Sava ceļa gājēji
Sallija Benfelde    23.05.2023

 

 

 

Dizaina grafiķe Sandra Ošiņa un viņas dzīvesbiedrs fotografs Valdis Ošiņš ir izglītības un kultūras atbalsta biedrības “Balta” dibinātāji un iedvesmotāji. Par biedrību viņi mājaslapā raksta: “Katram projektam – blogam, mācību kursam, grāmatai, izstādei vai pētījumam iesaistām dažādus dalībniekus, cilvēkus, kuŗi rok dziļumā un kuŗu aizrautība ir lipīga. Mums ir svarīgi iesaistīt dažādu paaudžu cilvēkus, radošus, iedvesmojošus, trakus spridzekļus vai intravertus urbējus, kuŗu dažādais pasaules redzējums krāšņo mūsu dzīvi.“ Jāpiebilst, ka “Baltas” projekti nav klasiskie biznesa projekti, tie ir Ošiņu sirdsdarbi, kas ļauj nopelnīt arī dienišķo maizīti. “Biedrība ir kā mūža darbs,” saka Valdis. Projektu sarakstā ir gan Etnografiskā ekspedīcija, gan “Garšīgā Latvija”, ir izdotas vairākas grāmatas, arī kalendāri ar Latvijā augošām puķēm, 2023. gada kalendārs “Klusuma daba” ar Valda fotografijām.

 

Mākslas un dzīves skola

Sandra ir rīdziniece, astoņdesmitajos gados beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu. Viņa teica,  ka laika gaitā iemācījusies strādāt ar tekstiem, var gleznot – ar krāsām, ar datoru, ar vārdiem. “Savulaik gribējām, lai arī citi var mācīties, abi ar Valdi 2005. gadā atvērām firmu „DigitalGuru”, kuŗā ir kursi, meistarklases un datorapmācība. Tajā esam mācījušies arī paši, tajā var apgūt radošajā darbā un uzņēmējdarbībā vajadzīgās digitālās prasmes. Mums ir bijuši nošu digitālā pieraksta kursi, Valdis māca arī fotografēt. Tas ir mūsu nopietnākais maizes darbs, pārējie ir mīlestības darbi,” stāsta Sandra. Savukārt Valdis ir madonietis, beidzis mēbeļu galdnieka arodu Cēsīs. Interesanti, ka tā laika skolas telpās tagad atrodas Pasaules latviešu mākslas centrs. Interesants ir Sandras un Valda satikšanās stāsts, kad vaicāju, kā viņi iepazinās, abi smej, ka viņiem bija dienesta romāns. Tolaik, beidzot skolu, kas deva arī profesiju, bija vajadzīgs vai nu pieprasījums no darba vietas, vai arī valsts nosūtīja uz kādu vietu strādāt.

 

Sandra atceras, ka nosūtījums, visticamāk, būtu bijis uz Balvu pusi, un uz turieni deviņpadsmitgadīgajai meitenei lāgā tomēr neesot gribējies braukt. Sandras mamma izmisīgi meklējusi darba vietu meitai, vienīgais, ko viņa atradusi, bijusi mākslinieciskās ražošanas darbnīca Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā (BUB). Tā arī ražoja dažādus aģitācijas materiālus, brīdinot cilvēkus būt uzmanīgiem, lai neizceļas ugunsgrēki. Sandra aizgājusi pēc pieprasījuma, darbnīca bijusi divstāvu koka māja Stabu ielas galā. Priekšnieks sacījis, ka aizvedīs Sandru apskatīties, bet ka viņa noteikti tur negribēšot palikt. “Atbildēju, lai parāda to darba vietu. Mājiņā man viss ļoti patika, tur bija krāsu bundžas, sietspiedes rāmji un sieti. Otrajā stāvā bija izgulēts dīvāniņš, kastes ar tukšām kefīra pudelēm... Man tur patika, un teicu, ka palikšu, gribu tur strādāt. Priekšnieks atteica, ka tas nav nopietni, lai meklēju kaut ko citu, bet es nepiekritu. Tā 1. augustā sāku strādāt. Atnācu uz darbu un satiku Valdi Ošiņu, jo viņam, iebraucējam no Madonas, īsti nebija kur dzīvot. Viņš tur gan dzīvoja, gan strādāja. Iespieda sietspiedē visdažādākās lietas. Pēc darba, vakaros, sākās īstā dzīve. Pie Valda nāca draugi no Mākslas akadēmijas, tā bija kā Akadēmijas filiāle. Nāca Andris Breže, Ojārs Pētersons, Ivars Mailītis – drukāt grafikas, savus mākslas darbus, jo tolaik Latvijā sietspiedē nebija neviena labāka meistara par Valdi,” atceras Sandra. Valdis papildina, ka tur tiešām bijusi kā Mākslas akadēmijas filiāle, kursa darbus un diplomdarbus nākuši drukāt studenti, un Sandra piebilst, ka vēl šodien Mākslas mūzejā var redzēt izstādi “Mūra nojaukšana”, kuŗā ir Valda un Andra Brežes un Andras Neiburgas kopīgs mākslas darbs no tā laika. Sietspiede bija saistīta ar fotografiju, vispirms attēls bija jādabū uz filmām, un Valdis apguva fotografēšanu. Tā toreiz sākās viņa fotografa darbs, turklāt vēlāk Valdis arī mācījās pie foto meistariem “DigitalGuru”. “Tā bija īsta radošā dzīve, es biju fascinēta no tās, sapratu, ka neko citu es nemeklēšu. Togad Mākslas akadēmijā neiestājos, jo man gribējās vispirms mazliet pastrādāt. Tur es iemācījos ļoti daudz. Pēc diviem gadiem apprecējāmies ar Valdi. Iestājos Akadēmijā, bet pēc kāda laika sapratu, ka rūpnieciskais dizains mani nesaista, bet uz citu nodaļu - uz grafisko dizainu nevarēja pāriet. Aizgāju no Akadēmijas, jo man bija iespēja mācīties strādāt uz makintoša datoriem, kas tikko bija ienākuši Latvijā. Tas bija vēl pirms laikraksts “Diena” sāka strādāt ar datoriem, ar kuŗiem tapa avīze. Latvija kļuva brīva, viss kļuva tik interesants un valdzinošs, visu gribējās pamēģināt,” atceras Sandra.

 

Toreiz arī tapa latu dizains, jo Latvija atjaunoja savu naudu. Latu papīrnaudas dizains tapa kā kopīgais Valda un Imanta Žodžika darbs, viņi bija atjaunoto latu papīra naudas zīmju digitālo attēlu grafikas un dizaina autori, jo uzvarēja konkursā. Tā bija pasaulē pirmā digitāli veidotā nauda.

 

Vaicāta, vai Valdis kādreiz mājās arī kaut ko uztaisa no koka, Sandra saka, ka skaistākais, ar ko viņa lepojas, ir garšaugu kastītes ārā pie sienas, kuŗās aug estragons, timiāns, dievkociņš un smejas, ka Valdis perfekti protot asināt nažus, kas viņai virtuves darbos ir ļoti svarīgi.  “Domāju, ka par to mani apskauž visas manas draudzenes un radinieces,” smaida Sandra.

 

Ošiņiem ir meita Milda un dēls Mārcis. Meita dzīvo Rīgā, pabeigusi divas mākslas skolas un Mākslas Akadēmiju. Kādu laiku strādājusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā. Paticis gan darbs, gan kolēģi bijuši ļoti labi, bet slodze milzīga, un alga tik maza, ka aizgāja no skolas un tagad strādā “DigitalGuru”. Dēls dzīvo Austrijā, Vīnē, strādā vēstniecībā un šogad pabeigs filozofijas studijas augstskolā. Viņš dzied latviešu korī, un ar savu kori piedalīsies dziesmu svētkos šovasar.

 

 

Grāmatu stāsti

2016. gadā grāmatā „Koronetes” 184 lappusēs publicēta tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres pusotra gada laikā radīto 80 vainagu, kroņu, tiāru, diadēmu un galvassegu kollekcija, papildināta ar Noras Ikstenas esejām. Teksti tulkoti arī angļu valodā. Pašlaik top grāmata “Ak, sievietes”, kuŗā būs skatāmi citi Edītes Pauls-Vīgneres darbi un arī stāsti no viņas dzīves. Savulaik 2009. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina mūzejā bija skatāma mākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde “Ak, sievietes!”, par kuŗu viņa sacīja: “Laika gaitā esmu sapratusi, ka ne tikai dzīvības noslēpums ir sievietē, viņa ir stipra, varoša un garīga būtne.” Un tagad top grāmata. Abu grāmatu – “Koronetes” un “Ak, sievietes” fotografiju autors ir Valdis Ošiņš. Biedrības paspārnē iznākušas arī vairākas grāmatas ar latviešu fotografu darbiem: Gvido Kajona “Tēma 011”, kuŗā melnbaltās fotografijas tapušas Padomju Latvijas laikā un vispirms bija skatāmas izstādē. Savulaik tika arī izdota izcilā mākslinieka Ilmāra Blumberga illustrētā grāmata, kuŗā iekļauti antīkās literātūras pieminekļi, divi Hēsioda eposi – “Teogonija” un “Darbi un dienas” Augusta Ģiezena tulkojumā un Ābrama Feldhūna redakcijā.

2016. gadā Sandra un Valdis izdeva arī grāmatu “Eiropas vēsture latviešu virtuvē” ar Valda fotografijām un Sandras rakstītajiem tekstiem.

 

“Garšīgā Latvija” un Annas stāsts par rupjmaizi

Vispirms tapa blogs “Garšīgā Latvija”, kuŗ atrodami stāsti un receptes aptuveni no 50 pasaules valstīm. Blogs tika izveidots, jo bija 2008. gads, smaga krize. Daudzi aizbrauca no Latvijas, pajuka arī Sandras un Valda bizness. Sandra atceras, ka cilvēki neko negribēja, nevienam neko nevajadzēja, tāpēc ideja bija pastāstīt par latviešu receptēm, par bērnības garšu, kas bieži saista ar Latviju arī tos, kuŗi aizbrauc, neļauj to aizmirst, jo Latvijā tiešām ir labi ēdieni, labi produkti citās valstīs pietrūkst gan meža zemeņu, gan daudzu Latvijas ābolu šķirņu. „Vācot receptes no draugiem un paziņām, tās meklējot, bija redzams, ka ietekme mūsdienu virtuvē ir no visdažādāko tautu virtuvēm, no tiem, kuŗi mūs gadu simtos iekarojuši, kādas tautas te gājuši pāri, bet nav tā, ka latviešiem nebūtu arī savu recepšu. Apvienojoties mūsu virtuves garšām un tradicijām ar visām tām ietekmēm, ir izveidojusies latviešu šodienas virtuve,” teic Sandra. Pētot receptes, tapa grāmata “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”. Grāmatā gan nebija tās receptes, kuŗas ir tikai latviešu, jo to nav maz. Vēl būs cita grāmata, tikai par latviešu virtuvi, un tā pašlaik top. 

 

Runājot par ēdieniem un receptēm, pastāstu Sandrai, ka jau sen latviešu iecienīto ēdienu – karbonādes, gatavoju tikai, pirms cepšanas apslakot ar īstu citrona sulu un tad kādu laiciņu ļaujot karbonādei marinēties. Sandra smej, ka tas nāk no Vīnes virtuves, bet Valdis piebilst, ka vienmēr jau var kabatā nēsāt citronu, ja citu gatavotās vairs tā negaršo. Sandra arī pastāsta interesantu aizkustinošu stāstu par rupjmaizi, kuŗas pietrūkst tik daudziem latviešiem ārvalstīs, un te Sandras stāsta fragments no bloga par Annu Romanovsku, ar kuŗu Sandra mācījās vienā laikā Lietišķās mākslas vidusskolā. Drīz pēc skolas beigšanas, Anna apprecējās un aizbrauca uz Kanadu.

 

“Par Annu es neko vairāk nezināju līdz laikam, kad 2021. gada pavasarī pandēmijas laikā, sēžot mājsēdē, sāku vākt materiālus, lai rakstītu grāmatu par skolas laika atmiņām. Kursa biedri dalījās ar kontaktiem sociālajostīklos. (..) Tā es feisbukā sakontaktējos ar Annu. Biju ļoti pārsteigta, kad Anna man atrakstīja vēstuli. Viņa uz laiku ir iebraukusi Latvijā un no Kanadas man atvedusi pašas ceptu maizi. Rudzu ierauga rupjmaizi, ko cep nu jau kādu laiku. Visu procesu nācies apgūt pašai, sākot no ierauga gatavošanas, beidzot ar receptes pieslīpēšanu. Jo rupjmaize ir vienīgais Latvijas ēdiens, tā bērnības garša, kuŗas ļoti pietrūcis, dzīvojot Kanadā. Maizi pēc atvešanas Anna bija sasaldējusi un pirms mūsu tikšanās atlaidinājusi. Viņa to uzkarsēja uz pannas kopā ar sviestu, un tā bija viena no garšīgākajām rupjmaizēm, ko esmu ēdusi. Tik ļoti īpaša, ar stāstu.”

 

Un īpašs un aizkustinošs ir arī Annas nopublicētais stāsts blogā, te ieskats viņas stāstītajā: “Es ļoti satuvinājos ar mammas māsīcu Marutu Rei (Ray), dzimušu Maruta Lietiņš, kuŗa pēc Otrā pasaules kaŗa bēgļu gaitās kopā ar vecākiem emigrēja uz ASV. Pēc pārceļošanas pa dažādām pilsētām Maruta beidzot nonāca Šarlotsvilā (Charlottesville). Kādu laiku viņa dzīvoja arī Ņujorkā, kur latviešu kopiena ļoti stingri turējā skopā. Šajā Ņujorkas latviešu kopienā bija kāda sieviete, kuŗai bija laba rupjmaizes recepte. Viņa to ļoti glabāja un nevienam nedeva. Viņa pati gribēja būt vislabākā maizes cepēja Ņujorkā. Šīs sievietes meita domāja, ka tā nedrīkst darīt, ka tā nav pareizi. Viņa nozaga mammai recepti un dalījās ar draudzenēm. Un tā Maruta, manas mammas māsīca, tika pie tās receptes. Recepte ir uzrakstīta angļu valodā. (..)Kad sākās pandēmija, teicu Marutai, ka es pati gribētu cept maizi, Maruta man iedeva to recepti. Es nekad mūžā nebiju cepusi maizi, man nebija, kam paprasīt padomu. Un es sāku meklēt internetā. Un atradu “Garšīgo Latviju”, Sandras blogu. Un man tas tā palīdzēja! Es izlasīju visu: kā taisīt ieraugu, kā cept maizi, kas notiks, ja būs par daudz ūdens vai par maz, man tas ārkārtīgi palīdzēja un ļoti iedvesmoja. Un tā es pati sāku cept rupjmaizi. Un es toreiz nolēmu: kolīdz nākamo reizi braukšu uz Latviju, es to recepti vedīšu atpakaļ. Jo tai ir jābūt Latvijā.”

 

Par ēdieniem Sandrai ir daudz stāstu, tie lasāmi arī blogā www.garsigalatvija.lv, un viņa teic, ka patiesībā mēs esam atvērti pret pasaules garšām, bet laukos joprojām vairāk kafejnīcās sastopamas klasiskās karbonādes un kotletes, šokolādes krēms ar ogu ķīseli. Tomēr tas netraucē latviešiem baudīt un priecāties par ēdienu. “Kā teica Imants Ziedonis – latvietim vajag maizi un dziesmu!”, sarunu beidzot saka Sandra un Valdis.