 1991. gadā, kad paveŗas Latvijas Republikas neatkarības de facto. Daži piemēri. 1985. gadā publicētajā esejā „Latviju nevar šķirt no Raiņa Eiropas” autors atceras, kā „grāmatu medībās” Rīgā laimējies iepazīties ar Raiņa runām brīvvalsts Saeimā (Kopotajos rakstos, Birkerta sakārtojumā), kas devušas pārliecību, ka Rainis patiešām bija Dižais Eiropietis un šai ziņā būtu nostādams līdzās Čechoslovakijas brīvvalsts dibinātājam Tomasam G. Masarikam. Brīvā Latvija brīvā Eiropā – tāds bija Raiņa ideāls 20. gadsimta 20. gados, un viņš ar gudru ziņu atgādināja, ka Atēnas savos ziedu laikos, Perikla gados, bija sīka valstiņa, salīdzinot ar vareno austrumu kaimiņu... Un „Latvijā Šodien” 1989/1990 attiecībā uz Maskavas imperijas agoniju Gordons savas esejas gala slēdzienā liek atskanēt atziņai: „Atmodas aritmētika kļūst par brīvības algebru, kad – tāpat kā kodolfizikā – tiek sasniegta „kritiskā masa”, kam stagnāti vairs nespēj pretoties.” Savukārt „Latvijā Šodien” 1991 Gordons pauž apbrīnu par tādiem cilvēkiem kā dzejnieku un atdzejotāju poliglotu Uldi Bērziņu, kuŗi pratuši organiski savienot sevī pamatotu nacionālo lepnumu ar gudru iecietību, vai arī vācbaltu tiesībnieku Dītrichu Lēberu (Loeber), kuŗš vienmēr un visur par savu dzimteni uzskatījis tikai un vienīgi Latviju.
Sākot ar aizvadītā gadsimta 80. gadu vidu radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijā Minchenē vismaz reizi nedēļā no Telavivas pienāk piecu vai vairāk minūšu garš, rūpīgi veidots teksts, kas kļūst par daļu no latviešu raidījumu kopīgā skanējuma, sākumā īsviļņos, vēlāk arī citos. Šajos gados rodas arī iespēja tikties personīgi ar harismatisko Franka personību, radio Brīvā Eiropa rēgulāru ārštata līdzstrādnieku līdz pat raidījuma slēgšanai.
Bez jau minētajām publikācijām jāmin Franka Godrona grāmatas, kuŗas laiž klajā Lilitas un Viļņa Zaļkalna vadītais apgāds „Memento” Stokholmā – atlase no rakstiem, kas tapuši laikā posmā no 1977. līdz 1987. gadam, „Dienas un nedienas” (1988), un Vaivas Puķītes un Jāņa Strauberga angliski tulkotā Latvians and Jews between Germany and Russia (1990), kam vēlāk būtiska vieta tiek atvēlēta arī latviešu valodā –„Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju” (1994, papildināts izdevums 2001), kur, citējot Uldi Ģērmani, „ar gudru iecietību un izpratni apcerētas latviešu un žīdu attiecības, kuŗu visnotaļ labvēlīgo attīstību dziļi nožēlojamā veidā iedragāja divu gangsterisku režīmu – krievu boļševiku un vācu nacistu – noziedzīgās izdarības un tikumisko normu degradācija”.
Savu plašo zināšanu spektru Franks Gordons liek lietā arī kā Latvijas Okupācijas mūzeja biedrības loceklis. Un tiem, ku’ri minstinās, tiklīdz jāatbild uz jautājumu, vai 1940. gada jūnijā Latvija tika okupēta, viņa atbilde ir gaužām vienkārša: „Nav jābūt tiesībniekam, lai rastu skaidrību šajā jautājumā: svešs kaŗaspēks ienāk kādas valsts territorijā. Tā ir okupācija. Un šī svešā kaŗaspēka klātbūtne nosaka visu pārējo – aneksiju, inkorporāciju jeb iekļaušanu, režīma maiņu. (..) Ja šis svešais karaspēks 1945. gada vasarā atkāptos aiz Zilupes, nebūtu vajadzīgs ne zviedru, ne angļu desants, lai visa tā padomju padarīšana izkūpētu vienā rāvienā.”
Uzņemoties Jaunās Gaitas vadīšanu (1998), tūdaļ, protams, lūdzu Frankam kļūst par kultūrai un brīvai domai veltītā rakstu krājuma līdzstrādnieku. 2004. gadā Latvijas Avīze pārliecina dot arī šim laikrakstam rakstus, kuŗus lasītāji novērtē ļoti pozitīvi, piemēram: „Ar prieku lasu viņa rakstus!” Vai: „Veselā saprāta piliens pret to šizofrēnisko samazgu jūru, ko katru dienu saražo ‘krievvalodīgā prese’’’.
 Šo izdevumu var uzlūkot kā grāmatas „Dienas un nedienas” turpinājumu ar Franka Gordona rakstu atlasi no Jaunās Gaitas. Latvijas Avīzes un Laika (2000-2011). Plašais faktu materiāls un ietilpīgie, visnotaļ radoši pausti secinājumi, kuŗos laiku pa laikam nosprakšķ pa ironijas dzirkstelei, vienlaikus liecina par paša autora gaišo, spēcīgo, intelektuāli spraigo personību.

Rolfs Ekmanis

 

Redakcija pirmsdzimšanas dienas noskaņās uzdeva Frankam dažu jautājumus.
- Ļoti "oriģināls" pirmais jautājums - kā tu jūties?
Jūtos puslīdz labi. Lasu ar brillēm plūs lupu, rokas un kājas kustas, iekšās – OK. Es būtu apsūbējis un panīcis, ja nebūtu adrenalīns - pienākums ik nedēļu rakstīt sleju Laikam/BL un vēlme reizumis rakstīt Latvijas Avīze. Tas disciplinē un dod, kā tas angliski tik labi skan, "drive" (draivu).

- Kā pats izskaidro savu nenoliedzamo autoritāti trimdas latviešu avīžu lasītāju vidū? It visās "Laika" aptaujās tu esi "topā".
Autoritāte? Nemāku pateikt. Varbūt laba atmiņa un pieredze.

- Kā tu domā - vai Helmars Rudzītis būtu patīkami izbrīnīts, ka viņa lolojums Laiks nākamgad svinēs 65 gadus? Un ka joprojām ik nedēļu svaigu komentāru tam uzraksta Franks. Kuŗš, cita starpā, savulaik novēlēja Rudzītim "Pārvākties no Beiridžas Trešās avēnijas šaurajām istabiņām uz plašām un ērtām telpām, teiksim, tai Rīgas ielā, kas atkal sauksies Brīvības iela..."
Rudzītis būtu priecīgs, ka Laiks joprojām iznāk, un varbūt būtu vēlējies, lai Laiks kļūtu pievilcīgs jauniebraucējiem no Latvijas.

- Ko pats sev novēlēsi 1. septembrī?
Novēlu - kā mēdz teikt žīdu miestā - "lai nebūtu sliktāk". Ceru, ka manas atbildes ir adekvātas (kā tagad mēdz teikt).

No sirds sveicam Franku Gordonu nozīmīgajā jubilejā un novēlam allaž možu un radošu garu!
Esam Tev, Frank, no sirds pateicīgi, ka esi mūsu pulkā!

Laika un Brīvās Latvijas izdevēji un redakcija