Par mūsu Latvijas nākotni
   20.09.2022

 

 

No redakcijas puses Apaļā galda sarunās piedalījās un jautājumus partiju pārstāvjiem uzdeva Sallija Benfelde, Juris Lorencs un Ligita Kovtuna.

Uz jautājumiem atbildēja: Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība, kultūras ministrs), Vita Tērauda, (Attīstībai/Par!, 13. Saeimas deputāte), Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts, 13. Saeima, pie frakcijām nepiederošs deputāts), Jānis Bordāns (Konservatīvie, tieslietu ministrs) un Edgars Rinkēvičs (Jaunā Vienotība, ārlietu ministrs).

 

Klātesošie polītiķi un viņu pārstāvētās partijas atbalsta iecerēto militāro dienestu aizsardzības prasmju apgūšanai. Kā tas attieksies uz diasporā dzīvojošajiem jauniešiem? Proti, kā un ar kādiem nosacījumiem ārpus Latvijas dzīvojošs jaunietis, kuŗš dzimis, piemēram, Austrālijā, ir Latvijas pilsonis, bet, iespējams, pat labi nezina latviešu valodu, studē vai arī viņam ir labs darbs, dienēs Latvijā? Kad dienests sāksies?

 

Nauris Puntulis. Vispirms sākšu ar to, kas mani dara bažīgu. Mēs atceramies, ka okupācijas laikā ļoti bieži motivācija, lai tiktu vaļā no šī dienesta, bija tālākās izglītības iegūšana pēc vidusskolas, tas atstāja zināmas pēdas nācijas izglītotībā. Protams, mēs tagad dzīvojam citā laikā, bet man joprojām nav pārliecinošas atbildes par to, kādā veidā tas ietekmēs šo jauniešu izglītību un vai viņi neizvēlēsies citu ceļu, nevis izglītību. Citiem vārdiem – vai obligātais iesaukums neatstās ilgtermiņa sekas? No vienas puses, ir ļoti labi, ja jaunietis 18 gadu vecumā aiziet dienēt, ja vēl nav izlēmis, ko darīs tālāk, un dienesta laikā izlemj un saprot, ko gribēs darīt. No otras puses, pārtraucot mācīties pēc vidusskolas, zaudējot zināmu inerci, dienesta laikā viņš var nolemt, ka turpmāka izglītība nav vajadzīga, gan jau iztiks bez tās. Domāju, ka ir jāskatās citu valstu pieredze, kā tas tiek darīts.

 

Vita Tērauda. Pirmkārt, ir jābūt pārliecībai, ka valsts aizsardzības dienests ir vajadzīgs Latvijai, Latvijas nākotnei, Latvijas aizsardzībai. Otrkārt, mēs radām jaunu pienākumu Latvijas pilsoņiem, un tas attiecas uz konkrētu vecuma grupu. Uzskatu, ka pienākumam jābūt universālam – tam jāattiecas arī uz diasporu, bet ir ļoti daudz lietu, kas ir jāņem vērā, dienestu veidojot. Dienests sāks darboties pakāpeniski, jo ne jau pēkšņi, vienā mēnesī visu vecuma grupu iesauks dienestā. Dienests tiks būvēts pakāpeniski. Attiecībā uz jauniešiem, kuŗi dzīvo vai mācās ārpus Latvijas, manuprāt, dienests ir jāveido ar sapratni. Vajadzības, protams, ir atšķirīgas – valodas zināšanas varētu būt nepietiekamā līmenī, un ir jādomā, kā dienestā valodu padarīt dzīvu un lietojamu. Ir arī ģeografiskie un finansiālie ierobežojumi. Tādēļ, veidojot dienestu un to pakāpeniski ieviešot, ir jāsaprot: ja mēs to gribam kā universālu pienākumu, visi cilvēki nav vienādā starta pozīcijā. Sagaidu izpratni par to, ka diasporai vajadzības varētu būt nedaudz atšķirīgas. Uzdevums ir uzbūvēt sistēmu tā, lai cilvēki, kuŗi ir iesaukti dienēt, dienestu redz kā ieguvumu. 

 

Vai tas nozīmē, ka valsts varētu apmaksāt arī ceļu uz dienesta vietu?

V. Tērauda. Manuprāt, tas ir jāņem vērā, lemjot par to, kuros jautājumos valstij ir jāpanāk pretī, un šis jautājums ir viens no tiem. 

 

Raimonds Bergmanis. Es bažījos par to, ka šobrīd vēl ir daudz neskaidrību un piekrītu kolēģiem, kuŗi saka – kā mēs to sāksim, tā cilvēki, arī diasporā, to sapratīs. Savulaik līdzīgs stāsts bija arī par rezerves kaŗavīru apmācību. Kad to sākām, brauca arī tie, kuŗi dzīvoja ārpus valsts, un bija ļoti daudz jautājumu attiecībā uz darba devējiem, par ceļu, kas notiek slimības gadījumā un vēl citi. Protams, mēs varētu rīkoties tāpat kā Dienvidkorejā - cilvēks, piemēram, studē Ņujorkā, viņš atbrauc uz Dienvidkoreju, nodienē savus deviņus mēnešus un brauc atpakaļ. Dienvidkorejiešiem tas ir ļoti prestiži un ļoti cienījami. Lai mēs panāktu tādu attieksmi, mums jāiegulda diezgan daudz laika, jo šie jautājumi ir būtiski, tādēļ ir svarīgi, kā mēs sagatavosimies un kā mēs dienestu sāksim. Saeimā mēs to vēl neesam apsprieduši. Ja gribam sākt dienestu 1. janvārī, būs jāpieņem lēmumi. Kā Saeimas Aizsardzības apakškomisijas priekšsēdētājs esmu uzaicinājis Aizsardzības ministrijas pārstāvjus uz Saeimu, lai uzzinātu atbildes arī uz daudziem citiem ar to saistītajiem jautājumiem – piemēram, kas notiks ar valsts aizsardzības mācību skolās, vēl nav izveidots arī alternatīvais dienests. Labs piemērs ir Zviedrija – pēc kaŗa sākuma Ukrainā un Krimas okupācijas 2014. gadā viņi saprata, ka grib atjaunot obligāto dienestu, mierīgi sagatavoja, izveidoja un to sāka 2017. gadā. Zviedrijā iesaucamo skaits ir 100 tūkstoši, bet obligātajā dienestā dodas tikai četri procenti.

 

Jānis Bordāns. Ceļš atklājas ceļa gājējam. Ir skaidrs – ja ir lēmums, un ir skaidrs, ka tas ir nepieciešams, tad ir jāsāk rīkoties. Vienmēr var sameklēt šķēršļus un var šaubīties, bet jautājums ir jārisina. Šobrīd pie šī galda mēs neatrisināsim to, kā izsaukt uz dienestu, kā samaksāt par ceļu un tamlīdzīgi, tie ir techniski jautājumi, kuŗi ir atrisināmi. Latvijas armija tagad pilnībā atbilst NATO standartiem, tā ir tikai jāattīsta. Manuprāt, katrs puisis jutīsies pagodināts būt armijā un dienēt, tāpat kā daudzas meitenes par to būs lepnas. Dzīve ir vispusīga, nav tā, ka dienests iznīcinās karjēru vai tālāku izglītību. Armijā apgūtais palīdzēs arī tālāk dzīvē, un diasporas jauniešiem tas būs gan kā pienākums, gan kā iespēja būt Latvijā, izjust savu pilsonību, lai viņi var justies droši un arī Latvijai dot drošību. Esmu pārliecināts, ka techniskos jautājumus, tāpat kā finansiālos, mūsu valsts var atrisināt. Domāju, ka mēs sākam labi apzināties mūsu dalību kaŗā pret mūsu lielāko ienaidnieku, apzināties to, ka mēs esam valsts un valstij ir jāiegulda ne tikai zinātnē, izglītībā, kultūrā, bet arī aizsardzībā. Un aizsardzība sākas ar mums. Protams, lēmumu par dienestu nevar īstenot vienā mirklī, vajadzīgs laiks.

 

Edgars Rinkēvičs. Valdība ir uzklausījusi aizsardzības ministra informātīvo ziņojumu un dažu nedēļu laikā tiks skatīts arī likumprojekts un nosūtīts no valdības Saeimai. Aizsardzības ministrs ir atsaucies manam lūgumam 23. septembrī Ārlietu ministrijā tikties ar Diasporas konsultatīvo padomi un pārrunāt šos jautājumus, jo neskaidrību ir daudz. Kad biju vizītē Austrālijā, jautājums par dienestu bija pats pirmais – nevis par drošību vai kādu citu jautājumu, bet par obligāto dienestu. Manuprāt, ir trīs lietas, un pirmā ir: pētījumos un diskusijās, kuŗas bijušas man un kolēģiem Latvijā ar jauniešiem, izskan, ka viņi ir gatavi dienēt, ka visiem jābūt vienādiem nosacījumiem, gan tiem, kuŗi ir šeit, gan tiem, kuŗi ir ārpus Latvijas. Tad sākas nianses, ir vecāki, kuŗi saka, ka nelaidīs bērnu dienēt nekādā gadījumā, un ir otri, kuŗi piekrīt dienestam. Jauniešu attieksme ir veselīgāka nekā dažam labam sociālo tīklu lietotājam, un viņi saka – ja tas vienādi attiecas uz visiem, tad esmu gatavs iet dienēt. Otra lieta: manuprāt mēs diemžēl nevaram „paslaucīt detaļas zem segas”, jo mēs labi zinām, kas notika ar obligāto dienestu. Tādēļ pats nepareizākais, ko mēs varam darīt, ir nosaukt to par obligāto militāro dienestu, jo tas uzreiz asociējas ar citu armiju un aizvadītā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.

 

Runa ir par jauna, valsts aizsardzības dienesta izveidi, kur nebūs veco blakņu – mūsu armija ir pilnībā mainījusies, ja salīdzina ar to laiku. Un vēl arī jāpasaka, ka dažus gadus vēlāk mēs gribam ieviest valsts dienestu, agrāk to sauca par alternatīvo dienestu, bet to apzināti gribam saukt par valsts dienestu, jo tajā varēs strādāt gan sociālajā aprūpē, gan medicīnā, varbūt arī iekšlietu sistēmā. Detaļas ir svarīgas tādēļ, ka ja pirmajā gadā kaut kas noies greizi, dienesta reputācija būs sabojāta, būs daudz problēmu. Parlamentam būs iespējas diskutēt arī pēc vēlēšanām atlikušā mēneša laikā, kad kaislības jau mazliet būs norimušas. Un nav principiāli svarīgi, vai dienests sāksies 1. janvārī vai 1. aprīlī, - svarīgi ir sākt sagatavotiem. Un trešā lieta ir: ko darīt ar tiem, kuŗiem latviešu valoda nav pietiekamā līmenī? Visticamāk, tā būs izloze, pēc kuŗas izvēlēsies, kuŗiem dienēt. Ko darīt ar darba vietu? Latvijā tā ir jāsaglabā, bet Austrālijā vai Kanadā mūsu likumi nav saistoši. Un ir jautājums par ceļa izdevumiem. Visi šie jautājumi ir atrisināmi, domāju, ka to arī izdarīs, bet ir svarīgi, lai nav tā, ka cilvēks aizbrauc no valsts un vairs nav pakļauts dienestam. Ar cilvēkiem ir jārunā cieņpilni. Runāt lozungos par valsts mīlestību vai sākt draudēt ar sodiem, ir pats nepareizākais. Domāju, ka gan valsts varas pārstāvjiem, gan sabiedrības viedokļu līderiem, gan Bruņoto spēku kaŗavīriem ir jācenšas runāt veidā, kas neaizvaino, bet kas piesaista, ir jāuzklausa un jānāk pretī. Jau ir likums par valsts aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz 2,5 procentiem no IKP, būs vajadzīgi arī papildu līdzekļi, bet par to jau lems nākamā Saeima, pieņemot budžetu. 2026. un 2027. gadā mums valsts aizsardzībai jau vajadzēs trīs procentus no IKP.

 

Problēmas uz austrumu robežas tik drīz nebeigsies, statistika liecina, ka fiziskā siena uz robežas, kā tas ir, piemēram, Polijā, labi palīdz. Kad varam cerēt, ka līdzīga siena būs arī uz Latvijas robežas?

E. Rinkēvičs. Ir skaidrs darba plāns, un kolēģi, kuŗi to būvē, jau ziņo par pirmajiem panākumiem uz Baltkrievijas robežas. Neaizmirsīsim, ka robežas jautājums ir jāskatās kompleksi. Līdz 2019. gadam mēs jau diezgan labi attīstījām robežu ar Krieviju, bet Baltkrievijas robeža līdz 2020. gadam tika uzskatīta esam drošāka par Krievijas robežu. Sākās migrācijas krize. Ir vajadzīga ne tikai fiziskā robeža, tā ir jānodrošina ar visiem nepieciešamajiem sensoriem un citu aprīkojumu. Valdība lēmumu ir pieņēmusi, finansējums ir piešķirts. Diemžēl par detaļām nedrīkst stāstīt, jo tā ir slēgta informācija, tādēļ par konkrētiem pasākumiem un naudas summām nevaram runāt. Varu vienīgi teikt, ka abas ministrijas sadarbojas. Jā, mēs esam pārbirokratizējušies, tā ir visa valsts pārvaldes problēma, birokratija ir tik liela, ka ierēdņi ir iebaidīti jebkuŗa lēmuma pieņemšanā, jo “diskusija” ar prokuroru ir nodrošināta daudz biežāk, nekā ar žurnālistiem. Diemžēl tas jau ir nokļuvis arī polītiskajā līmenī, un valdības sēdēs nereti cits citam jokojot jautājam, kuŗš tad nākamais ies pie prokurora. Gribētu, lai darbs uz robežas tiktu pabeigts nākamā gada beigās, bet konkrētāk uz šo jautājumu var atbildēt kolēģi no Iekšlietu ministrijas, kuŗi ar to strādā ikdienā. 

 

J. Bordāns. Es skatos no otras puses, kuŗš ir atbildīgs par to, lai ierēdniecība sekmīgi tiktu galā ar uzdevumiem. Ir ministrijas, kuŗas ātrāk visu paveic un kuras lēnāk. Pirmais atjaunotās Latvijas tieslietu ministrs Egils Levits atlaida visus padomju koloniālās ministrijas darbiniekus un pieņēma darbā citus, līdzīgi bija Prokuratūrā. Polītisku baiļu dēļ un varbūt arī dēļ korupcijas, daudzās ministrijās ir ļoti neefektīvs aparāts un varbūt dažviet tāds ticis veidots apzināti. Jautājums ir arī par nodrošinājumu, tādēļ nespēj izdarīt tik elementāru lietu: uzbūvēt žogu. Vispirms ir jāsakārto polītiskā vide, tad sakārtosies arī projektu veidošana un būvēšana. Mēs bieži vainojam likumu, bet tas ir, kā tajā teicienā par dejotāju, kam bikses traucē. Par žogu: to uzbūvēs! Sākumā droši vien būs dzeloņstiepļu žogs, kā tas ir tagad, tad būs arī pamatīgāks žogs. Domāju, ka mums ir daži gadi, lai to izdarītu, jo Ukrainas karaspēks sagrauj Krievijas armiju un Latvijā ir NATO. Poļiem bija nedaudz labāka situācija, jo viņiem robeža bija jau okupācijas laikā – mums taču robežas ar citām PSRS republikām nebija. 

 

R. Bergmanis. Mums vēl jāizdara ļoti daudz. Piekrītu, ka jābūt polītiskai gribai. Nezinu, kādēļ līdzekļi agrāk netika piešķirti, bet tagad tas ir mainījies. Piekrītu, ka birokratija traucē un ka sadarbība ar Baltkrieviju agrāk bija laba un tas novērsa uzmanību, vairāk domājām par Krievijas robežu. Robežai ir jābūt mūsdienīgai, tikai žogs vien kā fizisks šķērslis nekādā gadījumā robežas drošību negarantē, robežai jābūt arī mūsdienīgai. Vēl gribu atgādināt, ka Latvijas-Krievijas robežas demarkācijas līniju noslēdzām tikai 2017. gadā un tikai tad to reāli varēja būvēt. Ļoti būtiskas lomas ir pašvaldībām, kas atrodas pie robežas un tajās esošo deputātu izpratnei par visaptverošo valsts aizsardzību. Ir jāsaprot iespējamie riski, krize, kā rīkoties, ja ienāk daudz imigrantu. Lielai daļai šo deputātu nav šādas pieredzes un zināšanu. Vajadzētu rīkoties līdzīgi tam, kā rīkojas Skandināvijas valstis, it sevišķi Somija – piemēram, jaunievēlētajiem parlamenta deputātiem ir trīs dienu apmācība drošības jautājumos. Būtu labi, ja tāda būtu arī pašvaldību deputātiem. Tad ar drošību saistītos jautājumus būtu vieglāk saprast, arī finansējumu drošības jautājumos, jo ir jāstiprina resursi un kapacitāte, lai nav tā, ka finansējuma pietiek tikai algām, bet attīstībai pāri nepaliek. Piemēram, robežas krizē bez Aizsardzības ministrijas palīdzības Iekšlietu ministrija viena pati netiktu galā, būtu problēmas. 

 

V. Tērauda. Robežu jautājums fokuss ir uz fizisko žogu, bet mūsu spēja nosargāt robežu tiešām nav tikai fiziskais žogs, bet tās ir arī modernas technoloģijas, cilvēku profesionālā kapacitāte, neatkarīgi no tā, vai tā ir robežsardze vai zemessardze, kuŗa arī palīdzēja uz robežas. Mēs to esam nosargājuši. Ceru, ka Iekšlietu, Aizsardzības un Finanšu ministrijas spēs koordinēt savu darbu, lai robeža taptu aizvien drošāka un labāka. Finansējums 2,5 procenti tagad un tuvākajos gados vēl vairāk – tas ir ļoti svarīgi, bet tikpat svarīgi tas viss, kas būs jāveic civilajā sektorā, ja – nedod Dievs! – mēs nonākam tādā pašā situācijā kā Ukraina. Civilajā aizsardzībā ir jādomā arī par visiem tiem jautājumiem, kas saistīti ar palīdzību Ukrainai dažādās jomās, arī tur vajadzīgs gana daudz resursu, lai mēs būtu gatavi šādiem gadījumiem. 

 

N. Puntulis. Atsaucoties uz repliku par valsts pārvaldes pārveides tempiem, varu vien piekrist Rinkēviča kungam, ka esam pārlieku apauguši ar birokratiju, un Bordāna kungam par to, ka dažām ministrijām tā veicas ātrāk, citām lēnāk, bet arī pirmajām tempi ir nepiedodami lēni, īpaši gausi joprojām iet, piemēram, ar iepirkumiem. 

 

Runājot par robežu drošību – mums ir jābūt gataviem. Vēl vairāk – mums ir jābūt apsteidzošiem! 

 

R. Bergmanis. Aizvadītās nedēļas nogalē biju Latgalē, daudz runājos ar vietējiem iedzīvotājiem, un viņi teica: cilvēki, kas dzīvo pierobežā, ir tie, kas pirmie stāsies nosargāt mūsu valsts robežu. 

 

Bet cik tur ir lojālu un ļoti lojālu cilvēku?

R. Bergmanis. Tas, par ko jūs vaicājat, protams, ir liels izaicinājums. Tāpēc ļoti jādomā par to, kā Latgales reģionā veicināt visdažādākās attīstības programmas. Taču es satiku ļoti daudz patriotisku un dedzīgu cilvēku. Turklāt, kā rāda Zemessardzes pieredze, tieši Latgalē notiek vissekmīgākās mācības. 

 

Parunāsim par “sarkanajām līnijām”, proti, ar kuŗām partijām jūsu pārstāvētais polītiskais spēks nestrādā kopā ne Saeimā, ne valdībā? Pirmām kārtām – drošības kontekstā, jo ir taču skaidrs, ka attiecībā uz Krievijas agresiju Ukrainā šobrīd neviens atklāti atbalstoši neizteiksies, bet nav noslēpums, ka vairāku partiju iekšienē notiek pavisam apšaubāmi procesi.

R. Bergmanis. “Sarkano līniju” robeža, manuprāt, ir pavisam skaidra – 24. februāris! No 19 partiju programmām septiņās nav minēts neviens vārds attiecībā uz drošību, un tas runā skaidru valodu. Ar tām mums noteikti nebūs nekā kopīga. 

 

S. Benfelde. Ir divas polītiskās partijas, kuŗas pirms 24. februāŗa runāja vienu, pēc tam sāka runāt ko pilnīgi citu un šajā brīdī attiecībā par kaŗu ir pilnīgi apklusušas. 

 

Edgars Rinkevičs. Ar šeit klātesošajiem esam gatavi vienmēr sadarboties, arī veidojot valdību pēc Saeimas vēlēšanām. Bet pilnīgi skaidrs, ka tas nav iespējams arī ar tām partijām, kas pēc 2014. gada nav skaidri noformulējušas attieksmi pret Krievijas rīcību Krimā, ar tām, kas nav skaidri paudušas attieksmi pret sankcijām, attiecībā uz Krieviju, attieksmi pret Baltkrieviju. Mēs redzam, kāda šobrīd ir fragmentācija tā saucamo krievisko partiju blokā. Vai Rosļikova vadītā “Stabilitātei!” ir par mata tiesu labāka par Latvijas krievu savienību? Nu, nē, taču tā ir jauna, agresīva partija, kuŗa jau draud ar vajāšanām pret tiem cilvēkiem, kas ierosināja un īstenoja “Uzvaras pieminekļa” nojaukšanu. Jāteic, šoreiz ir vieglāk nosaukt partijas, ar kuŗām sadarboties. Turklāt ir virkne populistisku partiju, kā, nosacīti sakot, latviskajā un krieviskajā blokā, kuŗu nostāja ir gauži neskaidra.

 

J. Bordāns. Jāteic, par „sarkanajām līnijām” biežāk  jautā žurnālisti, tās netiek tik daudz apspriestas partiju starpā. Taču mums, kā zināms [no iepriekšējām vēlēšanām], nav problēmu skaidri nosaukt savējās. Šobrīd nosaukt partijas, ar kuŗām sadarbība nav iespējama, ir vēl jo vieglāk –Ukraina ir “lakmusa papīrītis”. Konservātīvie stingri nodeklarējuši,ka tā nav iespējama arī partijām, kas ir koruptīvas. 

 

Un vēl – plaši izskanējusi ziņa, ka Krievija ir ieguldījusi vairāk nekā 300 miljonu dolaru citu valstu polītiķu uzpirkšanai. Domāju, ka šis cipars ir vēl lielāks, un ir naīvi iedomāties, ka Latvijā nu nav maksāts. Es skaidri saredzu, kuŗās partijās ir Kremļa nauda, to var labi redzēt viņu lēmumos. Spilgtākais piemērs – kāpēc nav pārtrauktas Krievijas gāzes piegādes? 

 

Kad kopā ar domubiedriem dibinājām savu partiju, bija tikai viens iemesls – lai tajā nebūtu ietekmes no malas, no ekonomiskiem grupējumiem, no Krievijas. 

 

V. Tērauda. Mūsu partijā attieksme pret notikumiem Ukrainā ir ārkārtīgi svarīgs arguments, arī attieksme pret cilvēkiem, kuŗi ir šaubījušies par Latvijas attīstību pa Eiropas Savienības vai NATO ceļu, – ar partijām, kuŗām nav stingras pārliecības attiecībā uz šiem diviem jautājumiem, neredzam iespēju darboties kopā. 

 

N. Puntulis. Atšķirībā no polītiskajiem spēkiem, kas mainījuši vai bijuši spiesti mainīt savu retoriku, arī tostarp pēc 24. februāŗa, Nacionālai apvienībai nekas nav bijis jāmaina! Mūsu „sarkanās līnijas” un mūsu sadarbības partneri vienmēr ir bijuši konstanti. Arī pēc šīm vēlēšanām mūsu nostāja būs tikpat konsekventa.

 

E. Rinkēvičs. Vēl vēlos pieminēt, ka ir arī dažas principiālas lietas kā – valstiskums. Ir valdības deklarācija, kuŗā principiālās nostādnes tiek ierakstītas, parasti tā top plašu diskusiju gaitā, līdz tiek noformulētas, piemēram, galvenās nostādnes ekonomikā, tautsaimniecībā u. c. Un tas  ir labi, ka notiek diskusijas, tiek atrasti kompromisi. Valstiskums nav diskutējams jautājums. 

 

Nākamvasar beigsies Valsts prezidenta Egila Levita pilnvaru termiņš. Kuŗu polītiķi jūs redzat kā nākamo Valsts prezidentu? 

E. Rinkēvičs.  Ja Egils Levits būtu gatavs turpināt Valsts prezidenta pienākumus, mēs noteikti viņu atbalstītu nākamajam termiņam, ņemot vērā viņa līdzšinējo veikumu un nostāju.

 

J. Bordāns. Ja Valsts prezidents netiek pārvēlēts uz nākamo termiņu, tas varētu liecināt  par kādu dibinātu iemeslu, kas saistīts ar viņa darba kvalitāti. Egila Levita veikuma kvalitāte, manuprāt, pilnībā atbilst tam, lai viņš turpinātu savu darbu vēl arī nākamo termiņu. Mūsu partija noteikti Egilu Levitu atbalstītu. 

 

R. Bergmanis.  Iespējams, ka mums būs arī pašiem sava kandidatūra Valsts prezidenta amatam.

 

V. Tērauda. Mēs neesam apsprieduši šo jautājumu. Pagaidīsim līdz pavasarim, kad izvērtēsim, kā gājis aizvadītajos četros gados. 

 

N. Puntulis.  Reflektējot uz Bordāna kunga teikto, - ja jau mēs gandrīz gadu pirms termiņa beigām sāktu apspriest jautājumu par Valsts prezidenta ievēlēšanu uz nākamajiem četriem gadiem, tas jau būtu signāls, ka kaut kas ļoti nav bijis kārtībā. Šobrīd mums nav bijis iemesla apspriest citu kandidātūru un gaidīsim Levita kunga paša pieteikumu kandidēt vēlreiz. 

 

Kādu jūsu pārstāvētās partijas redz Eiropas Savienības nākotni? Vai tai jābūt līdzīgai Eiropas Savienotajām valstīm, kur visus galvenos jautājumus izlemj Briselē, jeb tomēr nacionālos valstu savienībai? Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības liecina, ka šajā jautājumā nav vienotas nostājas.

E. Rinkēvičs. Mūsu partija redz Eiropu kā spēcīgu nacionālo valstu savienību. Ir jomas, kuŗās nepieciešams sadarboties vēl ciešāk. Savukārt Covid-19 pandēmija atgādināja, ka veselības aizsardzība pirmām kārtām ir pašu valstu pārziņā. Latvija ir gatava diskutēt par daudz spēcīgāku vienotās Eiropas drošības dimensiju. Vienlaikus mums jābūt visai piesardzīgiem pret dažām it kā no pirmā acu uzmetiena labām idejām, kas patlaban virmo gaisā. Piemēram, atteikšanās no vienprātības principa ārpolītisko lēmumu pieņemšanā, ka nākotnē tos varētu pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu. Šodien dažos jautājumos tas varbūt būtu pat ļoti labi. Bet kas zina, kāda būs situācija pēc dažiem gadiem? Ja nu kādā svarīgā jautājumā mēs paliekam vieni, bet mums vairs nav veto tiesību? Varbūt Baltijas valstīm un Polijai būs vienota nostāja, bet citas valstis mūs pārbalso. Tāpēc mēs esam visai rezervēti pret šādām iniciatīvām.

J. Bordāns. Kaŗš un pandēmija deva skaidru mācību, ka starptautiskās struktūras nebija tās, kas risināja konkrētus jautājumus – risinājumi bija pašu nacionālo valstu ziņā. 

 

R. Bergmanis. Par nacionālu valstu savienību!

 

V. Tērauda. Eiropas Savienība ir būvēta kā nacionālu valstu savienība, un tāda tā arī būs. Jautājums ir vienīgi par to, ka tai jākļūst spēcīgākai un izlēmīgākai lēmumu pieņemšanā.

 

N. Puntulis. Viennozīmīgi – nacionālu valstu savienība. 

 

Kādu jautājumu no mūsu žurnālistu puses jūs bijāt sagaidījuši – un ko mēs neuzdevām – attiecībā tieši uz diasporu? Kas vēl palika nepateikts? 

N. Puntulis. Par vēlēšanām kā tādām – allaž esmu negātīvi noskaņots pret vārdu “obligāts”, taču attiecībā uz vēlēšanām nekādā ziņā nenoniecinātu to valstu pieredzi, kuŗās balsojums vēlēšanās ir obligāts, kā tas ir, piemēram, Austrālijā. Ko vēlos pateikt diasporas kontekstā? Veiksmes gadījumā, ja tikšu ievēlēts, lielāku uzmanību pievērsīšu tam, vai esam darījuši pietiekami daudz un kvalitātīvi, lai veicinātu sekmīgu remigrācijas procesu. Uzskatu, ka varam darīt vairāk un labāk. 

 

V. Tērauda. Diasporā, trimdā, remigrācijā šobrīd ir vairāk nekā 370 tūkstoši mūsu cilvēku. Tā ir liela daļa no mūsu polītiskās kopienas, tā ir liela mūsu tautas daļa, un ir ļoti svarīgi, lai viņi izjustu savu saikni ar Latviju. Balsojums vēlēšanās ir viens no veidiem, pats svarīgākais, kā cilvēks apliecinu šo saikni ar savu valsti. Tāpēc aicinu, mudinu visus, kas ir izauguši trimdā un tos, kas nesen aizbraukuši, īstenot šo savu saikni un izpildīt pienākumu pret Latvijas valsti! Pat ja šobrīd – es uzsveru! – šobrīd dzīvojat ārpus Latvijas, mēs visi esam un paliekam kopā. 

 

R. Bergmanis.  Man pašam pirms šīm vēlēšanām ir tāda sajūta, kāda nav bijusi visus šos 30 neatkarības gadus, apzinos, cik ļoti svarīgi ir tieši šoreiz panākt, lai mēs visi dotos nobalsot. Mans lūgums – būsim tikpat vienoti un apņēmīgi, kādi esam ne reizi vien bijuši savai valstij izšķirīgajos brīžos!

 

J. Bordāns. Mūsu mērķis ir turpmākajos 10 gados sasniegt to, ka Latvija iekļūst Eiropas attīstītāko valstu pirmajā desmitniekā. Mans aicinājums – lai visi, kas šobrīd dzīvo un strādā ārpus Latvijas, pievienotos šim mērķim! Un vēl – Latvijai lojālo cilvēku pārsvars joprojām ir ļoti trausls, visvairāk ir vienaldzīgo un – diemžēl – naīvo, par ko liecina lielais skaits steigā sadibināto partiju, tostarp, pēc manas pārliecības, Kremļa finansētu, kas vienkārši jauks gaisu ar mērķi pārvilināt vēlētājus. Tāpēc aicinu, lūdzu visus balsot un mudināt citus balsot par Latvijai lojālajiem polītiskajiem spēkiem! 

 

E. Rinkēvičs. Izmantojot šo izdevību, vēlos ar laikraksta starpniecību izteikt lielu paldies diasporai par visu, kas darīts aizvadīto 30 gadu laikā! Mani ļoti iepriecina jautājums, ko bieži saņemu, tiekoties ar cilvēkiem ārzemēs, – ko mēs vēl varētu darīt Latvijas labā? Nu, lūk, šis ir tas brīdis, kad 1.oktobrī jūs varat palīdzēt, dodoties nobalsot par tiem polītiskajiem spēkiem, kas ir par neatkarīgu un demokratisku Latviju! Izvēle ir – gan starp liberāļiem un konservātīvajiem, nacionāliem un centristiem, ir iespēja atbalstīt sev tīkamās personālijas un svītrot tās, kas šķiet mazāk pārliecinošas.       

Redakcija izsaka sirsnīgu pateicību

LaPa mūzejam par viesmīlīgo uzņemšanu savās telpās Berga bazārā!