Kārlis Streips par aizgājušo gadu
   30.12.2011

Atkal pagājis gads. Vēlu visiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem gaišu Jauno gadu.

Cerams, ka ikvienam zem eglītes atradās tieši tas, ko kāroja viņa sirsniņa. Mans nelaiķis vectēvs Voldemārs Korsts vienmēr, kad kāds jautāja, ko viņš gribētu Ziemsvētkos, atbildēja: „Mazus sarkanus ratiņus ar koka ass ritentiņiem,” - proti, vislabākās dāvanas nāk no sirds. Ziemsvētki aizvadīti. Mēs pieminējām Bērnu, kam uz zemes bija lemts dzīvot tikai trīsdesmit gadu un mazliet vairāk, bet Viņš mainīja pasauli līdz absolūtai nepazīšanai. Par Viņu un ap Viņu ir lauzts daudz jo daudz šķēpu, bet par vienu gan varam būt pārliecināti – pasaule būtu daudz labāka, ja visi konsekventi un konkrēti ņemtu vērā galveno, kas Viņam bija sakāms: mīliet cits citu. Vienkārši – mīliet cits citu. Labs padoms.

Kāds tad ir bijis šis gads mūsu Latvijai? Nepārprotami galvenais notikums šogad bija 10. Saeimas padzīšana un 11. Saeimas ievēlēšana. 10. Saeima bija  nožēlojama. Latvijas Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), pārstāvēta valdībā, nepārtraukti biedrojās ar opozīciju, lai noraidītu daždažādus  likumprojektus, kas saistāmi ar tiesiskumu un godīgumu mūsu valstī. Tā dēvētais salmiņš, kas salauza kamieļa muguru, bija balsojums par to, vai likuma aizsardzības iestādēm jāļauj pārmeklēt deputāta Aināra Šlesera mājvietu. Vairākums deputātu  nobalsoja pret šo domu, un Valsts prezidents Valdis Zatlers nekavējoties paziņoja, ka pacietības mērs viņam ir pilns un Saeima ir atlaižama. Lasītāji droši vien zina, kas Satversmē ir paredzēts, - tādos gadījumos rīkojams referendums. Un ļaudis 23. jūlijā devās pie urnām, un milzīgs vairākums – teju vai 95 procenti balsotāju – balsoja par Saeimas atlaišanu. Kopumā nobalsoja gandrīz 700 tūkstoši valsts pilsoņu, un tas rāda, ka viņiem nav vienaldzīga Latvijas nākotne.

Savukārt 17. septembrī visi atkal devāmies uz iecirkņiem, lai ievēlētu jaunu Saeimu, un šoreiz izdevās ievēlēt krietni labāku parlamentu, nekā bijām piedzīvojuši iepriekšējos 10 gados. Visas vietas Saeimā zaudēja Šlesera biznesa projekts Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (šoreiz gan ar nosaukumu Šlesera Reformu partija), krietni mazāk vietu ieguva zaļie zemnieki, savukārt vairākumu Saeimā varēja veidot Vienotība, Zatlera Reformu partija un Nacionālā apvienība - partijas un apvienības, kas vismaz vārdos apliecina atbalstu tiesiskumam. Arī tas nav maz, un labs rādītājs bija jauna Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas biroja vadītāja (KNAB) vienbalsīga (!!) ievēlēšana. Jaunais KNAB vadītājs ir Jaroslavs Streļčenoks,  birojā  strādājis jau ilgstoši un „pazīst drēbi” .

Notikušas arī dažas rokādes. Pirmām kārtām Valža Zatlera vēlmi otrreiz iegūt Valsts prezidenta mandātu aizejošās Saeimas deputāti noraidīja, viņa vietā ievēlējot kādreizējo baņķieri Andri Bērziņu. Aptuveni  pusgadā, ko šis cilvēks pavadījis Rīgas pilī, „nekādi podi nav gāzti” un nekas īpaši daudz vairāk par jauno prezidentu nav sakāms. Savukārt V. Zatlers pats iesaistījās aktīvajā polītikā, nodibināja pats savu partiju (tā, starp citu, paredzamā nākotnē atteikšoties no Zatlera uzvārda un kļūšot par Reformu partiju) un 17. septembŗa vēlēšanās kļuva par deputātu. Polītikāņu aizvainotība par  Saeimas atlaišanu nebija pavisam izgaisusi, un V. Zatleram neizdevās kļūt par Saeimas priekšsēdi. Nu viņš ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs. Tas ir labs darbs cilvēkam, kas iepriekšējos četrus gadus bijis Valsts prezidents ar pilnu pielaidi visiem valsts noslēpumiem, bet kopumā šķiet, ka Zatlers parlamentārajā politikā ir krietni vien samulsis. Kā nekā četri gadi, kad visi viņu  aptekalējuši un apčubinājuši, un nu netīrā polītika. Jau pirms jaunās Saeimas sanākšanas ZRP frakciju pameta seši deputāti, jo viņiem neesot pieņemams V. Zatlera „autoritārais” vadības stils. Tiesa, šie deputāti pagaidām ir balsojuši kopā ar valdošo koalīciju, būtiskākais bija balsojums par 2012. gada valsts budžetu, taču tas neko labu par partiju neliecina.

Otrs jautājums ir par Saskaņas centru (SC), kas vēlēšanās ieguva lielāko mandātu skaitu, bet kārtējo reizi palika opozīcijā. Neteiksim, ka nepelnīti, SC tomēr ir pārāk tuvās attiecībās ar Krievijas diktātora partiju, pārāk nenoteikts ir  viedoklis par Latviju un tās tautu. Tas tapa skaidri redzams pēdējo mēnešu laikā, kopš noticis vēl viens būtisks 2011. gada gadījums – parakstu vākšana par valsts valodas statusa nodrošināšanu krievu valodai. Savu parakstu, kā zināms, šajā sakarā ir devis arī Rīgas pilsētas galva un viens no SC vadītājiem Nils Ušakovs, kā arī vismaz viens Saeimas deputāts no SC frakcijas, un te jau ir vērts pieminēt Saeimas deputāta zvēresta laušanu, jo zvērestā  runa ir par latviešu valodu kā par vienīgo un pasargājamo valsts valodu. Tīmeklī (portālā Manabalss.lv) sākta parakstu vākšana par mandāta anulēšanu deputātiem, kuŗi ir parakstījušies par krievu valodas tiesībām. Par anulēšanu jau ir parakstījušies 12796 cilvēki, tostarp arī šo rindiņu autors. (Ārvalstīs dzīvojošajiem būs grūti parakstīties, jo portālā autorizācija notiek ar Latvijas interneta banku starpniecību.) Tomēr jāatceras - runa ir par dažu deputātu absolūti nepieņemamu patvaļu.

Par krievu valodas statusu acīmredzot būs referendums, visticamāk - februārī. Valsts prezidents Andris Bērziņš gan teicis, ka viņš to ignorēšot, tomēr es gribētu aicināt visus Laika un Brīvās Latvijas lasītājus vērot notikumus un attiecīgajā dienā tomēr nobalsot „pret”. Ja latvieši sēdēs uz rokām un sanāks, ka 20 vai 30 procenti balsotāju būs nobalsojuši par krievu valodas statusu (un SC aktīvi aģitē savus vēlētājus, lai tik viņi dodas pie urnām un balso „par”), tad tas būs liels trumpis ne vien SC, bet arī Kremļa rokās, jo nu varēs pasaulei bāzt acīs domu, ka krievu valodu kā valsts valodu Latvijā (un tātad – arī Eiropas Savienībā) atbalsta ievērojams procents iedzīvotāju. Balsot tomēr ir pavalstnieka pienākums, nepārprotams pienākums.

Pērn notika tautas skaitīšana, un pirmie rezultāti liecināja, ka nu mūsu valstī dzīvo mazāk par diviem miljoniem cilvēku. Pēdējās dienās Centrālā statistikas pārvalde (CSP) gan ir paziņojusi, ka, šķiet, tomēr saskaitīsies vairāk nekā divi miljoni, bet te nu jāuzdod tas pats jautājums, kuŗu uzdevu pagājušajā nedēļā, – cik ticami ir CSP dati, ja  pārvaldes ieskatā no Latvijas emigrējuši tikai 33 tūkstoši cilvēku? Urda aizdomas, ka šajā gadījumā, iespējams, dati tiek „korriģēti”, lai valdībai nebūtu pārāk jānopūlas,  paskaidrojot, kur tad īsti ir palicis tas gandrīz pusmiljons cilvēku, kuŗi „pazuduši” laikā kopš tautas skaitīšanas 2000. gadā.

Protams, ievērojami notikumi šogad piedzīvoti arī ārpus Latvijas. Kodol avārija Japānā, līdz kliņķim korumpētas vēlēšanas Krievijā, vairākas eirozonas valstis ar masīvām finanču un ekonomikas problēmām, priekšvēlēšanu sezonas sākums Amerikas Savienotajās Valstīs.

Taču, domājot tikai par Latviju, lielākoties varam būt pateicīgi par šo pēdējo gadu. Valsts daudzmaz atkopusies no globālās krizes, izaugsme redzēta gan eksportā, gan arī iekšzemes kopproduktā. Ļoti jauki, ka ievēlēts sakarīgs parlaments. Un, ja skaita no suverenitātes deklarācijas pieņemšanas dienas 1990. gada 4. maijā, tad Latvija kopš PSRS sabrukuma nu jau ir bijusi neatkarīga ilgāk, nekā tā bija laikā starp abiem pasaules kaŗiem. Pavisam precīzs gan nav pēdējais apgalvojums, jo patiesi neatkarīga mūsu valsts kļuva tikai 1991. gada augustā, taču, lai nu kā, varam būt pateicīgi par savu valsti un tās attīstību. Nekur citur pasaulē nav vietas, kur latviešu tauta un latviešu valoda var attīstīties netraucēti. Un  tas nav maz.

Paldies lasītājiem par iespēju vēl vienu gadu būt kopā ar jums šī laikraksta lappusēs. Zinu, ne jau visi lasītāji piekrīt tam, ko esmu rakstījis, taču pasaule  būtu ļoti gaŗlaicīga, ja visiem būtu absolūti viens un tas pats viedoklis. Varu  solīt, ka nākamajā gadā joprojām vērošu notikumus Latvijā un savās pārdomās dalīšos arī ar jums. Lai mums visiem veicas!

Kārlis Streips