Ceļojums ramadāna laikā
Juris Lorencs    17.05.2024

 

 

Šajā pavasarī man bija iespēja apciemot Ziemeļafrikas valsti Maroku. Ceļojums pa daļai sakrita ar musulmaņu gavēņa mēnesi jeb ramadānu. Šogad tas sākās 10. martā un noslēdzās 9. aprīlī. Šajā laikā musulmaņi dienas laikā, no saullēkta līdz saulrietam, nedrīkst ēst, dzert un smēķēt.  Saprotams pastāv izņēmumi. Gavēņa noteikumiem nav pakļauti mazi bērni, grūtnieces, sirmgalvji un slimnieki. Es esmu pabijis vairākās musulmaņu zemēs - bet nekad ramadāna laikā. Karā ziņā tas bija interesants, neparasts piedzīvojums. Tirgi un pārtikas veikali ir atvērti, bet lielākā daļa restorānu un kafejnīcas ir slēgti vai nu pavisam (šajā laikā daudzās notiek remonti), vai arī tos atver vakarā, kad saulrieta laikā no mošeju minaretiem atskan aicinājums uz lūgšanu. Šajā brīdī ielas ātri iztukšojas. Daži vīrieši dodas uz mošeju, bet lielākā daļa cilvēku ir mājās un - ēd. Vakariņas parasti sākās ar pavisam vieglu uzkodu, ko iesaka ārsti- datelēm, arbūza vai melones šķēli. Un tad jau nāk kārta kārtīgiem ēdieniem - zupām, rīsiem, ceptiem cāļiem, liellopa vai jēra gaļai. Izēšanās (citādi to nevar nosaukt!) ilgst aptuveni stundu. Tāpēc nav brīnums, ka daži cilvēki gavēņa laikā pieņemas svarā. Pēc vakariņām ielas pamazām sāk piepildīties ar cilvēkiem, kafejnīcās grūti atrast brīvu galdiņu. Pa ielām, skaļi signalizēdamas, bezmērķīgi braukā automašīnas - cilvēki vizinās. Visa šī jezga ilgst aptuveni divas stundas. Ap pusnakti ļaudis dodas pie miera, - lai jau piecos no rīta celtos un sēstos pie bagātīgu brokastu galda. Jo līdz ar saullēktu atkal sāksies aizliegums ēst, dzert un smēķēt - īsts izturības maratons. Kā es pārdzīvoju ramadānu? Saprotams, uz mani kā “neticīgo” gavēnis neattiecās. Jebkuŗā apdzīvotā vietā Marokā arī dienas laikā ir atvērtas dažas ēstuves, kas gaida tūristus. Vienīgi nav pieejams alkohols. Marokā nav “sausā likuma”, tomēr tāds vismaz daļēji tiek ieviests ramadāna laikā. Grādīgo dzērienu veikali uz mēnesi tiek slēgti, alkohols tiek pārdots vienīgi dažās viesnīcās un restorānos, ko apmeklē Rietumu tūristi.

 

 

 

Iepriekšējo reizi es Marokā biju 2014. gadā, tātad tieši pirms desmit gadiem. Mūsdienās pārmaiņas rit strauji, tāpēc bija interesanti salīdzināt Maroku toreiz un un tagad. Pirmais, kas krīt acīs - jauni ātrgaitas lielceļi. To kvalitāte ir lieliska. Acīmredzot ceļi ir viena no valsts prioritātēm. Pilnībā nomainījušies satiksmes autobusi un taksametri, uz ceļiem vairs neredz vecas grabažas. Arī Maroku pārņēmusi apsēstība ar viedtālruņiem un sociālajiem tīkliem. Es atceros laikus pirms gadiem trīsdesmit, kad arabi kafejnīcās vēl sarunājās pie tējas vai kafijas tases. Tad parādījās televizori. Tie kļuva aizvien lielāki un skaļāki, savukārt cilvēku sarunas pamazām pieklusa. Tagad televizoru skatās vien retais - kafejnīcu apmeklētāji ir iegrimuši savos viedtālruņos. Vēl viena lieta, ko pamana vērīgs ceļotājs- publiskās vietās parādījušies uzraksti berberu valodā. Berberi ir Marokas pamatiedzīvotāji, ap 30 % no 38 miljonu lielās marokāņu tautas. 2011. gadā valstī notika Marokas karaļa Muhameda VI ierosināts referendums, kuŗā tauta atbalstīja viņa ierosinājumu piešķirt berberu valodai oficiālu statusu līdzās arābu valodai. Tagad uzraksti berberu valodā redzami pie valsts un pašvaldību iestādēm, skolām, mūzejiem. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka šo valodu izkārtnēs pamazām sāk izmantot privātais bizness. 

 

Saprotams, Marokā joprojām plaši izmanto arī franču valodu. Autobusa biļete vai bankas čeks tiek izdrukāts divās valodās - arabu un franču. Vēl kāda pārmaiņa - jaunatne sākusi runāt angliski. Tātad Marokas skolās beidzot sākuši mācīt arī angļu valodu. Acīmredzot karalis un valdība apzinās, ka ar arabu, berberu un franču valodu modernajā pasaulē vien nepietiek. Tas nozīmē, ka daudzi marokāņi šodien daudzmaz pārvalda četras valodas! Mainījušās ir cenas. Ja viesnīcu un sabiedriskā transporta cenas, rēķinot uz dolara ekvivalentu, augušas nedaudz, tad pārtikas cenas piedzīvojušas būtisku lēcienu. Vienkāršas pusdienas - dārzeņu salāti, gaļas ēdiens un pudele minerālūdens - tagad maksā ap sešiem ASV dolariem. Uzskatāms pierādījums, ka tā saucamā “pārtikas inflācija” reāli pastāv. Vidējā mēnešalga Marokā pēc nodokļu nomaksas - apmēram 450 ASV dolari. Dārgas ir arī cigaretes. Vismaz man radās iespaids, ka cilvēki Marokā smēķē mazāk nekā Latvijā. Saprotams, publiski cigaretes kūpina tikai vīrieši. Smēķēšana ir dārga izprieca, paciņa vietējā ražojuma cigarešu maksā apmēram trīs ASV dolarus, importa “Marlboro” - pat četrus. Uz ielām redzami vecāki vīri un puikas, kas tirgo cigaretes pa vienai. Jo daudziem veselai paciņai vienkārši nepietiek naudas. Darbavietu trūkums un trūkums vispār spiež daudzus marokāņus doties uz “laimes zemi” Eiropu. Pārcelšanos atvieglo tas, ka daudziem Francijā, Spānijā un Beļģijā jau dzīvo radinieki. Tomēr iedzīvoties Rietumos nav viegli. Šajās dienās sociālajos tīklos klejo video, kas rāda islāmistu demonstrācijas Vācijā, Francijā un Lielbritanijā. Melnās drānās tērpušās, lakatos savīstītas sievietes maršē pa ielām un izkliedz islāmistu saukļus, daudzām sejas pilnībā aizsedz parandža. Marokas pilsētā Marakešā, kur dzīvo ap miljons cilvēku, jūs varat nostaigāt veselu dienu, ieraugot tikai dažas sievietes ar pilnībā aizklātām sejām. Vienlaikus 99,9 % no marokāņiem sevi uzskata par musulmaņiem, tā ir konservātīva, dziļi patriarhāla sabiedrība. Taču tā nav fanātiska un naidīga pret citiem. Kārtējais pierādījums tam, ka konservatīvisms nebūt nenozīmē fundamentālismu. Paradoksāli, bet īstie islāma fundamentālisti šodien meklējami nevis Marokas, Tunisijas vai Ēģiptes lauku ciematos, bet gan Rietumeiropas lielpilsētu geto rajonos. Cilvēki, kuŗi nokļuvuši svešā malā, bez jebkādas izpratnes par vietējo kultūru un eiropiešu tradicijām, jūtas nesaprasti un atstumti. Nav brīnums, ka daudzi imigranti ienīst savas mītnes zemes un seko fanātiskiem sludinātājiem.

 

Vienlaikus Maroku apmeklē daudzi eiropieši. Pēdējo gadu laikā lētās aviokompānijas ietekmējušas tūrismu ne tikai Eiropā, bet nu jau arī Marokā. Piemēram, aviokompānija “Ryanair” no Marakešas patlaban lido uz 44 galamērķiem Eiropā. Vienvirziena biļetes vidējā cena - apmēram 30 ASV dolari. Marakešā un Atlantijas okeāna piekrastes kūrortpilsētā Agadīrā katru dienu ierodas tūkstošiem cilvēku ar vienu mērķi- izklaidēties. Parasti viņi uzturas vien dažas dienas, klīst pa vecpilsētas suvenīru veikaliņiem, sēž kafejnīcās un bāros. Es neesmu liels organizētā tūrisma, mūzeju un ievērojamu vietu cienītājs. Man patīk ilgāk palikt kādā klusā, mājīgā un vienlaikus neparastā vietā. Viena no tādām ir nomaļā Zagoras oāze Marokā, kas atrodas netālu no robežas ar Alžīriju. Tās centrā lasāms uzraksts: “Līdz Timbuktu - 52 dienas.” Tieši tik dienas no Zagoras līdz leģendārajai Sahāras pilsētai Timbuktu, kas šodien atrodas Mali territorijā, vēl pagājušā gadsimta sākumā mēroja kamieļu karavānas. Oāzi apdzīvo berberi, paretam tajā ieklīst tuaregi - vienīgā tauta pasaulē, kuŗas vīrieši aizklāj seju. Modernais te sadzīvo kopā ar tradicionālo, pat pastorālo. Zagorā jūs varat ieraudzīt jaunekli zirga mugurā ar mobilo telefonu rokās. Lielākais nedēļas notikums ir svētdienas tirgus. Tiek pārdoti ēzeļi, govis, aitas, kazas, truši, mājputni, augļu un dārzeņu kalni, dateles, apģērbi, saimniecības preces, tradicionālās sudraba rotaslietas, garšvielas, dabiskā kosmētika- pašdarināti krēmi, henna, kaltēti ziedi. Kaušanai paredzētās vistas pārdod dzīvas - kopā sasietām kājām, kā redīsus buntē. Turpat blakām ēstuvēs smaržo cepta gaļa un tradicionālā piparmētru tēja. Pašu oāzi veido milzīgs dateļpalmu dārzs, aiz kuŗa sākās Sahāras tuksnesis.  

 

Īstenībā šādam ceļojumam nav noteikta mērķa - piedzīvojums ir pati atrašanās oāzē un tuksnesī. Var ilgi vērot, kā rietošās saules stari pamazām iezīmē ēnas smilšu kāpās. Tādu krāsu Latvijas dabā nav - pie mums vakarā pamale krāsojas maigos pasteļtoņos. Toties Sahāras tuksneša saulriets piedāvā spilgti oranžu, aveņsarkanu un violetu toņu paleti. Iespaidu vēl vairāk pastiprina apkārt valdošais teju vai absolūtais klusums. Cerēsim, ka vismaz manā mūžā šī idille paliks neskarta.