Bezdarbs Latvijā – mīts vai īstenība?
   02.09.2013

Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Inese Kalvāne intervijā  laikrakstam Brīvā Latvija.

Kā Nodarbinātības valsts aģentūra – valsts organizācija- ar savu darbu iesaistās Latvijas iedzīvotāju reemigrācijas plānā?
I.K.: Veicot savus ikdienas pienākumus – informējot par to, kādas ir darba iespējas Latvijā, Latvijas novados, konkrētos uzņēmumos. Sniedzot  atbalstu cilvēkiem, kas meklē darbu, un, organizējot darba devēju un darba ņēmēju satikšanos. Un vēl - dodot iespēju cilvēkiem papildināt savas zināšanas un prasmes, iegūt jaunas, darba tirgū pieprasītas zināšanas utt.

Biju patīkami pārsteigta, uzzinot, ka paralēli informācijai par darba iespējām Aģentūra arī rīko ļoti daudz kursu un īsteno projektus, lai cilvēki apgūtu jaunas zināšanas un papildinātu jau iegūtās...
Tā kā ir pieejams Eiropas struktūrfondu financējums, mūsu klientiem varam piedāvāt ļoti daudzpusīgu atbalstu: kvalifikācijas celšanas kursus konkrētā speciālitātē, jaunu arodu apguvi, svešvalodu apmācību, datorapmācību bez vecuma ierobežojuma. Vēl ir arī īpašas subsidētās nodarbinātības programmas cilvēkiem, kuŗiem ļoti grūti atrast darbu, to skaitā bezdarbniekiem ar invaliditāti vai, piemēram, jauniešiem, kuŗiem nepieciešama darba pieredze. Latvijā turpinās arī tā sauktā „simtlatnieku programma” - bezdarbnieki pašvaldībās tiek iesaistīti sabiedrībai derīgos darbos, par to atalgojumā saņemot 100 latus mēnesī.
Cilvēkiem, kuri atkarību dēļ nevar atrast darbu, mēs piedāvājam iespēju ārstēties no alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarības. Tā sauktās Minesotas 12 soļu programmas ietvaros mūsu aģentūra kopš pērnā gada nogales palīdzējusi 70 bezdarbniekiem, un no viņiem deviņi jau ir atraduši darbu, 45 - turpina piedalīties mūsu programmās.
Visos valsts reģionos mēs rīkojam Vakanču gadatirgus – tā ir iespēja darba devējam ar darba ņēmēju satikties „aci pret aci”. Aģentūras ziņā ir sniegt informāciju par situāciju darba tirgū, par darba iespējām un dzīves apstākļiem, arī par atalgojumu. Mūsu speciālisti piedalās arī citās Eiropas valstīs rīkotajos Darba gadatirgos, piemēram, Īrijā, stāstot par darba iespējām Latvijā. 
2004.gada 1.maijā Latvija pēc valsts pievienošanās Eiropas Savienībai kļuva arī par Eiropas nodarbinātības dienestu tīkla EURES dalībvalsti. Ar EURES informācijas tīkla palīdzību darba meklētājs var iegūt informāciju par brīvajām darba vietām, dzīves un darba apstākļiem Latvijā un citās Eiropas valstīs, atliek vien ieskatīties mūsu mājaslapā (http://www.nva.gov.lv/), kur ir arī EURES sadaļa (http://www.nva.gov.lv/eures/). Ja internets nav pieejams, var ierasties uz konsultāciju klātienē vai sazināties ar konsultantu pa tālruni. EURES konsultanti apmeklētājus pieņem mūsu filiālēs Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Rēzeknē, un Cēsīs. 
Tāpat mēs nodrošinām bezmaksas karjēras konsultantu pakalpojumus, kas profesionāli palīdz cilvēkiem apzināties savas spējas un dotības un plānot karjēras attīstību. Informāciju par Latvijas darba tirgū pieejamajām brīvajām darba vietām interesenti var iegūt CV/Vakanču portālā mūsu mājaslapā (http://cvvp.nva.gov.lv/). Šā gada septiņos mēnešos NVA reģistrētas 41 150 darba devēju pieteiktās vakances, vairāk nekā 20 tūkstoši no tām publicētas CV/Vakanču portālā.
Noteikti vēlos pieminēt vēl iespēju ar aģentūras atbalstu apgūt vidējo izglītību un saņemt atbilstīgu dokumentu par to. Šai ziņā darbojamies kopā ar Latvijas Izglītības ministriju. Jo, kā izrādās, ir liels jauniešu skaits, kuŗu izglītība pēc pamatskolas pabeigšanas nav turpinājusies. Līdz ar to radies formāls šķērslis karjērai. Piemēram, cilvēks ar pamatskolas izglītību strādā kādā Eiropas valstī par elektromontieŗi, bet viņa prasmju līmenis atbilst elektriķa profesijai. Taču viņš to nevar sertificēt, jo... nav vidējās izglītības dokumenta. Elektriķa profesija it visur pasaulē dod „mūža maizi”, kā mēs to zinām. Elektriķi ir un būs pieprasīti speciālisti. Ar aģentūras palīdzību iegūstot vidējo izglītību, apstiprinātu ar dokumentu, cilvēks var iegūt kvalifikāciju un materiālo nodrošinājumu.

Vai tas mīts, vai patiesība – Latvijā bezdarba nav! Jo tik bieži nākas dzirdēt: gandrīz vai neiespējami Latvijas laukos nolīgt vīriņu, kas saskaldīs malku utt. Pat tiek stāstīti „reāli” stāsti, ka lielrūpnieki dažviet nevar atrast darbiniekus ražotnēs par algu 600 – 700 lati mēnesī plūs miteklis.
Bezdarbs reāli ir, turklāt tas nav mazs. Bezdarba līmenis Latvijā kopš 2010.gada marta samazinās. Augusta sākumā reģistrētā bezdarba līmenis valstī bija 9,4%, savukārt saskaņā ar CSP un Eurostat aprēķiniem darba meklētāju īpatsvars 2.ceturksnī Latvijā bija 11,4%.
Latvijā augusta sākumā bija gandrīz 93 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku. 39% no tiem jeb 36,5 tūkstoši cilvēku – ilgstošie bezdarbnieki, tie, kas bez darba ir ilgāk nekā vienu gadu. Iemesli ir dažādi: motīvācija, alga, jau minētās atkarības, vēl arī tas, ka „nesatiekas” darba devējs ar darba ņēmēju. Darba devējam ir jādomā, kādu atalgojumu, kādus darba un dzīves apstākļus viņš piedāvās, savukārt darba ņēmējam ir objektīvi jānovērtē, ko viņš pats var piedāvāt. Svarīga problēma ir arī tā sauktā ģeografiskā mobilitāte – cik tālu darbs no mājām, cik tālu skola, kur sūtīt bērnu mācīties un cik tālu ambulance. Tiek uzskatīts, ka Latvijā ekonomika koncentrējas Rīgā. Taču mīts ir arī tas, ka laukos dzīve apstājusies. Aģentūra īsteno reģionālās mobilitātes veicināšanas pasākumu „Darbs Latvijā”, kas darba meklētājiem ļauj atrast darbu un strādāt attālāk no savas dzīvesvietas Latvijā. Šī atbalsta programmas dalībniekam mēs nodrošinām financiālu atlīdzību transporta un dzīvojamās telpas īres izdevumu segšanai pirmos četrus mēnešus pēc darba tiesisko attiecību uzsākšanas tādā darba vietā, kas atrodas vismaz 20 km attālumā no deklarētās dzīvesvietas.  Mūsu financiālā atlīdzība vienam nodarbinātajam kopumā gan nevar pārsniegt 280 latus. Šobrīd programmā piedalās vairāk nekā 100 nodarbināto, un financiālais atbalsts tiek pieprasīts galvenokārt transporta izdevumu segšanai ceļā no dzīvesvietas uz darba vietu un atpakaļ.

Vēl kāds mīts (vai patiesība?) – pabalstu sistēma Latvijā ir tāda, ka cilvēki nav motivēti strādāt, jo saņem valsts naudu plūs... vēl kaut ko. Vai šis „vēl kaut kas” nav tā sauktās „aplokšņu algas” jeb „ēnu ekonomika”?
Šā gada maijā beidzās kāds pētījums, kuŗā piedalījās arī Pasaules bankas eksperti, un secinājums ir – nav pamata apgalvot, ka pabalstu sistēmas pēc cilvēki nemeklē darbu. Galu galā ir taču arī gluži cilvēciska motivācija – strādāt un būt noderīgam sabiedrībai! Un tomēr nevar noliegt, ka kaut kā taču cilvēki izdzīvo, saņemot nelielus pabalstus. Laukos tas ir skaidrs – daudz kas no pārtikas tiek izaudzēts pašu saimniecībās, iemainīts ar kaimiņu. Taču, lai piemēram, samaksātu par komunālajiem pakalpojumiem, ir vajadzīga nauda. Un  kaut kur to dabū.

Valstī tiek veidots kārtējais budžets, ministrijas un resori cīnās par savu daļu. Vai jūs arī?
Nē, mēs šai cīņā necīnāmies. Ir noteikta naudas summa, kas paredzēta mūsu darbam plūs Eiropas Sociālā fonda līdzekļi, kuŗu ietvaros mēs strādājam un savu darbu plānojam. Cita lieta – arī mēs vēlamies Eiropas līmenim atbilstīgu atalgojumu saviem darbiniekiem un attiecīgu Aģentūras darba vidi. Tā, protams, ir problēma šābrīža Latvijas ekonomiskajā situācijā.

Iznāk tā – jo labklājīgāka būs valsts, jo mazāk naudas vajadzēs Aģentūrai?
Tā ir, taču mums vienmēr būs nepieciešamība attīstīt savu  sniegto pakalpojumu līmeni. Arī tad, ja valstī būs augstu attīstīta ekonomika.

Uzzīmēsim Latvijas „vidējā” bezdarbnieka portretu!
Tas „vidējais” gan atšķirsies arī, salīdzinot Latvijas reģionus... Bet kopīgas iezīmes ir: sieviešu vairāk nekā vīriešu (gluži tāpat kā darba tirgū!). Visvairāk bezdarbnieku ir ieguvuši tikai vidējo vispārējo, pamatizglītību vai izglītības līmenis ir zemāks par pamatizglītību. Bezdarbnieku kopskaitā šādu bezdarbnieku ir gandrīz puse. Ja runāt par reģistrēto bezdarbnieku nodarbošanos pirms bezdarba perioda, tad līderos ir tādas profesijas kā palīgstrādnieks, mazumtirdzniecības veikala pārdevējs, apkopējs, sētnieks, pavārs, kurinātājs, pārdevējs konsultants. Vismazāk bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību – 14%. Bezdarbnieku ar augstāko izglītību vidū visvairāk ir bijušo ekonomistu, inženieru, skolotāju, vadītāju, dažādu speciālistu un juristu.
Ilgstošo bezdarbnieku vidū vairāk ir cilvēku virs 50 gadu vecuma, turklāt – ar profesionālo izglītību. 18 % ilgstošo bezdarbnieku ir pirmspensijas vecumā, tas ir vecāki par 57 gadiem. Vairāk nekā puse (51,4%) no reģistrētajiem pirmspensijas vecuma bezdarbniekiem ir ilgstošie bezdarbnieki.
Šā gada augusta sākumā Aģentūrā bija reģistrēti 8 813 jaunieši bezdarbnieki vecumā līdz 24 gadiem, tas ir 9,5% no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita. Jauniešu vidū lielāks bezdarbnieku skaits ir ar zemāku izglītības līmeni – 67%. Territoriāli – tieši šo jauniešu skaits lielāks ir Zemgalē. Bezdarbnieku skaits kopumā – lielākais Latgalē, turklāt ar augstāku izglītības līmeni. Taču jaunieši darbu atrod ātrāk, savukārt tie bezdarbnieki, kuru vecums pārsniedz 50 gadus,  ir noturīgāki darba attiecībās.
Runājot par darba iespējām – joprojām darbinieku pietrūkst metallapstrādē, transporta pakalpojumos, īpaši to, kuŗiem ir atļauja vadīt kravas auto starptautiskos reisos; vajadzīgi valodu, - īpaši – Skandinavijas valstu valodu pratēji, nevis zemas kvalifikācijas strādnieki. Tāpēc jādomā, kā izglītoties, pilnveidoties, labi pārzināt mūsdienu tehnoloģijas. Un lai būtu vēlēšanās strādāt. Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā plašu palīdzības pakalpojumu klāstu.
           Foto: www.sunsfuns.lv/