Šī gada 25. maijā britu medijā “The Economist” parādījās publikācija “Krievija lej elles uguni pār Ukrainu” (Russia is raining hellfire on Ukraine). Rakstā apgalvots, ka Ukrainā patlaban vērojams jauna veida karš, ar kādu cilvēce vēl nekad nav saskārusies. Proti, Krievijas pusē karadarbībā iesaistās autonomi, mākslīgā intelekta vadītu bezpilota lidaparātu jeb dronu bari. Vispirms krievi apguva samērā primitīvo Irānas “Shahed” lidojošo dronu ražošanu. Tad kaujas apstākļos viņi izstrādāja jaunu taktiku šo teroristu iecienīto ieroču izmantošanai, kaujas galviņai pievienojot termobārisko un kasešu munīciju. Dažkārt vienkārši piebāžot dronus ar nag­lām, lai nogalinātu pēc iespējas vairāk cilvēku. Jaunākie “Shahed” modeļi esot iemācušies apiet Ukrainas elektroniskās aizsardzības sistēmas. Tie vairs nav atkarīgi no GPS signāla, bet tiek kontrolēti ar mākslīgo intelektu, kā arī izmanto Ukrainas mobilos sakaru un interneta tīklu raidītos signālus. Saskaņā ar Ukrainas izlūkdienestu ziņām, krievi plāno palielināt šādu bezpilota lidaparātu ražošanu līdz 500 dienā. Viena “Shahed” drona ražošanas izmaksas atkarībā no tā modifikācijas svārstās robežās no 20 000 līdz 50 000 ASV dolāru. Viena amerikāņu pretgaisa aizsardzības sistēmas “Patriot” cena ir ap 400 miljoni ASV dolāru, bet vienas “Patriot” raķete maksā ap 4 miljonus. Tātad, lai “Patriot” raķetēm notriektu šos vienas dienas laikā saražotos dronus, var nākties iztērēt 2 miljardus ASV dolāru. Milzīga izdevumu asimetrija! Tā ir satraucoša ziņa teritorijas ziņā mazām valstīm, kas atrodas blakus lielam agresoram, pirmām kārtām Baltijas un Skandināvijas valstīm. Arī Izraēlai, jo Krievi­jas ieroču tehnoloģijas agrāk vai vēlāk nonāks Irānas un tās draugu, islāma teroristu, rīcībā. Labā ziņa ir tā, ka Izraēlas uzņēmums “Rafael Advanced Defense Systems” izstrādājis pretgaisa aizsardzības sistēmu “Iron Beam”, kas ienaidnieka raķešu un dronu notriekšanai izmanto lāzera staru. Tas izmaksā daudz lētāk nekā pretgaisa aizsardzības sistēmas raķetes.

Mēs dzīvojam laikā, kad tehnoloģijas nosaka kara stratēģiju un taktiku. Nevis zinātnieki rada ieročus pēc ģenerāļu pasūtījuma, bet ģenerāļi steidzas pakaļ tehnoloģijas piedāvātajām iespējām. Lidaparāti, kas, reiz palaisti, paši meklē un iznīcina mērķi, atšķir “savējo” no pretinieka – vēl nesen tas bija iecienīts fantastikas filmu sižets. Esmu pārliecināts, militārie analītiķi visā pasaulē pašlaik intensīvi studē Krievijas- Ukrainas kara pieredzi un rada jaunas miltārās doktrīnas. Iepriekšējo reizi Rie­tumu alianse jaunu militāro doktrīnu izstrādāja 1980- to gadu sākumā. Tas bija laiks, kad Padomju Savienība vēl neizrādīja sabrukuma pazīmes, tās armija un ieroči strauji modernizējās. Kā tad Amerika varētu cīnīties ar šādiem spēkiem Eiropā, ja tā nespēja tikt ar tiem galā Vjetnamā? PSRS tanku un kājnieku armijas bija milzīgas, likās, – to apturēšanai nāksies pielietot kodolieročus. Blīvi apdzīvotajā Eiropā tas nozīmētu, piemēram, Rietumvācijas iznīcināšanu, un bija jāatrod cits veids, kā apturēt iespējamo padomju uzbrukumu. Tiesa, pirms tam Izraēla jau bija pierādījusi, ka arī maza armija var stāties pretī milzu armijām un uzvarēt. Jauno militāro doktrīnu tās autori nosauca “gaisa- zemes operācija” (air- land battle). Tās pamatprincipi ir: iznīcināt pretinieka komandpunktus un komunikācijas, uzņemties iniciatīvu, lauzties dziļumā, novērst iespēju pretiniekam iesaistīt aizmugures ešelonus, integrēt gaisa, saus­zemes un jūras operācijas, bet pirmām kārtām- paredzēt pretinieka rīcību.

Pirmā iespēja praksē pielietot jauno doktrīnu radās 1991. gada sākumā Līča karā Kuveitā un Irākā. Šajā karā amerikāņi zaudēja 340 karavīrus, kaut gan eksperti prognozēja 30 000 kritušo. Tas arī būtu noticis, ja ASV un tās sabiedrotie būtu karojuši parastā veidā. Tai pretī stāvēja miljons vīru liela, ar padomju ieročiem un doktrīnu bruņota armija, kas pie tam bija izgājusi cauri Irākas- Irānas kara pieredzei, pusgadu gatavojusi aizsardzības līnijas ieņemtajās teritorijās Kuveitā un izbūvējusi dziļi ešelonētu aizsardzību. Irākai atlika gaidīt brīdi, kad amerikāņi, televīzijas ekrānos redzot lielos zaudējumus, politiski demoralizēsies un izdarīs to pašu ko Vjetnamā –aizvāksies. Tomēr tā nenotika. “Vecā stila” Irākas armija bija bezspēcīga pret ASV tehnoloģisko pārākumu, pret spārnotajām raķetēm, lāzera vadītām bumbām un satelītu sniegto izlūkošanas informāciju. Līča karš bija pirmais pasaules vēsturē, kuru televīzijas tiešraidē redzēja visa cilvēce. Tas bija tas pats karš, ko vēroja piloti un karavīri savos monitoros. Attēls, ko lietoja šāviņu mērķēšanai, bija redzams arī televīzijā! Skatītājs piedalījās karā kā grandiozā videospēlē.

Līdzīgu militāro taktiku ASV un tās sabiedrotie (to starpā bija arī Latvija) sekmīgi pielietoja vēl divos karos – Afganistānas karā (2001-2021) un Otrajā Irākas karā (2003-2011). Tomēr mēģinājums ieviest Rietumu liberālo demokrātiju Irākā un Afganistānā beidzās ar fiasko. Tā vietā šajās valstīs notikusi atgriešanās pie radikālā islāma. Rietumu tehnoloģiskais pārākums spēja sabumbot teroristu bunkurus, sagūstīt un sodīt Sadamu Huseinu, atrast un ar precīzu triecienu iznīcināt Bin Ladenu un viņam līdzīgos, bet nespēja mainīt cilvēku domāšanu. To spiests atzīt arī ASV prezidents Donalds Tramps. Uzstājoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā šī gada 13. maijā, viņš slavēja arābus un runāja par Tuvo Austrumu, kā viņš pats izteicās, “spožo nākotni”: “Rijāda kļuvusi par svarīgu biznesa, kultūras un augsto tehnoloģiju centru. Neticamas pārmaiņas redzam citās reģiona pilsētās- Dubajā, Abu Dabī, Dohā, Muskatā. Jauna līderu paaudze pārvar senos konfliktus, pagātnē mantotās konfrontācijas līnijas un veido nākotni, kurā valda tirdzniecība, nevis haoss. Kur eksportē tehnoloģijas, nevis terorismu. Kur dažādu tautu un reliģiju cilvēki kopīgi ceļ pilsētas, nevis bombardē viens otru līdz iznīcībai. Mēs to nevēlamies. Un ir ļoti svarīgi, lai pasaule atzītu, ka šīs pārvērtības nav rietumu intervencionistu, skais­tās lidmašīnās lidojošu cilvēku nopelns, kuri jums stāsta, kā dzīvot un kā pārvaldīt lietas. Rijādas un Abū Dabī spožās brīnumu celtnes nav radījuši tā saucamie “nāciju veidotāji”, neokonservatīvie vai liberālās bezpeļņas organizācijas, kas iztērēja triljoniem dolāru, nespējot attīstīt Kabulu, Bagdādi un daudzas citas pilsētas...  Intervencionisti iejaucās sarežģītās sabiedrībās, kuras paši nesaprata. Viņi jums mācīja, ko un kā darīt, bet paši nemaz nezināja, kā to darīt.”

Tie, kurus Tramps dēvē par intervencionistiem, viņa izpratnē ir neokonservatīvie (klasiskie “vecās raudzes” Ronalda Reigana un Džordža V. Buša stila republikāņi) un demokrātu atbalstītās liberāli progresīvās nevalstiskās organizācijas. Bet kas nāks viņu vietā? ASV izolēšanās, muguras pagriešana sabiedrotajiem Kanādā un Eiropā nav pareizā atbilde uz modernā laikmeta izaicinājumiem. Gluži kā aukstā kara laikos, pie Eiropas vārtiem atkal stāv līdz zobiem apbruņota armija. Toreiz tā bija gatava atnest komunismu, šodien- “krievu pasauli”. Aukstā kara laikā vienotie Rietumi spēja atrast atbildes PSRS drau­diem. Diemžēl pagaidām vēl nav skaidrs, vai tā tas izdosies arī šoreiz.