EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
No elkiem pie mūkiem
48912

   21.10.2014

 

„Piedodiet, ka esmu stipri nokavējies,” vērojot manu dusmīgo ģīmi, atvainojās mūsu Lhasas gīds Dāvids. „Zināju, ka būšu vēlu. Bet šodien ir pusmēness, Budas dzimšanas diena. Zināju, ka man jūs jāsagaida. Bet šādās dienās jābūt kopā ar ģimeni. Mūsu ieradums ir darīt to, ko prasa. Ejot garīgu dzīves ceļu, mēs iegūstam skaidru domāšanu un mieru. Varbūt tā mēs kādreiz sasniegsim nirvānu.” To sakot, Dāvids ar cieņu apliek mums ap kaklu baltus lūgšanas lakatus Lhasas lidostā.

 

Tā kā pacietība nekad nav bijusi mana stiprā puse, es biju gatavs uz vietas Dāvidu kārtīgi izbārt un viņam tūdaļ izstāstīt, ka uz dzeŗamnaudu nav ko cerēt. Bet tad es aprāvos un pārdomāju. Man patika Dāvida prioritātes. Viņš zināja, ka būs vēlu. Viņš zināja, ka mēs varētu būt dusmīgi. Viņš zināja, ka tas varētu ietekmēt dzeŗamnaudu. Un tomēr viņam bija svarīgāk darīt to, ko viņa ticība prasa. Tādu materiālisma noraidīšanu un izteiktu ticību mēs nākamās dienās Tibetā redzējām visās malās, jo viņu ticība ir neatdalāma daļa no viņu ikdienas.

 

Lhasa, Tibetā, ir tikai sešu  stundu lidojumā no Phenjanas, Ziemeļkorejā, ar pārsēšanos Pekinā. Lhasa ir viena no Tibetas svētākām vietām, kur ierodas svētceļnieki no vistālākām Tibetas nomalēm. Lai gan Phenjanai samērā tuvu ģeografiski, Lhasa atrodas pavisam citā garīgā pasaulē, ja vispār Ziemeļkoreju var par garīgu pasauli saukt. Te tibetieši ar sirdi un dvēseli kalpo saviem seniem Dieviem un saglabātām tradicijām, nevis klanās un raud  elkdievu diktātoru statuju priekšā. 

 

Ne velti Tibeta tiek dēvēta par pasaules jumtu; milzu platība dienvidrietumu Ķīnā,  kas aptveŗ vairāk nekā 1 200 000 kvadrātkilometru caurmērā 4,5 km virs jūras līmeņa. Tibetu apdzīvo tikai 2,7 miljoni, kuŗi savu dzīvi pavada tuvāk saulei un debesīm nekā mēs pārējie pasaulē. Pie Tibetas dienvidu robežas atrodas pasaulē augstākās - Himalaju virsotnes,  kur pats augstākais ir 5,5 km augstais Everests.

 

Kopš 1950. gada, kad komūnistiskā Ķīna Tibetu okupēja, Ķīna cenšas iznīcināt visu kultūru, kas Tibetā radīta gadu tūkstošiem. Lai gan abās zemēs komūnisms ieviesās apmēram vienā laikā, Ziemeļkorejas totālitārisms ir absolūts bet Tibetā vēl nav tik tālu ticis. Ziemeļkoreja reliģisko praksi iznīcināja un aizliedza. Toties reliģijai, sevišķi budismam, vēl šodien ir dominējoša loma Tibetas kultūrā un dzīves ikdienā. 

 

Tomēr Ķīnas kultūras genocīds ir nodarījis lielu pārestību.  Asimilācijas process Tibetā ir darbojies jau kopš 1950. gada. Tūkstošiem etnisko ķīniešu ir pārvietoti uz Tibetu. Tūkstošiem Tibetas klosteŗu ir iznīcināti. Turklāt Ķīna nodarbojas arī ar neilgtspējīgu Tibetas dabas resursu izmantošanu. Meži tiek izcirsti, savvaļas dzīvnieki izmedīti, garšaugu lauki iznīcināti. Ārzemnieku ieceļošana Tibetā tiek stingri kontrolēta. Ir vajadzīga speciāla, grūti dabūjama vīza. Arī paši Tibetieši nedrīkst izbraukt no Tibetas bez atļaujām.   

 

Lhasa, kur mūsu gīds Dāvids mūs izvadā krustām škērsām, ir Tibetas budistu svētceļnieku svarīgākais galamērķis kur Tibetas reliģiskais misticisms  parādās visvairāk. Tā ir pilsēta - vienlaicīgi svēta un vulgāra; pa dienu tempļi un klosteŗi atgādina Meku, pa nakti žilbinošas neona gaismas, Las Vegas. Lhasa ir Tibetas galvaspilsēta un kultūras, transporta un ekonomikas centrs. Tur saule spīd 3000 stundas gadā, un tāpēc to sauc par Saules pilsētu (City of Sunlight). Virs ēkām plīvo tūkstošiem lūgšanu karogu. Tibetieši cer, ka viņu karogos ierakstītās lūgšanas aizplīvos pie viņu Dieviem un piepildīsies. Prominentākā celtne Lhasā ir Potala pils, kuŗas vēsture sniedzas jau no A. D. 641. Pilij ir 13 stāvi un 1000 istabas. Tur atrodas vairāk nekā 100 000 budistu statujas. Tā vienmēr ir bijusi Dalai Lamas galvenā rezidence, kaut gan pašreizējais Dalai Lama 1959. gadā, Ķīnas komūnistu vajāts, aizbēga trimdā uz Indiju. 

 

Svētceļnieki no attālākām Tibetas nomalēm dodas uz Lhasu, lai trīs reizes apietu apkārt kā Potalas pilij, tā Jokhang klosterim turpat blakus pilij. Abas šīs vietas skaitās svētākās budistu Tibetā. No agra rīta līdz vēlam vakaram var redzēt tūkstošiem ļaužu etniskās krāsainās drēbēs riņķojam ap šīm vietām, lūgšanu krellēm vai lūgšanu riteņiem darbojoties rokās. Daži pat apstājas katrus trīs soļus, lai garšļaukus zemotos. Šādi riņķojot, bija arī novēlojies mūsu gīds Dāvids, kas beigās izvērtās par ļoti zinīgu, sirsnīgu un ticīgu cilvēku.  

 

Netālu ārpus Lhasas atrodas iespaidīgais Drepung klosteris, lielākais un svētākais klosteris Tibetā. Klosteris atvērts 1416. gadā kā Budistu izglītības un studiju centrs. Katru gadu augustā tur notiek tā sauktais jogurta festivāls. Trīs mēnešus pirms tā mūki tiek nošķirti un laiku pavada meditācijā. Festivāls beidzas pēc trim mēnešiem augustā, kad mūki atkal parādās publikā. Seko sens rituāls, taurēm un bungām skanot, un tiek atklāta 605 kvadrātmetrus liela Budas glezna.  Klātesošā publika tad cienā mūkus ar jogurtu un saņem no mūkiem svētību.

 

Pirms Ķīnas komūnistu invāzijas 1950. gadā klosteŗu Tibetā bija daudz vairāk nekā tikai reliģiski centri. Tie darbojās arī par skolām, universitātēm, slimnīcām, tirgiem utt. Pat šodien liela daļa Tibetas jauniešu izglītību iegūst klosteŗos.

 

Kā mācības iestāde šodien sevišķi interesants ir Sera Klosteris. Šajā 1419. gadā dibinātajā klosterī var noskatīties unikālu, iespaidīgu mācīšanās veidu: proti, mūku debates.  Debates notiek katru dienu un ir daļa no tur studējošo mūku mācībām. Tās notur klosteŗa pagalmā, kur mūki ar pieredzi izprašņā jaunos. Jaunie sēd rindā, kamēr pieredzējušie pārbauda jauno zināšanas budistu ticības doktrīnās. Students zina,  ka viņam jāatbild,  ja skolotājs atvēzies tam sejas priekšā skaļi sasit plaukstas.

 

Staigājot pa Lhasas tempļiem un klosteŗiem, acīs dūrās svētceļnieku lielā ticība. To viņi izrādīja ar savām lūgšanām. Ģērbušies īpatnējos tautastērpos, bieži nogūlušies garšļaukus, ar lūgšanā saliktām rokām, ar asarām acīs viņi likās it kā iegrimuši pilnīgi personiskās lūgšanās, lai gan parasti visapkārt bija lieli cilvēku bari.  Savu ticību viņi izrādīja arī ar devību un līdzcietību, jo tas ir viņu ticības pamats. Katrā svētā vietā viņi atstāja ziedojumu, parasti naudu. Papīra naudas zīmes viņi atstāja ne tikai ierādītās urnās, bet visās malās: uz galdiem, pie durvīm ieejot, pie durvīm izejot, kā arī ticīgiem nabagiem pie vārtiem. Neviens nebaidījās, ka nauda varētu tikt nozagta. 

 

Budistu ticība balstās uz paļaušanos, ka, vienalga kāda bijusi viņu dzīve, nākamā atdzimšanā tā būs labāka. Budistu dvēsele neatzīst pagātni. Viņi tic žēlastībai, līdzcietībai un mieram. Viņi pazemīgi lūdz labu dzīvi visiem dzīviem radījumiem, piemēram, tārpiņiem, zivīm un skudrām, jo kāds no tiem taču ir varējis būt viņu vecmamma vai vectēvs.

 

Daudz kas budistu īpatnējā ticībā un tradicijās mums būtu grūti saprotams un pieņemams, kā, piemēram, debess apbedīšana (sky burrial). Process liekas brutāls. Vispirms līķa mugura tiek salauzta un līķis salocīts mazā paciņā. Tad tas tiek aiznests uz apbedīšanas platformu,  kur tā ķermenis tiek atvērts, visi organi izņemti, rokas un kājas amputētas, un  mugurkauls sakapāts. Beidzot tiek sagrauts galvaskauss un viss atstāts čupiņā turpat uz platformas. Tad sarodas plēsoņi un sāk baroties.

 

Mūsu gīds Dāvids tur nekā briesmīga nesaredz. Pēc visa tā taču nākšot atdzimšana, cerams, pārcelšanas uz augstāku līmeni - varbūt nirvānu, kur valdīs prieks un harmonija.

 

Manuprāt, Tibeta ir viena no nedaudzām vietām, ko Ķīnā ir vērts apskatīt. Bet es iesaku to  darīt drīz. Gadu tecējumā komūnistu Ķīnas birokrati ar savu kultūras genocīda programmu Tibetu pārvērtis par tikpat drūmu, pelēku, gaŗlaicīgu un nelaipnu, kāda šodien ir pārējā Ķīna.

 

Ielādēju...

 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA