EIROPAS LATVIEU LAIKRAKSTS
Prof. Jnis Vrsbergs Latvijas valsts ldzdibintjs
128895
Profesors Jnis Vrsbergs pie darba galda, Stokholm. Fotogrfs nezinms. Avots Madonas novadptniecbas un mkslas muzejs

Pteris Alberts    23.05.2023

 

 

Latvijas Valsts proklamēšanas akta vienīgajā  - Viļa Rīdzenieka vēsturiskajā fotogrāfijā trešajā lokā, ceturtais no kreisās stāv Tautas Padomes loceklis Jānis Vārsbergs. Viņš arī piedalījās Tautas Padomes sēdē iepriekšējā dienā, kad lēma par Latvijas valsts neatkarību. 

 

Jānis Vārsbergs dzimis 1879. gada 5. maijā “Drikājos”, Praulienas pagastā, Cēsu apriņķī (tagadējā Madonas apriņķī) lauksaimnieka Jēkaba un Līzes, dzimušas Tursas, četru bērnu ģimenē. Miris 1961. gada 23. februārī Stokholmā, Zviedrijā.

 

J. Vārsbergs beidza Praulienas pagasta Gustava pamatskolu (1888-1890), mācījās Ļaudonas draudzes skolā (1890-1891) un Jēkabpils pilsētas skolā (1891-1893), beidza Kārļa Millera privāto reālskolu Cēsīs (1893-1895) un Jelgavas reālskolu (1895-1901). Kā brīvprātīgais pildīja karadienestu Rīgā (1901-1902). Dienesta beigās saslima ar malāriju un rudenī nokavēja iestāšanos augstskolā. J. Vārsbergs beidza Rīgas Politechniskā institūta Lauksaimniecības nodaļu ar 1. šķiras mācīta agronoma gradu (1903-1908). Viņš aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu “Zālāju augu sabiedrības – augu ārējo augšanas apstākļu veidojums” un ieguva agronoma doktora gradu (26.05.1932).

 

Studiju nolūkā Jānis Vārsbergs gadu pavadīja ārzemēs kā Krievijas Lauksaimniecības departamenta praktikants pļavkopībā un purvkultūrā, bija  zinātniskā komandējumā Austrijā (Vīnē, Admontā, Alpos), Vācijā (Brēmenē, Minchenē, Bernavā, Barnau am Chiemsee), Zviedrijā (Jenšēpingā, Jönköping) un Somijā (1910). 

 

J. Vārsbergs bija korporācijas Talavija filistrs (no 04.09.1903).

 

Jānim Vārsbergam bija skanīga balss, un viņam patika dziedāt. Viņš dziedāja Reālskolas korī, kā arī vēlāk Talavijas korī un dubultkvartetā, Centrālbiedrības korī un Pirmā pasaules kaŗa laikā - bēgļu korī Cēsīs.

 

Jānis Vārsbergs bija lektors Rīgas Piensaimnieku biedrības kursos un strādāja Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrības “Konsum” veikalā par technisko vadītāju (1908-1909). 

 

Pēc ārzemju studijām bija jāpieņem valsts norādīta darbavieta un Jānis Vārsbergs sāka strādāt Krievijas Zemkopības ministrijas dienestā par valdības speciālistu pļavkopībā un purvkultūrā Petrozavodskā, Oloņecas guberņā, Karēlijā (1911-1913). Tai laikā visā Krievijā pirms viņa bija ļoti mazs skaits tādu speciālistu.

 

Pēc atgriešanās Rīgā viņš strādāja Lauksaimniecības Centrālbiedrībā, bija pļavkopības un purvu speciālists Zemes Kultūras birojā (1913-1919), bija Centrālbiedrības sekretārs (1914-1917), ierīkoja paraugu laukus, veica izmēģinājumus un bija lektors lauksaimniecības kursos vairākās vietās Latvijā (Alojā, Gulbenē, Līvānos, Raunā, Tirzā). Bija arī “Latvijas (agrāk Baltijas) Lauksaimnieka” līdzstrādnieks (1907-1929) un redaktors (1914-1917), kā arī “Brīvās Zemes” (1920) un “Balss” (1925-1926) redaktors.

 

Pirmā pasaules kaŗa laikā Jānis Vārsbergs dzīvoja Cēsīs, kur kopā ar Vili Olavu nodibināja “Baltijas bēgļu apgādāšanas komiteju”, bija tās valdes loceklis (1915-1917), vadīja siena apgādāšanu armijai, darbojās Vidzemes guberņas pārtikas komitejā (1917), vadīja Centrālbiedrības Priekuļu izmēģinājumu saimniecību (1918), bija Meliorācijas biroja vadītājs un sekretārs (1914) un Lauksaimniecības sekcijas vadītājs (1914-1917).

 

Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības un patērētāju biedrības “Konsums” paspārnē veidojās Latviešu Zemnieku savienība (LZS). Sākumā LZS tika dibināta zemnieku interešu aizstāvēšanai dažādās komitejas un padomēs. Rīgā Jānis Vārsbergs kopā ar Miķeli Valteru un Arvīdu Brēmeri izstrādāja LZS statūtus/programmu. J. Vārsbergs bija LZS līdzdibinātājs (1917), pirmā LZS kongresā tika ievēlēts partijas prezidijā, padomē, bija padomes pirmais sekretārs kā arī valdes pirmais sekretārs (1917-1918). Jānis Vārsbergs bija ievēlēts Tautas Padomē (17.11.1918-1919) un Satversmes Sapulcē (01.05.1920.-07.11.1922.) no Latviešu Zemnieku savienības. 

 

Lielinieku laikā J. Vārsbergs uzturējās Priekuļos. Pēc lielinieku padzīšanas J. Vārsbergs kopā ar Marģeru Skujenieku iesniedza Memorandu angļu un franču misijās protestējot pret Andrieva Niedras valdību.

 

Brīvības cīņās J. Vārsbergs bija izlūks un kaŗa ziņotājs ģenerālim Jānim Balodim, līdz Valkai brauca ar divriteni, atpakaļceļu veica ar igauņu bruņoto vilcienu no Valkas līdz Lodei (1919).

 

J. Vārsbergs bija ievēlēts vairākās Tautas Padomes komisijās: agrārā, finanšu un budžeta, izglītības, nacionāllietu, sabiedrisko darbu, un Satversmes Sapulces centrālā vēlēšanu komisijā. Viņš bija referents vairākiem likumiem. 

 

J. Vārsbergu ievēlēja Latvijas Universitātes Organizācijas komisijā (04.09.1919.), apstiprināja par mācībspēku Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Augkopības katedrā (05.09.1919.), bija tās vadītājs (1928-1939 un 1941-1944) un viņu ievēlēja par docentu (24.01.1920.). Viņš bija fakultātes tā saucamā “kodola” loceklis un piedalījās Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultātes organizēšanā un izveidošanā. Fakultātē viņš vienu gadu 1920. gados pildīja sekretāra un divus gadus dekāna pienākumus (1927-1929). No 1932. gada viņš bija profesors Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, vēlāk bija Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors un tās valdes un padomes sekretārs (1939-1940 un 1941-1944). 

 

J. Vārsbergs Latvijā ieveda sēklu pārbaudi. Viņš bija Latvijas Agronomu biedrības priekšsēdētājs (1923-1935), Baltijas Valstu Agronomu savienības valdes loceklis un priekšsēdis (1931-1932), kā arī Starptautiskā lauksaimniecības institūta (Romā) Techniskās komisijas loceklis (1920. gadu beigās). Zinātniskos komandējumos bija Igaunijā, Lietuvā, Holandē, Vācijā un Skandināvijas valstīs.

 

J. Vārsberga dēlu Ivaru apcietināja 18.04.1941., Pievolgas kaŗa apgabala Kaŗa tribunāls piesprieda nāvessodu 19.11.1941., ko izpildīja Čkalovas apgabalā, Krievijā 01.04.1942.

 

J. Vārsbergs bija viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās Padomes (LCP) Memoranda parakstītājiem. Trimdā devās no Sīkraga (11.10.1944.) un Baltijas jūru šķērsoja pa daļai bez motora ar zēģeli; otro krastu sasniedza Slītē, Gotlandē, Zviedrijā (13.10.1944.)

 

Trimdā Zviedrijā strādāja Valsts sēklu kontroles stacijā (1945–1950).

 

Stokholmā J. Vārsbergs bija viens no Zviedrijas Latviešu centrālās padomes (ZLCP) dibinātājiem (1953), ievēlēts padomē (1953-1961) un bija padomes priekšsēdis (1959-1961), kā arī bija Stokholmas latviešu draudzes priekšnieks (1945), Stokholmas Zemnieku kluba priekšsēdis, kā arī iesaistījās latviešu akadēmisko mācībspēku un agronomu kopās.

 

J. Vārsbergs sarakstījis grāmatas “Kūdras pakaiši” (1918), “Pļavas un ganības” (1923), “Skandināvijas zemēs” (1923) u.c. Publicējis ap 150 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus lauksaimniecības jautājumos. 

 

Jānis Vārsbergs ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru (28.04.1927.), Latvijas Republikas Atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļu (1928) un Kultūras fonda godalgu (1944) par pētniecības darbu “Seno latviešu laika pareģošana” un bija studenšu korporācijas “Gaujmaliete” goda filistrs (1927).


 

Atpaka