Gribi mieru, gatavojies kaŗam
Juris Lorencs    17.01.2024

 

 

 

Pamatīgs satricinājums Zviedrijas un Latvijas, patiesībā visas Eiropas informācijas telpā. Drošības polītikai veltītā konferencē, kas 7. un 8. janvārī notika Zviedrijas kalnu kūrortā Selēnā (Sälen), šīs valsts civilās aizsardzības ministrs Karls Oskars Bulins (Carl Oskar Bohlin) aicinājis savas valsts iedzīvotājus būt gataviem iespējamam kaŗam. Savā runā ministrs aicināja zviedrus “piedalīties visaptverošas Zviedrijas aizsardzības sistēmas veidošanā”. Savukārt Zviedrijas Bruņoto spēku virspavēlnieks, ģenerālis Mikaels Bīdens (Micael Bydén), komentējot ministra Bulina vārdus, sacīja, ka Zviedrijas iedzīvotājiem “individuālā līmenī morāli jāsagatavojas kaŗam”.

 

Zviedrija, kas nav karojusi jau 210 gadus un visu 20. gadsimtu lepojās ar savu neitrālitātes statusu, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā iesniedza pieteikumu dalībai NATO aliansē. Pietiekami skaidrs signāls, ka situācija ir nopietna. ASV armijas ģenerālis un bijušais Centrālās Izlūkošanas pārvaldes vadītājs Deivids Petreuss (David Petraeus) uzskata, ka Ukraina zaudējuma gadījumā Krievija neapstāsies. Par nākamajiem Maskavas agresijas mērķiem varētu kļūt Moldova vai kāda no Baltijas valstīm. Beļģijas armijas komandieris Mišels Hofmans, pagājušā gada decembrī apmeklējot Rumānijā izvietotos beļģu kaŗavīrus, iztiecās šādi: “Pēc Ukrainas Kremļa iespējamie tālākie mērķi var būt Moldova un Baltijas valstis. Eiropai ir jābūt gatavai sevi izstāvēt.” Arī Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss vairākkārt atgādinājis, ka Krievijas draudi Gruzijai, Moldovai un Baltijas valstīm jāuztver nopietni. 18. decembrī viņš ieradās Viļņā, kur kopā ar Lietuvas aizsardzības ministru Arvīdu Anušausku parakstīja vienošanos par 4800 Vācijas kaŗavīru izvietošanu Lietuvā. Paredzams, ka Vācijas brigādes kaŗavīri Lietuvā sāks ierasties pakāpeniski jau šī gada sākumā. Pilnībā brigāde Lietuvā tiks izveidota līdz 2027. gadam. Jau šobrīd Lietuvā tā saucamā “Suvalku koridora” tuvumā atrodas apmēram 800 Vācijas kaŗavīru. Rietumu militārie eksperti uzskata, ka kaŗa gadījumā ar NATO tieši “Suvalku koridors” būs viens no pirmajiem Krievijas mērķiem. Jau pieminētās Selēnas konferences laikā Zviedrijas premjers Ulfs Kristersons paziņoja, ka Zviedrija pieņēmusi polītisku lēmumu 2025. gadā nosūtīt uz Latviju 800 vīru lielu kaujas bataljonu, kas iekļausies jau esošajā NATO kaujas grupas sastāvā. Latvijā izvietoto daudznacionālo kaujas grupu vada Kanada, tajā ir vairāk nekā 1700 kaŗavīru no Albānijas, Čechijas, Italijas, Islandes, Kanadas, Melnkalnes, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, Spānijas un Ziemeļmaķedonijas. Plānots, ka līdz 2026. gadam šī kaujas grupa tiks paplašināta līdz brigādes līmenim.

 

Kā vērtēt šos amatpersonu paziņojumus? Pirmām kārtām kā brīdinājumus. Kopš Latvijas iestāšanās NATO aliansē esam mierinājuši sevi ar domu, ka mūs sargā NATO valstu savstarpējās saistības, Ziemeļatlantijas līguma 5. pants. Tas skan šādi: “Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kuŗus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību”. Militārie eksperti apgalvo, ka NATO spēku izlūkošanas sistēmas ļauj prognozēt iespējamo pretinieka uzbrukumu ilgu laiku pirms tā sākuma. Problēma ir tā, ka pats uzbrukuma jēdziens kļūst aizvien neskaidrāks, tas it kā “izplūst”. Ne velti aizvien biežāk tiek runāts par tā saucamo “hibridkaŗu” - informatīviem un  kiberuzbrukumiem, dezinformācijas izplatīšanu un “piektās kolonnas” aktivizēšanu.

 

Šī gada 11. janvārī Latvijā viesojās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Preses konferencē viņam tika uzdots jautājums - kas notiek, ja “atnāk” krievi. Lūk, atbilde: “Ja cilvēki necīnīsies un neaizsargās savu brīvību, nāksies zaudēt ne tikai neatkarību. Kādam svarīgas ir tradicijas, kādam valoda, tas viss ir svarīgi - nepazaudēt savas vērtības, valsti un neatkarību... Es zinu, ka latvieši cīnīsies. Tas nozīmē, ka viņus nogalinās. Tieši to arī nozīmē krievu “atnākšana”. Padomju Savienības komūnistu režīms savā nežēlībā pārspēja cara laiku Krievijas impēriju. Savukārt Putina Krievija, ko kopīgi pārvalda “čeka” un krimināla mafija, iet vēl tālāk. To mēs zinām, iepazīstoties ar liecībām par atraktajiem masu kapiem Bučā, Irpiņā un citās no krievu kaŗaspēka atbrīvotajās territorijās. Okupācijas laikā Ukrainā bez vēsts pazuduši ap 25 tūkstošiem civiliedzīvotāju. Patlaban krievu gūstā atrodas ap 800  civiliedzīvotāji un ap 3500 Ukrainas kaŗavīri. Gūstekņi, kuŗus izdevies apmainīt, liecina par šaušalīgu spīdzināšanu. Vairāki tūkstoši ukraiņu bērni aizvesti uz Krieviju un ievietoti “pāraudzināšanas nometnēs”. 

 

Mēs vienkārši nedrīkstam pieļaut kaŗu Latvijas territorijā - ne tiešu iebrukumu, ne hibriduzbrukumu. Prezidents Edgars Rinkēvičs nesenā intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” aicinājis “nezaudēt modrību, neiespaidoties no Krievijas propagandas un nekrist panikā, bet vēsi un saskaņoti darboties kopīgā labuma vārdā”. Vienlaikus nedrīkstam sevi mānīt un izlikties, ka briesmas nedraud.  Latvijai ir jāgatavojas visiem iespējamiem scenārijiem, to skaitā arī pašiem sliktākajiem. Jāgatavojas polītiski, militāri, organizatoriski, saimnieciski, diplomātiski. Jāmobilizē diaspora, tai vēl ciešāk jāsadarbojas ar lietuviešu, igauņu, poļu, ukraiņu, baltkrievu trimdas organizācijām. Bet pirmām kārtām jāpalīdz Ukrainai, kas šodien sargā Eiropu no nāvi nesošās sarkanās miglas, kas plūst no austrumiem. Romiešu rakstnieks Vegēcijs mūsu ēras 4. gadsimtā rakstīja vārdus, kas savu aktuālitāti nav zaudējuši arī šodien: “Si vis pacem, para bellum”. Gribi dzīvot mierā - gatavojies kaŗam. Un vēl viens labs latviešu teiciens - Dievs sargā tos, kuŗi paši sevi sargā.