Ir tikai viena trimda!
   18.09.2013

Zuze K. Krēsliņa-Sila, rakstot par Latviešu kopības Vācijā vēlēšanām, kļūdaini min jauno trimdu.

Tie cilvēki, kuŗi Latviju atstāja pēc 1991. gada 21. augusta, nedevās trimdā. Neviens negrasījās viņus ne nošaut, ne ieslodzīt cietumā vai jeb sūtīt uz Sibīrijas vergu nometnēm. Viņi atstāja Latviju, meklējot labākus dzīves apstākļus, un ir izceļotāji jeb emigranti. Tādi ir bijuši visos laikos. Cara laikā latvieši izceļoja uz Krieviju, daži pat kļuva par muižu pārvaldniekiem. Citi devās uz Amerikas Savienotām Valstīm. Pagājuša gadsimta 30. gados daudzi, galvenokārt baptisti, izceļoja uz Brazīliju, nodibināja koloniju “Vārpa”. Tie visi bija izceļotāji.

Tagad saka un raksta, ka trimdas vairs neesot. Esot kāda diaspora. Kas tās par sporām, nezinu. Kad bērnu dienās gāju Valkā pamatskolā, mums dabas zinībās mācīja, ka sēnēm esot sporas un ar tām tās vairojoties. Varbūt tā arī ir ar trimdu. Padlatvijas laikā turienes darboņi teica, ka mēs esot tautai atlūzušais zars. Tam jau tad sen vajadzēja nokalst, bet šis zars kuplo un zaļo joprojām. Trimdinieku trimdā dzimušie bērni un mazbērni dzied koŗos, dejo tautas dejas, spēlē teātri un gan ASV un Kanādā, gan Austrālijā organizē Dziesmu svētkus un Kultūras dienas. Eiropā gan tās ir noklusušas. Te “visi” braucot uz Rīgu uz Dziesmu svētkiem. Visi jau nebrauc. Cilvēki mūsu gados nevar piedalīties sarīkojumos, kur sanāk desmitiem tūkstošu cilvēku.

Gandrīz pirms trīs gadiem abi ar sievu bijām Austrālijas Kultūras dienās, Melburnā. Tur publika ir dažos simtos un arī tādi vecīši kā mēs, tur varam droši apgrozīties. Var jau būt, ka ar laiku arī šeit Eiropā kaut ko sarīkos.

Lai nu ar to diasporu ir, kā ir. Kamēr latviešu cilvēks Latvijas galvaspilsētā Rīgā nevar dabūt darbu tāpēc, ka viņš neprot krievu valodu, es joprojām esmu TRIMDĀ.

Harijs Valdmanis
Oslo