Latvieši ir visur. Nu jau mūs var sastapt teju visās pasaules valstīs. Daudzi diasporā (svešumā, trimdā, emigrācijā – kā nu kuram to patīk dēvēt) pavadījuši visu savu apzināto mūžu. Mūs vieno kopīgas vērtības, kuru pamatā ir Latvijas zeme, latviešu tauta un latviešu valoda. Vienlaikus esam atšķirīgi, mītnes zemes ir uzlikušas savu zīmogu.

Citādāki ir ēšanas paradumi, runas veids, mentalitāte. Pat labam latviešu valodas pratējam dažkārt ieskanas vietējās valodas akcents. Bet ir vēl viens apstāklis, kas mūs būtiski atšķir un iespaido. Proti – informatīvais lauks, kurā dzīvojam. Problēmas, kas skar mītnes zemju sabiedrības, un šo problēmu atspoguļojums vietējos medijos. Šā gada 10. septembrī ASV publiskā pasākumā tika noslepkavots konservatīvais aktīvists Čarlijs Kērks (Charlie Kirk). Viņš arī žurnālists, kristietis un divu bērnu tēvs. Atklāti sakot, ja šodien Latvijā notiktu aptauja, tad Č. Kērka vārdu labākajā gadījumā atpazītu daži tūkstoši iedzīvotāju. Pilnīgi citāda ir situācija ASV. Par Č. Kērka iespaidu un nozīmi Amerikas sabiedrībā liecina fakts, ka 20. septembrī Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē (LELBAP) savā mājas lapā lelbpasaule.lv publicēja īpašu paziņojumu “LELBP viedoklis saistībā ar Čarlija Kērka (Charlie Kirk) slepkavību ASV”, ko parakstījuši LELBP arhibīskaps Kārlis Žols un Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā Pārvaldes priekšniece, prāveste Anita Vārsberga – Pāža. Šis dokuments svarīgs arī tāpēc, ka LELBAP ir viena no lielākajām (ja ne pati lielākā) latviešu diasporas organizācijām pasaulē.

Ieskatam dažas rindkopas no šī dokumenta: “Mūsu pasaule arvien vairāk polarizējas. Dažādu uzskatu savstarpējas pretišķības arvien vairāk izpaužas arī tajās zemēs, kurās ārpus Latvijas dzīvo mūsu tautai un zemei piederīgie LELBP draudžu locekļi. Arī mūsu draudzēs pasaulē arvien vairāk šobrīd esam, lai gan patiesībā arī iepriekš esam bijuši tik dažādi, pārstāvot kādreiz pretējus politiskus uzskatus. [...] Šobrīd jo īpaši zemē, kurā ir daudzas mūsu Baznīcas LELBP draudzes – ASV, sabiedrību ir saviļņojusi konservatīvā aktīvista un mediju personības Čarlija Kērka (Charlie Kirk) slepkavība. Vēlreiz – neviena slepkavība kādas politiskas idejas vārdā, balstoties uz pieņēmumiem par upura uzskatiem vai tā popularitāti, nevar/ nedrīkst tikt attaisnota! Arī mēs nosodām šo noziegumu un jūtam līdzi Čarlija Kērka tuviniekiem! [...] Šajā situācijā, šķiet, der atcerēties arī Elizabetes Beatrises Holas (Evelyn Beatrice Hall) teikto: “Es varu jums nepiekrist, bet es līdz nāvei aizstāvēšu jūsu tiesības izteikt jūsu viedokli”.

Tik tālu LELBP vadības viedoklis, kuram es pilnībā pievienojos. Cik var noprast no ASV medijiem, Č. Kērka slepkavība patiesi satricināja Ameriku. Par to liecina arī viņa piemiņai veltītais pasākums Fīniksas pilsētā Arizonas štatā, kur atrodas Č. Kērka izveidotās organizācijas “Turning Point USA” galvenais birojs. Lielais cilvēku skaits, ietekmīgo politiķu uzrunas un tajās izteiktie vēstījumi. Tikmēr Latvijā šie notikumi, atklāti sakot, neguva īpašu ievērību. Katrā ziņā ne tik lielu, lai izpelnītos kādas politiskas partijas vai reliģiskas konfesijas paziņojumu. Vien daži raksti medijos, kuros analizēti Č. Kērka uzskati un notikušā ietekme uz ASV iekšpolitiku. Spriedumi ir visai virspusēji. Č. Kērkam piekarinātās birkas: “konservatīvo jauniešu elks”, “Trampa sabiedrotais”, “Krievijas vēstnieks Amerikā”, “krievu varonis” utt. Portālā jauns.lv pat varēja lasīt rakstu, kura virsraksts likās izkāpis no padomju laikiem –  “Aiz propagandas priekškara: Rietumu politiskā terora upuris Čārlijs Kērks”. Tomēr, ja mēs tuvāk iepazīstamies ar Č. Kērka politiskajiem uzskatiem, tad, esmu pārliecināts, daudzi latvieši šodien ir līdzīgās domās. Izņemot vienā jautājumā – mums ir pilnīgi nepieņemama viņa nostāja par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Diemžēl te Č. Kērks faktiski atkārtoja Kremļa propagandas tēzes. Vienlaikus nevar noliegt, ka pasaulē aug pieprasījums pēc labējas, konservatīvas politikas, un Č. Kērks ir tikai daļa no šīs kustības. Pagaidām tā gan vairāk izpaužas kā pretreakcija uz slimīgām parādībām, kas cenšas graut Rietumu civilizācijas pamatus. Viens piemērs no Latvijas dzīves. Pavisam nesen, 15. oktobrī, Rīgā pie Rātsnama notika akcija migrācijas brīvības atbalstam, ko organizēja kopienas centrs “Maiznīca”. Ne pārāk plašs pasākums, tajā piedalījās ap 60 cilvēku, toties skaļš gan. Iepriekšējā vakarā “Maiznīcas” telpās tika sarīkota plakātu zīmēšanas darbnīca. Ko tad mēs varējām lasīt šajos plakātos latviešu un angļu valodā? Lūdzu: “Atbrīvo Latviju, atbrīvo Eiropu no imperiālisma un koloniālisma aizspriedumiem!”, “Neviens nav nelegāls!”, “Refugees are welcome here!”, “Viņi to sauc par kārtību, mēs to saucam par naidu”. Tātad tas, par ko iestājas “Maiznīca”, ir anarhija un pilnīga Latvijas robežu iznīcināšana. Jebkurš migrants, kurš Baltkrievijas purvos saplēsis savu pasi un nelikumīgi ielavījies Latvijā ar mērķi doties tālāk uz Rietumeiropu, ir apsveicams un atbalstāms! Savukārt robežsargi un policisti, kuri cenšas aizstāvēt likumu un kārtību, tikai kurina naidu un ir pārņemti ar “koloniālisma aizspriedumiem”. Nedaudz par pašu “Maiznīcu”. Pirms gada to dibināja domubiedru grupa, kas sevi dēvē par “Libertārie sociālisti Latvijā”. Toreiz viņi aicināja: “Ja esi noguris no kapitālisma, imperiālisma, homofobijas, transfobijas, invaliditātes diskriminācijas, hiper – individuālisma un vēlies par to parunāt vai arī darīt kaut ko lietas labā – nāc uz “Maiznīcu”!” Šīs vasaras sākumā Iekšlietu ministrija iekļāva melnajā sarakstā centra “Maiznīca” aktīvistu, Krievijas un Armēnijas pilsoni Vladislavu Romaņenko, kurš saņēma rīkojumu par izraidīšanu no Latvijas. Pamatojums – darbības, kas apdraud Latvijas nacionālo drošību un sabiedrisko kārtību, Satversmei neatbilstošu komunistisku ideju izplatīšana un sakari ar ārvalstu ekstrēmistu organizācijām. Var tikai brīnīties, kāpēc drošības iestādes joprojām ļauj darboties šādai destruktīvai, Latvijas valstij klaji naidīgai organizācijai. Ja 1991. gadā, kad Latvija bija pārņemta ar Atmodas idejām, kad atguvām valstisko neatkarību, man kāds būtu teicis, ka pēc dažiem gadu desmitiem Rīgas ielās plosīsies anarhisti un kreisie ekstrēmisti, es tam nebūtu ticējis. Vēl viens arguments to labā, kuri saka – arī Latvijai šodien ir nepieciešams savs “Turning Point Latvia”. Mūsu gadījumā – “Pagrieziena punkts Latvijai”, politisks pagrieziens pa labi.