“Trauksme par latviešu tautas izmiršanu uzvirmo ik pa brīdim. Pēc tam satraukums norimst, un pēc būtības mūsu rīcībā nekas nemainās,” tā raksta Valdis Zatlers, mūsu Valsts prezidents (2007-2011) Viļa Vītola grāmatas “Par demogrāfiju” anotācijā. Vai šobrīd pie valdības vai likumdevēja ir kāds postenis, kas atbild par tautas ataudzi vai demogrāfiju?

Īstenībā – nav, formāli šie jautājumi ir Labklājības ministrijas pārziņā. Taču ir skaidrs, ka vajadzīga politiski atbildīga persona, kam ir balss tiesības un kas strādā saziņā ar amatpersonām, kuras ir atbildīgas par demogrāfijas jautājumiem citās valdības struktūrās. Ieskaitot Ārlietu ministriju, tādējādi arī pievienojot diasporas jautājumus. Kaimiņzemē Igaunijā tā ir, un ne tikai -  ir arī citās Eiropas valstīs amatpersonas, kas pārrauga demogrāfijas lietas. Iepriekšējā Latvijas valdībā, ko vadīja Krišjānis Kariņš, bija padomnieks demogrāfijas jautājumos – Imants Parādnieks no Nacionālās apvie­nības. Bet padomnieks jau tikai dod padomus.

Atminēsimies pirms pāris gadiem notikušo konferenci, kur padomnieks Parādnieka kungs demonstrēja rūpīgi izstrādātu un pamatotu Tautas ataudzes stratēģiju. Arī jūs tajā piedalījāties. Kur šī stratēģija palika?

Domāju, ka iegūla kāda ierēdņa kabinetā, līdz ar daudzām citām labām stratēģijām un dokumentiem. Politiķi ļoti labi prot ražot dokumentus – tikai rīcība neseko.

Kāds ir jūsu skaidrojums – kāpēc?

Ir pamats domāt, ka tēlaini izsakoties, tā krūzīte, kurā attiecīgais saturs ieliets, ir “neīstā” krāsā. Ne reizi vien nācies pārliecināties, ka jautājumu virzīšanu kavē iniciatīvas autora politiskā piederība un, lai cik tas necili izklausītos, - politiskā greizsirdība. Pašreizējā valdība diemžēl demogrāfijas lietās līdz šim nav paveikusi neko, līdzīgi kā iepriekšējā. Un tas ir ļoti tuvredzīgi, jo nekādu pozitīvu virzību nevar panākt ar, teiksim, vienu budžeta piešķīrumu. Ir palaisti vējā daudzi gadi. Tautas ataudze prasa nopietnu, pamatīgu darbu, būvējot tautas uzticības mūri pa akmenim vien. Kampaņveida darbības te neko nedos. Lai gan ar prieku uzklausu katru vismazāko iniciatīvu. Teikšu vēl tiešāk – mums nav tiesības neko nedarīt, ne valstij, ne sabiedrībai.

Ja nu jūs, pieredzējušu demogrāfijas speciālistu, autoritāti šajā jomā, pēkšņi ieceltu par demogrāfijas ministru vai oficiālu padomnieku, - kādi būtu pirmie darbi, ko jūs darītu?

Hm, tik vienkāršs un tik grūts jautājums! Savulaik, ciemojoties Zviedrijas sociālo lietu ministrijā, redzēju plakātu ar uzrakstu: “Lai ikviena ģimene varētu radīt tik daudz bērnu, cik viņi vēlas un kad viņi vēlas!” Respektīvi, lai nebūtu tā, kā notiek jo daudzās Eiropas valstīs, - piedzimstot otrajam un trešajam bērniņam, daudzas ģimenes noslīd netaisnīgi tuvu tam līmenim, kas ir uz nabadzības riska robežas. Un tad cilvēki, saprotams, sāk rēķināt… Vēl sliktāk – viņi katru nākamo bērnu sāk “atlikt”. Tas arī būtu tas svarīgākais darbs – gādāt, lai bērns ģimeni netuvinātu nabadzībai. Jo, kā rāda dati, trešdaļa Latvijas ģimeņu, kas izvēlējušās radīt trešo bērnu, šai riska grupā tiek vienkārši iestumti. Daudzas Eiropas valstis spējušas šo robežu attālināt un minimalizēt, tostarp Igaunija. Bet Latvija ir starp tām, kas atstāj šīs ģimenes uz robežas “tavi bērni – tavas problēmas”. Tā gribētos, lai Latvijas sociālā politika pie­tuvinātos Igaunijai, un tam ir vajadzīga politiskā griba.

Un atkal Igaunija! Kā viņiem tas izdodas?

Jā, interesanti! Ja jautā, kāpēc bagātā Norvēģija un Zviedrija var, bet mēs ne, atbilde ir – viņiem citas iespējas! Bet Igaunija, lūk, pierāda, ka galvenais ir politiskā griba, jebšu finansiālās iespējas taču mums ir līdzīgas. Ko es vēlos teikt attiecībā uz politisko gribu – redziet, neviens politiskais spēks mūsdienās atklāti nepaziņos, ka demogrāfija ir luksuss un tai nevajag tērēt līdzekļus. Nē! Dibinās darba grupas, ieteiks veikt pētījumus, jaunas stratēģijas utt., utjpr. Bet tā tas laiks tiek zaudēts.

Jābrīnās, kāpēc, līdzīgi kā izglītības sistēmā, Latvija nepārņem kaimiņvalstu pozitīvo pieredzi? Somijas panākumus izglītības sistēmas izveidošanā apbrīno visa pasaule.

Nu, atkal jāpiesauc Igaunija, kas izglītības kvalitātes ziņā ir nonākusi vismaz Eiropas, ja ne pasaules priekšgalā. Latvija kūļājas kaut kur pa vidu. Pēc manas pārliecības, Igaunijā politiskā griba nostrādāja jau vismaz pārdesmit gadus atpakaļ, un tas ir skaidrojams ar citādu politisko kultūru. Latvijā partijas citkārt atgādina pašaurus politiķu klubiņus, kam nav plašas pārstāvniecības valdībā un likumdevējā, toties ar lielu lobiju ietekmi.

Kāpēc demogrāfijā nav spēcīga lobija?

Nav politiskā uzstādījuma. Toties ir “politiskā greizsirdība”, kas kavē daudzu jaunu iniciatīvu virzību. Atkal jāpiemin Igaunijas piemērs, kad grupa turīgu cilvēku saziedoja miljonu un teica – šī nauda būs tam politiskajam spēkam, kas izveidos un ieviesīs labu demogrāfijas programmu. Tas radīja vilkmi sacensties un nesa rezultātu. Kopš tā laika demogrāfija ir svēta lieta, kam pat pie visskarbākā budžeta risinājuma neviens neuzdrīkstas ķerties klāt.

Un vēl – lobija rašanos arī nosaka vēlētāju skaits. Jaunās ģimenes nav ne tik lielā skaitā, ne tik organizētas, lai izvirzītu savu lobiju. Iepretim tam, cik organizēti un ar spēcīgu lobiju ir Latvijas pensionāri.

Parunāsim diasporas aspektā – sliktā ziņa ir tā, ka cilvēki no Latvijas turpina braukt prom, bet labā – līdzko bērniem pienācis skolas laiks, diezgan kuplā skaitā atgriežas. Ko par to saka demogrāfiskie pētījumi?

Lielais emigrācijas vilnis ir iecirtis apmēram tikpat lielu robu kā karš. Tieši visvairāk demogrāfijas aspektā “vajadzīgās” ģimenes, t.i. cilvēki vecumā no 20 – 40 gadiem, bija tās, kas masveidā izbrauca. Runājot par atgriešanos, būtu jāpadara spēcīgāka “noenkurošanās” politika, proti, kredīti mājoklis, bērnudārzi, darbavietas u.c. Jā, labi strādā “Altum” politika, bet – tā strādā galvenokārt attiecībā uz turīgiem cilvēkiem, turklāt – Rīgā un Pierīgā. Pamēģi­niet dabūt kredītu Gulbenē, Talsos vai Smiltenē! Gandrīz bezcerīgi, jo jaunais kredītņēmējs nav interesants bankām – tām nav ļoti interesants 20 -30 tūkstošu eiro kredītņēmējs. Es negribu pārmest bankām, nē, bet te ir jāiesaistās valstij, kas nosegtu starpību, lai jaunais klients ar saviem 20 tūkstošiem viensētas iegādei tomēr kļūtu pievilcīgs kredītņēmējs bankai.

Un vēl – nedomāju, ka ir ētiski pareizs piedāvājums, piemēram, remigrantu bērnu ārpusrindas iekārtošanai bērnudārzos. Kāpēc gan lai paildzinātu rindu tām Latvijas latviešu ģimenēm, kas visus šos gadus strādājušas un maksājušas nodokļus Latvijā?

Runājot par laukiem – vai nebija pārāk drastiska mazo Latvijas lauku skoliņu slēgšanas politika, tādējādi paātrinot lauku iztukšošanos? Un līdz ar to arī iecērtot vēl vienu robu demogrāfijā?

Emocionāli esmu ar jums vienisprātis, tomēr atkal uzdrošināšos piesaukt Igaunijas piemēru. Viņi šai ziņā bija vēl “drastiskāki” un mazās lauku skoliņas apvienoja vai likvidēja vēl ātrāk. Iepriekš minēju par igauņu augsto izglītības kvalitāti – lai piedod man daudzie lieliskie Latvijas lauku skolu skolotāji, bet, kā liecina pētījumu dati, jo mazāka skola, vai jo dziļākos laukos tā ir, jo sliktāki ir centralizēto eksāmenu rezultāti. Diemžēl. Atšķirībā no igauņiem, mūsu valstī pārāk daudz Eiropas Savienības miljonu ticis iztērēts, piedodiet, bezcerīgu mazo skoliņu renovācijai. Bezcerīgu tāpēc, ka gluži vienkārši nav pietiekami daudz bērnu, kas tajās mācītos. Jā, Ulmaņlaikos tiešām laukos bija divas trīs reizes vairāk skolu, jo – bija bērni!

Atgriežoties pie jautājums par diasporas piesaisti – mēs zaudējām apmēram 30% ataudzes! Tāpēc ar cerībām raugos uz remigrācijas koordinatoru institūciju, kas dara tiešām labu darbu, lai cilvēkus atgrieztu atpakaļ.

Pēdējā mēneša laikā Rīgā piedzima divreiz pa trīnīšiem. Viena no viņu māmiņām, 23 gadus veca, nē, jauna, skolotāja teica: “Mēs ļoti gribējām bērniņus!” Daudzi negrib tik jaunā vecumā…

Ir mainījusies sabiedrības demogrāfiskā uzvedība. Paraugoties pāris trīs paaudzes atpakaļ, varam secināt, ka labklājības ziņā nebija īpaši lielas atšķirības, bija vai nebija ģimenē bērni, vai bija viens vai divi, vai trīs. Šobrīd situācija ir nozīmīgi mainījusies, un valsts politika neparedz uzņemties rūpes par to, lai šis labklājības kritums nebūtu, ģimenē ienākot katram nākamajam bērnam. Tas arī ir par iemeslu, ka māmiņas izvēlas dzem­dēt tad, kad materiālā situācija ir nostabilizējusies, jeb – vēlākos gados, ne vairs agrajos 20+, bet nu jau 30+ gados. Un te nu iestājas sabiedrības atbildība – rūpēties, lai jauna ģimene “netiktu sodīta” ar tuvināšanos nabadzībai. Valsts var vairāk darīt, ieviešot kompensējošus maksājumus – bez jau minētās mājokļa kredīta saņemšanas iespējām, arī ar labvēlīgu nodokļu politiku. Un atkal – lielisks piemērs ir kaimi­ņos Somijā.

Tuvojoties pašvaldību, un drīz jau arī Saeimas vēlēšanām, mana karsta vēlēšanās ir politisko spēku programmās izlasīt pavisam kon­krētus piedāvājumus demogrāfijas jomā. Konkrētus, jo teorētisko jau ir gana, ar izpildi neiet.

Savu sarunu sākām ar mecenāta Viļa Vītola grāmatas “Par demogrāfiju” pieminēšanu. Tās noslēgumā autors raksta: “Katram deputātam, izvēloties bezdarbību vai nostāju pret demogrāfijas problēmas risināšanu, jāapzinās, ka viņš kļūst līdzvai­nīgs latviešu tautas izmiršanā.” Skarbi…

… bet patiesi! Šī grāmata ir ideāla lasāmviela ikvienam, kam rūp sabiedrības vērtības un tautas izdzīvošanas un ataudzes risinājumi.

Attiecībā uz nākotni – joprojām esmu optimists, un mana optimisma pamats ir šāds – ja igauņi ir spējuši atrast daudzus konkrētus risinājumus, tad jāvar arī mums, latviešiem! Igauņi dara, nevis teoretizē.