AUGŠBEBRI
Maija Lennik, Sandra Samodurova    09.12.2014

 

Pēc astoņām fantastiskām dienām, kas bija pavadītas, šķērsojot Sibiriju un apciemojot latviešu biedrības Krasnojarskā un Omskā, mēs, – Māŗa Pūļa vadītā Līdsas latviešu deju kopa „Kamoliņš’’ un Raimonda Dāles vadītā Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa”Dūdalnieki” bijām pacilāti un  latviskās identitātes un kultūras apzināšanās gara pārņemti; pārsteigti, cik apbrīnojami un mājīgi mēs sajutāmies pilnīgi svešās vietā un cik vienkārši, kaut arī ar varbūtējām Sibirijas un Anglijas dzīves stila atšķirībām, atradām latvisko kopības izjūtu starp svešiniekiem, kas zibenīgi kļuva par mūsu draugiem.

 

Uz šīs iedvesmojošās nots mēs uzsākām mūsu fantastiskā ceļojuma pēdējo posmu uz Augšbebriem!

 

Omskas apgabala Taras rajona ciems Bobrovka, dibināts kā Augšbebru apmetne, kur uz dzīvi apmetās galvenokārt Nīcas un Bārtas bezzemnieki, Sibirijā izveidojās 1897. gadā, kad Krievijas cara valdība aicināja uz neskarto zemju apgūšanu. Laikā no 1894. līdz 1914. gadam pa visu Krievijas imperijas territoriju latvieši bija  izveidojuši ap 200 koloniju, kuŗās dzīvoja ap 200 000 latviešu. Pārsvarā tie bija kalpi, bezzemnieki, rentnieki un amatnieki, kuŗiem tā bija iespēja beidzot iegūt īpašumā un brīvi apstrādāt savu zemi, ganīt savas govis un būvēt savas mājas un iekopt savas saimniecības. Latvieši izveidoja un iekopa lielas saimniecības, amatnieku darbnīcas un pienotavas, saglabāja un kopa latviešu valodu – vēl 1933. gadā Krievijas imperijas territorijā bija 119 latviešu skolas, vairākas izdevniecības, kuŗās izdeva tikai latviešu avīzes un grāmatas. Kad 1927. gadā Staļins uzsāka piespiedu kollektīvizāciju, latviešus sadzina kolchozos, viensētās dzīvot aizliedza, latviešu skolas, bibliotēkas un klubus slēdza, viņu īpašumu un iekoptās saimniecības nodeva kolchozam. Līdz tam Augšbebros dzīvojošie runāja tikai latviešu valodā, bet turpmākos piecdesmit gadus valdošā valoda bija krievu valoda. Tikai pēc otrās Atmodas skolās atsākās latviešu valodas mācīšana.

 

Atšķirībā no Omskas un Krasnojarskas, kur latvieši ir tikai niecīga populācijas daļa, Augšbebri, lai arī mazs ciematiņš lielā Omskas apgabala izolētajā Taras rajonā, var lepoties ar latviešu pārliecinošu pārsvaru. Augšbebru ciemats, kuŗā dzīvojošā latviešu kopiena ir spējusi pastāvēt vairāk nekā simt gadu gaŗumā un līdz pat šodienai saglabāt latviešu valodu un tradicijas, bija izvēlēts par mūsu ceļojuma galamērķi un arī par grandiozu Jāņu svinēšanas vietu.

 

Kad pienāca laiks doties ceļā, mēs ar zināmām bažām lūkojāmies uz miniatūro un aizvēsturisko skolēnu busiņu, kas no Augšbebriem bija atsūtīts mums pretī uz Omsku un kam bija jāietilpina ne tikai 25 cilvēki, bet arī bagāža, tautastērpi un instrumenti. Kā mēs tādā saspiestībā izturēsim 400 km gaŗo ceļojumu pa putekļainiem lauku ceļiem, kas, tā mums paskaidroja, būs deviņu stundu gaŗumā!

 

Tomēr, lai arī bijām saspiesti cits pie cita starp  somu grēdām  un tautastērpu kalniem, temperātūrai gan ārā, gan pašā busiņā sasniedzot vismaz trīsdesmit gradu atzīmi, kratoties pa bedrainiem ceļiem un bezceļiem, šis neaizmirstamais brauciens izvērtās par visjautrāko piedzīvojumu mūsu ceļojuma gaitā.

 

Neticami, bet visu gaŗo ceļu mums izdevās uzturēt jautru garastāvokli un pacilātu noskaņojumu, Raimonda Dāles vadībā izspēlējot un izdziedot latviešu tautasdziesmas un īpaši Jāņu dziesmas, gatavojoties priekšā stāvošajai  grandiozajai Līgo naktij, ko bija paredzēts nosvinēt Augšbebros kopā ar viesiem no Omskas un apkārtējo ciemu folkloras kopām.

 

Laiku pa laikam, kad apstājāmies pie kādas ceļmalas kafejnīcas vai ēdnīcas, lai uzpildītu ātri izsīkstošos pārtikas un dzērienu krājumus, mums bija iespēja nedaudz izlocīt kājas un izbaudīt apkārtējās dabas skaistumu, klausīties sienāžu sisināšanā un apbrīnot plašos mežus,  kas pletās mūsu priekšā, cik vien tālu sniedza skatiens.

 

 

 

Stundām ritot, laiks kļuva patīkami vēsāks un apkārtne mainījās, vēstījot, ka mūsu ceļojums tuvojas nobeigumam, un mūs pildīja satraukums un priecīgas gaidas, apzinoties, ka drīz satiksimies ar latviešiem tālās Sibirijas vidū. 

 

Pēkšņi mūsu busiņš apstājās krustcelēs pie zīmes ar uzrakstu BOBROVKA, kā krievu valodā sauc Augšbebrus, – te nu mums bija iespēja iemūžināt sevi fotografijā pie ilgi gaidītā nosaukuma, un tad beidzot pa lauku ieskautu rāmu zemes ceļu ar krāsainām guļbaļķu mājām abās pusēs lēni ielīgojām ciemā, kur Augšbebrieši jau mūs gaidīja ar dedzīgu nepacietību. 

 

Sagaidītāju pulks mūs sveica ar sirsnīgām dziesmām un vedināja mūs ciema klubā, kuŗa ieeja mums par godu bija izrotāta ar meijām un puķu groziem. Smaidošās sejas un vētraini sirsnīgā sagaidīšana saviļņoja mūsu sirdis, aizmirsās karstums, izsalkums un nogurums, un milzīgie odu bari, kas uzklupa mums, tikko izkāpām no autobusiņa.

 

Taču lielāko pārsteigumu mēs piedzīvojām pašā klubā, kur mūs sagaidīja ar bagātīgi klātiem galdiem! Siltie un aukstie ēdieni un dzērieni, marinējumi un sālījumi, ievārījumi un kompoti, daždažādi salāti, zivis, gaļa un dārzeņi, – acis nespēja aptvert visu meža, dārzu un lauku velšu daudzveidību, ko Augšbebru ļaudis bija sarūpējuši mūsu pacienāšanai! 

 

Tas laikam bija pats emocijām bagātākais brīdis līdz šim piedzīvotajā – būt kopā ar latviešiem, pašā Sibirijas sirdī, ciematā, kur dzīvojuši mūsu senči, izbaudīt šo satikšanos, par kuŗu tika sapņots gadu desmitiem un kuŗa beidzot bija piepildījusies.

 

Paēduši, padzēruši, izrunājušies un izdziedājušies devāmies izbaudīt īstu lauku pirti un tad doties pie ģimenēm, kur mums bija sarūpētas naktsmājas un uzturēšanās turpmākajām dienām.

 

Tā bija neaizmirstama pieredze būt kopā ar šiem cilvēkiem, izbaudīt sibiriešu skarbo un vienkāršo ikdienu, kas mums bija spilgta illustrācija stāstiem un priekšstatiem par to, kā mūsu senči un viņu pēcteči dzīvojuši un nodrošinājuši sevi tik tālu no Latvijas un piemērojuši savu dzīvesveidu Sibirijas apstākļiem.  Staigājot pa ciema vienīgo ielu, apbrīnojām mums nepierastās skaisti krāsotās un kokgriezumiem rotātās augstās sētas un vārtus, kas bija robeža starp ielu un saimniecību. Dzīvojot un ciemojoties pie viesmīlīgajām sibiriešu ģimenēm, iepazinām dzīvi, kas bija aiz šīm augstajām sētām, guļbaļķu  mājas, saimniecības ēkas, kūts, pašiem sava pirts, kartupeļu lauki un sakņu dārzi, lopi un putni, augļu koki, pašdarināti darbarīki un citas saimniecībā nepieciešamas lietas, lai vajadzības gadījumā viss būtu pie rokas. Pārsteidza arī lielā tīrība un kārtība gan mājās, gan pagalmos, kas izlikts ar dēļiem, lai lietus laikā nebūtu jāstaigā pa dubļiem, puķes, kas greznoja gan mājas priekšu, gan bija sastādītas visās iespējamās vietās pagalmos. Dzīvojot šeit, taigas vidū, ciema iedzīvotāji čakli izmanto visu, ko vien sniedz upe, lauki un apkārtējie meži, sākot ar baļķiem, no kā celtas ēkas, līdz medījumiem, sēnēm un ogām. To varējām paši izbaudīt, kad ģimenes, pie kuŗām dzīvojām un ciemojāmies, cēla mums priekšā daždaždus gardumus, visu pašu rokām izaudzētu, sagādātu un gatavotu. 

 

Mūsu ceļojuma kulminācija un galvenais notikums bija vasaras Saulgriežu svinēšana pēc īstām latviešu tradicijām. Nakts, visa pavadīta dzīvespriecīgās dziesmās un dejās ap ugunskuru, gaidot saullēktu Sibirijas vidū, bija pieredze, kas tālu pārspēja līdz šim visā ceļojumā piedzīvoto.

 

Cilvēki bija mērojuši tālu ceļu no kaimiņu ciematiem, kas atrodas pat līdz 100 km attālumā, lai kopā ar folkloras grupām no igauņu, vācu un krievu ciematiem, ar latviešu folkloras ansambli ‘’Daina’’ no Omskas un ar mums – tālajiem ciemiņiem no Anglijas piedalītos šajā fantastiskajā notikumā.

 

 

 

Pēc svinīgajām uzrunām un savstarpējiem apsveikumiem latviešu un krievu valodā raibais, krāsainais daždažādos tautastērpos ģērbušos dalībnieku pūlis izkārtojās svētku gājienam un bērzu vainagiem galvā un jāņuzāļu pušķiem rokās, līksmi dziedot un jautri dejojot, devās gājienā pa ciema putekļaino ielu estrādes virzienā. Pa ceļam  apstājāmies, lai sveiktu vietējo Jāni, dziedot dziesmas un kronējot viņu ar bērza vainagu, (kas šeit aizstāj mūsu tradicionālo ozollapu vainagu, jo šajā apvidū ozoli neaug).  Tad, Jāņa dāsni pacienāti  ar pašgatavotu jāņusieru un pašbrūvētu alu,  pacilātā garastāvoklī turpinājām ceļu līdz  svētku norises vietai, kur mežmalas pļaviņā bija uzcelta neliela koka estrādīte, saklāti galdi un sakrauti trīs milzīgi ugunskuri.

 

Tā bija neaizmirstama nakts, kur raibu raibie folkloras  grupu priekšnesumi mijās ar  jautrām dziesmām, dancošanu un rotaļām ap ugunskuriem līdz rīta gaismai. Mēs bijām milzīgu emociju varā, kas sakņojās mūsu kopīgajā vēsturē un patriotiskajā apziņā, mēs bijām dalībnieki un aculiecinieki tam, kā dažādu kultūru atšķirības var bagātināt mūsu pieredzi un vienot mūs visus kopīgā pārdzīvojumā.

 

Atceroties visu piedzīvojumiem bagāto ceļojumu, milzīgos attālumus,  Krasnojarskā un Omskā redzēto un piedzīvoto, atsaucīgo  uzņemšanu, sirsnīgo viesmīlību un mīļajiem draugiem, ko ieguvām katrā no šīm vietām, tomēr jāatzīst, ka Augšbebri ierakstīja mūsu sirdī īpašas izjūtas. Kas to lai zina, vai tas bija tāpēc, ka bijām nonākuši vietā, kur šķita, ka laiks ir apstājies, un mēs tīri fiziski varējām sajust savu senču dzīves elpu, vai grandiozā iespēja mūsu sapnim piepildīties:

 

Jāņu nakts, cilvēku neizmērojamā sirsnība vai varbūt tas, ka Augšbebri bija mūsu virsotne, uz kuŗu tiecāmies, jau ceļojumu uzsākot, – kas to lai zina, kas bija tas īpašais, katram tas bija kas savs, personisks, bet mūsu Sibirijas atmiņās Augšbebri mirdzēs kā zelta zīle vainagā. 

 

Mēs vēlamies sirsnīgi pateikties mūsu sponsoriem, – Daugavas Vanagu fonda Līdsas un Bradfordas nodaļai, Izglītības fondam un Latviešu nacionālajai padomei Lielbritanijā,- visiem, kas piedalījās šī brauciena organizēšanā un īstenošanā, sevišķi visiem mūsu mīļajiem draugiem Sibirijā, visiem, visiem, kas deva iespēju mūsu sapnim piepildīties.