Vēsturiskā atmiņa ir spēcīga
Ligita Kovtuna    09.12.2025

Berga bazārs ir tik skaisti atplaucis, te ir tik patīkamas kafejnīcas, restorāns “Buržujs” un – LaPa muzejs ar savu jauko, mazo ekspozīciju un iknedēļas rosībām, te atkal valda dzīva rosība!

J. K. Tas uzplaukums sākās, kad Berga bazārā ienāca arhitekte Zaiga Gaile ar savu biroju, Andrejs Žagars ar saviem restorāniem un kad to visu vadīja mana māsa Ieva Laukers. Viņi te ieveda cilvēkus un dzīvību. Mēs restaurējām namus un devām cilvēkiem iespēju par minimālu samaksu sākt te savu dzīvi vai uzņēmējdarbību. Līdz ar to šis Rīgas centra rajons turpina dzīvot tāpēc, ka ir pieejams cilvēkiem. Ar tādu prieku noskatos, ka mūsu pagalmā pie Ilmāra Blumberga strūklakas spēlējas bērni, vecāki sēž zaļā pagalmā un malko vīnu. Protams, ir liels prieks, ka varam atbalstīt LaPa muzeju. Un vislielākais prieks par to, ka joprojām varam atļauties noturēt augsto Berga bazāra līmeni. Tagad ir atkal atvērta arī viesnīca – mūsu “kodols”. Te ierodas galvenokārt Vācijas un Skandināvijas viesi, te viņi arī izīrē birojus.

Vai jūs Latvijā jūtaties drošībā? Ņemot vērā, ka abi jūsu dēli ar ģimenēm te izveidojuši savu dzīvi un turpina jūsu uzņēmumu?

Mani bērni man ir jautājuši par izjūtām aizv. gs. 40 gados. Vai varbūt esot jādomā par kādām alternatīvām, kur ieguldīt, aicina nepārdot mūsu māju Kalifornijā, kas, saprotams, viņiem ir svarīga. Bažas par krieviem ir stigmatiskas, tās ir zemapziņā, un, ko tur liegties, bremzē šo drošības izjūtu. Manas bažas galvenokārt ir par to, ka cilvēki varētu izlemt pamest Latviju. Vēsturiskā atmiņa ir spēcīga un pārmantojas paaudzēs.
Tai pašā laikā esmu priecīgs, ka mūsu dzimta turpina tikties. Vēl vairāk – mums pievienojas jaunie radi, piemēram, no Francijas, kas nerunā latviski, bet izjūt savu saikni ar Latviju, arī no Venecuēlas. Un mēs, vecākā paaudze, mēģinām šo interesi veicināt. Esmu pārliecināts, ka šo saikni ir jāmotivē, jāveicina – jo viņi visi ir labi nodrošināti, pozitīvi, ar plašiem starptautiskiem kontaktiem un vēlēšanos sadarboties ar Latviju.

Remigrācijas saldo Latvijā šobrīd ir pozitīvs – vairāk cilvēku atgriežas nekā aizbrauc. Bet aizbraukuši jau ir simti tūkstoši…

Jā, ir grūti atgriezt atpakaļ Latvijas cilvēkus, kas ir aizbraukuši, galvenokārt ekonomisku motīvu vadīti. Mēs, protams, varam tikai priecāties, ka latviešu studenti dodas uz Rietumiem, ka viņi atrod darbu, piemēram, Silīcija ielejā, bet – cik no viņiem brauks atpakaļ un savas zināšanas un profesionālās pieredzes ieguldīs Latvijā? Lielākoties, diemžēl, ne, vismaz ne tik drīz. Taču – sadarbība, kontakti ar viņiem jāuztur un jāveicina! Līdzīgi, kā to dara, piemēram, Amerikas latviešu ārsti, kuri palīdz ar studiju un prakses iespējām, bet – ja jaunais profesionālis Amerikā saredz lielākas iespējas savai karjerai?...Pesimists es neesmu – varbūt jāpaiet gadiem desmit, piecpadsmit.

Bet – vieta tukša nepaliek! Jūs taču esat pamanījis, cik daudz Rīgā ir iebraucēju, kas strādā visdažādākajās jomās, bet mūsu sabiedrībā neintegrējas. Tā teikt – Merkeles imigrācijas politikas sekas, ar kurām tagad mēģina tikt galā ne jau Latvijā vien.

Uz Merkeles politiku esmu dusmojies jau pirms gadiem des­mit. Viņas politika lielā mērā bija vērsta arī uz to, lai atbalstītu sadarbību ar Krieviju, un tas, ko viņa izdarīja, Latvijai ir ļoti kaitīgi. Ne tikai Latvijai – visai Eiropai. Imigranti dzīvo savos geto un pat nedomā iekļauties mītnes zemes kultūrā. Tai pašā laikā mums ir vajadzīgs darbaspēks. Ir jau jauki, ka pie Andrejostas tiks būvēts moderns dzīvojamais rajons Waterfront, bet – kas tajā dzīvos?
Šī problēma nav jauna, arī Sanfrancisko beidzot ķērusies pie imigrantu problēmas risinājuma, brīžiem izmantojot pat radikālus paņēmienus. Līdzīgas iezīmes ir arī Eiropā, Vācijā, Francijā. Politiķiem ir jāatrod zelta vidusceļš, sistēma, kā šos imigrantus “izsijāt”, jo darbaspēka problēma ir visur. Arī augsto tehnoloģiju un zinātņu jomā. Silīcija ielejā ir daudz augstas klases speciālistu, kas nāk no Indijas, Ķīnas, Japānas un dod lielu pienesumu Amerikai.

Parunāsim par investīcijām!
Ar Amerikas tautiešu gādību Latvijā turpina darboties lielisks investīciju projekts ar Kalifornijas štata vadību, ir nostiprinājusies draudzība ar štata finanšu ministri Fionu Ma, kurai esot lielas izredzes kļūt par Kalifornijas gubernatori. Jūs esat uzņēmējs, kas Latvijā darbojas kopš paša neatkarības atjaunošanas sākuma, palīdzējis arī pie jaunās likumdošanas. Kā raksturosiet investīciju vidi Latvijā?

Ļoti lielā mērā tā atkarīga no tā, kā virzīsies jautājumi ar Krieviju, un tas ir tik cilvēciski saprotams… Kā jau minēju – mani bērni man jautā, kā bija 1940. gadā, kad bija ļoti liela izšķiršanās, ko darīt. Diemžēl tā atšķirība nav ļoti liela. Esmu saticis vairākus Igaunijas cilvēkus, kas pārdevuši savus īpašumus, lai viņu kapitāls būtu tālāk un drošāk no Krievijas. Jo skaidrāka būs šī situācija par Krieviju, ar karu Ukrainā, jo pārliecinošāk Latvijā ienāks investīcijas. Diemžēl es nesaskatu, ka tas notiks drīzi. Jāpaiet vēl vismaz pāris paaudzēm pēc Putina, un tad ir liels jautājums, kā šīs valsts mentalitāte varētu mainīties. Redziet – Krievijas tauta jau nejūtas vainīga – atšķirībā no tā, kā sajutās Vācija pēc Otrā pasaules kara…
Vai varam sagaidīt, ka jelkad Krievija sapratīs, ka Eiropa ir dažāda, citāda, ar savām vērtībām?! Un atkal – neesmu pesimists! Jau vairāk nekā piecus gadus esam noslēgti no Krievijas, mēs tiekam galā bez Krievijas, attīstāmies, sadarbojoties ar Skandināviju, ar Rietumu pasauli. Dzīve turpinās, neskatoties uz to, ka Krievijas drauds ir tepat blakus. 

Kur saskatāt iemeslus, ka Latvija tik daudzos rādītājos atpaliek no kaimiņvalstīm?

Redziet, Lietuvai ir ciešas vēsturiskās saites ar Poliju, kas ir strauji augoša ekonomika. Igaunijai vienmēr bijis Somijas labais piemērs un tuvums, valoda. Latvijai nav tik ciešu kaimiņattiecību un saišu, turklāt mums tomēr ir tas lielais “krievu elements”. Mums jātiek galā ar to, pada­rot viņus par savējiem. Cik man zināms, pārāk liels krievu skaits ir atbalstošs Putina Krievijai, vismaz attiecībā uz karu Ukrainā. Arī te ceru uz paaudžu nomaiņu.

Ņemot vērā jūsu ģimenes ilggadīgo pieredzi Latvijas uzņēmējdarbībā, - ko domājat par Latvijas nodokļu politiku un birokrātiju?

Liekas, attiecībā uz nodokļu maksāšanu ir “kritiens atpakaļ”, proti, uzņēmēji cenšas apiet nodokļu maksājumus. Jā, ir skaidrs, ka lieli budžeta izdevumi ir novirzīti aizsardzībai, jā, ir skaidrs, ka tas ir vajadzīgs. Bet šo jautājumu cieši saistu ar birokrātiju, proti, cilvēkiem nav pārliecības, ka viņu nodokļu nauda aiziet tieši mērķim, nevis ierēdņu “barošanai”. Man ir piemēri no mūsu uzņēmuma – Berga bazāra un Omnium prakses: ilgi un grūti vajadzēja ar pilsētas būvvaldi saskaņot iekštelpu durvju paplašināšanu par vienu metru; gandrīz gadu mocījāmies, lai saņemtu atļauju izbūvēt desmit kvadrātmetru āra terasi pie viesnīcas utt., utjpr. Birokrātija bremzē attīstību vairāk nekā nodokļi – tāds ir mans secinājums! Tas prasa daudz laika, spēku un arī naudas. 

***
“Bieži citēju jūsu savulaik intervijā teikto, kad jautāju – vai ticat Latvijas valsts nākotnei? Jūsu atbildējāt: “Vai citādi būtu mudinājis savus dēlus viņu dzī­vi saistīt ar Latviju?!” Tātad – joprojām ticat?

Jā! Un ticu, ka Ukrainā kaŗš beigsies ar ukraiņu uzvaru un arī mūsu reģions uzplauks kopā ar Ukrainu. Nāks investīcijas, jā, grūti nāks, jo robeža ar Krieviju nekur nepaliks, bet nāks. Latvija, būdama uz robežas starp Eiropu un plašo Krieviju, biznesa jomā var būt ļoti izdevīga, jautājums it tikai, vai Krievija būs spējīga mainīties un to darīs… Savureiz iznāca būt vakariņās ar Vācijas kancleru Šmitu, un es viņam uzdevu jautājumu, kad, viņaprāt, Krievija varētu normalizēties un pietuvoties Eiropas līmenim. Viņš atbildēja: “Divsimt gadi!” Es tomēr palieku optimists – Latvijā ir resursi, ir cilvēki, ar kuriem iet uz priekšu. Ir NATO un polītiskā drošība.” Šobrīd ir, bet vai biznesa ļaudis pasaulē ir gatavi rēķināties ar šo “šobrīd”? Tas ir liels jautājums.”

No intervijas Laikā 2023. gada nr.28. “Vai viegli būt optimistam Latvijā?”