Dzeja un mūzika Stokholmā
   21.12.2011

Stokholmā 2. decembrī Igauņu namā no Latvijas viesojās dzejnieks Kārlis Vērdiņš, sintezātoru spēlēja Jānis Ozoliņš un basa ģitaru – Kaspars Lastovskis.

Klātesošie varēja tuvoties ne tikai mūzikai, bet arī dzejā valdzinošai lībiešu kultūrai, folkloras motīviem, buŗamvārdiem un neaizmirstamajiem vēsturiskajiem latviešu valodniekiem Kokas kundzei un Endzelīnam. Šis sarīkojums bija viens no svaigākajiem, kas pēdējos gados Stokholmā dzirdēti un redzēti.

Saistīgā interakcijā ar citiem rakstniekiem (Ādamsons, Fallijs) Vērdiņš piedāvāja arī dzejas krājumu „Ledlauži” (apgāds „Mansards” 2009. gadā).

Mājās pārnākusi, meklēju senāk iegādāto grāmatu „Biezpiens ar krējumu” („Atēna”, 2000-2004), kuŗā allaž parādās pārsteidzošas rindas.

Tiem, kas uz sarīkojumu neatnāca, dažādu zemju iemītniekiem latviešiem, nogaršošanai, priekam un inspirācijai te ir dzejolis, kas, liekas, grāmatā vēl nav nodrukāts.

Aina Siksna

Kārlis Vērdiņš
Kokas kundze

Kokas kundzes nams ir pelēks,
kustīgs tā kā bišu strops.
Grūti atšķirt siltās naktīs,
vai kāds cilvēks brēc vai lops.

Grūti saprast sastopoties –
ko šie domā? Ko šie cer?
Kādās valodās tie runā?
Kādus svētkus tagad dzeŗ?

Kokas kundzei skaidra galva,
daudz tā atceras un zin.
Vakarā sēž virtuvītē,
krustu vārdu mīklas min.

Prāts tai strādā tā kā smērēts,
līdzskaņi pa vēnām dun.
„Mājdzīvnieks ar četriem burtiem”,
Kokas kundze raksta – suns.

Saules stari zemu laižas,
rieti blāv kā rozā vīns,
te pa mēness staru lejā
kāpj pats Jānis Endzelīns.

Sirmas, sirmas viņa ūsas,
uzvalks austs un krekls balts.
Runā viņš uz Kokas kundzi,
un tai pārskrien prieka šalts.

„Tumšus laikus, grūtus laikus
tagad latvju mēle zin –
cits to loka, mocīt moka,
cits to gauži kājām min.

Tikai jūs šai svētā frontē
stāvat sargpostenī vēl,
gluži tā kā jūsu brāļi
senās dienās Kurzemē.

Skatos es no mākoņmalas,
un man priekā atmaigst prāts,
tāpēc atnācu es šonakt –
jums viens darbiņš padarāms.

Manos austos goda svārkos
iztrūkusi viena poga –
tā jums šorīt atspīdēja
tā kā zvaigznīte aiz loga.

Ņemiet manu spožo pogu,
ņemiet stipru linu diegu,
šujiet, lai es pārlaist varu
rudens lietu, ziemas sniegu!”

Kokas kundze satveŗr pogu,
šūplādi veŗs rakstāmgaldā,
viņas jutekļi un prāti
noreibst līksmē saldā, saldā.

Mirklis viens – un adatiņa
spožo pogu piešuvusi.
Profesors velk goda svārku,
paraugās uz debess pusi:

„Paciemoties jūsu namā
bija liels un patiess prieks,
atgriezīšos debess mājās
jau kā jūsu parādnieks.

Ja jums kādreiz mūsu pusē
apmesties uz dzīvi tiks,
labi būs, ja jūsu prātus
maniem prātiem blakus liks –

klasificēt apvidvārdus,
rakstu darbos kļūdas skaust...
It nevienu īsu brīdi
nebūs mums bez darba snaust!”

Debess melna tā kā ogle,
mēness sirpim viegls smīns,
kad pa viņa stariem augšā
uzkāpj Jānis Endzelīns.

Kokas kundze skatās logā,
viņas brillēs rasa krīt.
Dziļi, dziļi debess bļodā
maza zvaigzne spīd un spīd.

2011