Aleksandrs Kalniņš ieguvis bakalaura grādu ekonomikā Čikāgas Universitātē un medicīnas M.D./M.B.A. grādus Ilinojas Universitātes Medicīnas zinātnes programmā. Pēc radioloģijas rezidentūras pabeigšanas UNC Chapel Hill universitātē viņš ieguva neiroradioloģijas stipendiju Stenforda Universitātes Medicīnas centrā. Bija viespētnieks Masačusetas Vispārējā slimnīcā un Vašingtonas Universitātē. Dr. Kalniņš ir neiroradiologs Čikāgas Universitātes Medicīnas centrā.

Ko vēl par sevi pastāstīsi?

Piedzimu un uzaugu Čikāgā, tēvam bija veterinārārsta prakse, kurā arī man nācās darboties – tīrīju dzīvnieku būrus, palīdzēju viņus aprūpēt. Ģimenē valdīja latvisks gars – runājām tikai latviski, piekopām latviešu tradīcijas. Vecmāmiņai no tēva puses bija lauku saimniecība Mičiganā, kas bija mana “mazā Latvija” – tur pavadījām vasaras, braucām arī ziemā, svinējām svētkus īsti latviskā gaisotnē. Īsto Latviju jau vēl nebiju redzējis… Protams, visi – es, mana māsa Larisa un brālis Pēteris gājām latviešu sestdienas skolā, dejojām tautasdejas, gājām skautos un gaidās, latviešu baz­nīcā. Tā otra dzīve bija Amerikas skola un amerikāņu draugi – tāda “duālā identitāte”. Starp citu , Pēteris, vecākais brālis, jau gadus trīsdesmit dzīvo Latvijā.

Čikāgā darbojas ļoti aktīva latviešu skoliņa “Stariņš”…

Kad mēs bijām bērni, tās vēl nebija. “Stariņu” nodibināja mana māsīca Aija Tupese-Kīna. Mans dēls Vilnis jau gāja “Stariņā”, un tas ļoti palīdzēja viņam apgūt latviešu valodu. Mājās mēs jo­projām runājam latviski. Mičiganā ir arī mūsu mīļotais Gaŗezers, un to ik vasaru visi esam apmeklējuši – kā nometni, tā arī Gaŗezera Vasaras vidusskolu. Vēl vairāk – mūsu ģimenei bija riteņmāja jeb treileris, kādas bija arī citām latviešu ģimenēm. Un mēs visi kopā tur dzīvojām, cits pie cita ciemojāmies – tā bija īsta latviešu pasaule Amerikā! Mēs kūrām ugunskurus, dziedājām latviešu dziesmas, tur arī satikos ar citiem latviešu vienaudžiem no visas Amerikas, kas kļuvuši par maniem mūža draugiem. Tā bija mūsu “diasporas latvietība”.

No trīs bērniem tu vienīgais kļuvi par mediķi.

Tā iznāca. Tēvs mums atļāva arī skatīties ķirurģiskās manipulācijas, ko viņš veica ar dzīvniekiem. Kad reiz viņam jautāju – ja tev būtu jāizvēlas no jauna, vai atkal būtu veterinārārsts, - tēvs atbildēja: “Nē, es būtu cilvēku ārsts un studētu arī biznesu.”

Tolaik biju jauns, gribēju iet savu ceļu, un devos studēt ekonomiku un biznesu. Izmācījos Amerikā un – nonācu arī Latvijā. Strādāju par palīgu Saeimas deputātam Kārlim Druvam, pēc tam Eiropas Parlamentā. Manā iepriekšējā pieredzē bija ekonomikas analītiķa darbs Čikāgā, bet šis darbs man lika vilties, jo pamanīju, ka ar ekonomiskajām analīzēm var manipulēt jeb darīt, kā vajag. Tas man nebija pieņemami. Un tieši šai laikā satiku kādu studiju biedri, arī ekonomisti, kurai pajautāju – ko tu darītu, ja tev būtu iespēja sākt no jauna? Viņa atbildēja – studētu medicīnu! To nevarēju aizmirst, līdz 25 gadu vecumā aizgāju uz Čikāgas Universitātes konsultāciju centru, kur man bija jāaizpilda aptaujas anketa, lai atrastu atbildi uz jautājumu, ko man darīt ar savu dzīvi? Sanāca divas atbildes – mācītājs vai ārsts! Izvēlējos to otro! Veterinārmedicīna mani vairs neinteresēja, un es atcerējos sava tēva teikto… Divus gadus kādā Čikāgas slimnīcā veicu medicīnas datu analīzi HIV/AIDS centrā, vakaros studēju. Tad sekoja gads, kad bija jāpiesakās medicīnas studijām jeb jāsūta anketas, līdz saņēmu apstiprinājumu un varēju sākt medicīnas studijas. Bet pa to laiku Latvijas veselības ministrs Āris Auders man piedāvāja darbu ar Valsts veselības reģistriem – psihiatrijas, vēža u.c., tātad ar statistiku. Tas bija viena gada projekts, ministri un amatpersonas nomainījās, un jaunā vadība man piedāvāja darbu, kas saistīts ar auditu medicīnas centros. Mana iepriekšējā pieredze Latvijā man lika izvēlēties citu virzienu medicīnā… Tiku uzņemts vairākās medicīnas augstskolās Amerikā un pieņēmu lēmumu doties atpakaļ. Sāku studēt medicīnu Ilinojas universitātē, kurā bija iespēja paralēli studēt arī biznesu. Turklāt – te bija iespēja studēt bez maksas, ja desmit stundas nedēļā es strādātu par asistentu kādam profesoram. Slodze milzīga, bet es to paveicu! Un tas bija to vērts. 

No medicīnas nozarēm izvēlējies radioloģiju. Kāpēc?

Jo tā īstenībā aptver visas me­dicīnas nozares. Turklāt man patīk runāties, kontaktēt ar pacientiem, “tulkot” viņiem medicīnu saprotamā valodā. Pamanīju, cik noguruši ir, piemēram, terapeiti, skaidrojot pacientiem viņu diagnozes. Pacientu skaits ir ļoti liels visur pasaulē. Kādu laiku strādāju pie rentgenologa, kurš gluži privātu iemeslu dēļ mani nosūtīja pie kolēģa Kima, korejiešu izcelsmes neiroradiologa, speciālista, kas strādā ar mugurkaula, smadzeņu u.c. izmeklējumiem. Kluss, kārtīgs speciālists, kas pacietīgi ieveda mani šai ļoti interesantajā medicīnas laukā. Tā es ātri atradu savu ceļu specialitātē – neiroradioloģijā, kas ir vienkārši fascinējoša!

Cik ilgs laiks pagāja, līdz varēji sākt praktizēt savā medicīnas laukā?

Četri gadi medicīnas studijās, pieci gadi rezidentūrā, tostarp gads internatūrā, ķirurģijā vai speciālajā medicīnā, jo radiolo­gam ir jāpārzina visas medicīnas jomas. Tad vēl četri gadi radioloģijas rezidentūra un specializācija divus gadus. Garš ceļš.

Runājot par tavu specialitāti – radioloģiju, vēlamies pajautāt – kā ārsti Amerikā izraugās kritērijus, pēc kuriem pacientu sūtīt uz datortomogrāfijas, magnētiskās rezonanses u.c. izmeklēju­miem? Latvija ir gandrīz pirmajā vie­tā Eiropas Savienībā pēc šo nosūtījumu skaita uz tūkstoš iedzīvotājiem. Radiologiem Latvijā ir ļoti daudz darba.

Arī mums ir ļoti daudz darba. Vēl vairāk – ASV šobrīd par vismaz pieciem procentiem ir palielinājies radioloģisko izmek­lējumu apjoms gadā, kas mums ir “jāizlasa”. Ir pieaudzis arī to nosūtījumu skaits, kas īstenībā citkārt nemaz nav vajadzīgi. To skaidri parāda mūsu studiju jeb izmeklējumu rezultāti. Redziet, agrāk ikvienam ārstam galvenais bija viņa paša rokas, ausis un acis jeb – pacienta iztaujāšana. Un vēl stetoskops! Visus šos instrumentus liekot lietā, tika noteikta diagnoze. Bet ja medicīnas praksē ir ienākušas jaunās tehnoloģijas, kas palīdz ātrāk un precīzāk konstatēt slimību, tad, protams, ārsti to izmanto. No vienas puses, efektīvāk var konstatēt, kas pacientam vainas, bet, no otras puses, atbildība no ārstējošā ārsta tiek uzlikta citam speciālistam, proti, tagad diagnoze ir radiologu ziņā. 

Arī neatliekamajā palīdzībā pacientus sūta pirmām kārtām pie radiologa, lai ātrāk konstatētu, kas pacientam kaiš un vai vispār kaut kas kaiš. Bet tiek arī konstatēti akūtie gadījumi, kad medicīniskā palīdzība jāsniedz nekavējoties. Klīniskie izmeklējumi, saprotams, aizņem ilgāku laiku. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, ja nepieciešama neiroķirurģiskā iejaukšanās. 

Tātad arī pie jums Amerikā, tāpat kā Latvijā, veidojas rindas? Īpaši hroniskajiem pacientiem.

Jā, gan, darbs arī kļūst arvien intensīvāks, jo izmeklējumus izlasām 24 stundu laikā. Tiek mainīti pat attiecīgie protokoli, lai šo laiku pēc iespējas vēl saīsinātu. Te atkal nāk talkā jaunās tehnoloģijas, kas atsevišķus izmeklējumus ļauj nolasīt pusstundas laikā. 

Kā radioloģijā ienāk mākslīgais intelekts?

Tas mums var palīdzēt vairākos veidos. Pirmkārt, mākslīgais intelekts spēj atpazīt simptomus, kas parādās rentgena uzņēmumā. Piemēram, mamogrāfijā tas skaidri parāda sīkos samezglojumus, šos mazos, gaišos punktiņus jeb kalcifikācijas. Tas notiek jau gadus divdesmit. Tagad mākslīgais intelekts atpazīst arī lūzumus kaulos. Īstenībā labs rentgenologs to visu atpazīst pats, bet mākslīgais intelekts signalizē ātrāk un precīzāk. Taču joprojām ir jāuzmanās no tā, vai vienmēr uz datoru vien var paļauties – kā jau teicu, tas signalizē, pievērš uzmanību, bet turpmākais izmeklējums man ir jāveic pašam. Gribu teikt – mākslīgais intelekts ir mans asistents.

Vai arī pie jums tiek praktizēts tā sauktais četru acu princips, kad vēl otrs radiologs apskata izmeklējumu rezultātus?

Jā, es strādāju ar reziden­tiem, un tad piesaistām šo četru acu principu. Un arī tas man kā radiologam palīdz, jo varu fokusēties uz sarežģītākām lietām – vienkāršākās būs pamanījis arī rezidents. Runājot vēl par mākslīgo intelektu – tas ļoti labi spēj izdarīt kopsavilkumu, kā arī identificēt akūtos gadījumus un riska faktorus vēl ārpus tiem, ko klīniskajos izmeklējumos noteicis ārsts, piemēram, smadzeņu asiņošanu. Tātad stei­dzamie gadījumi tiek atklāti ātrāk, un mākslīgais intelekts ievērojami ietaupa manu laiku, dodot informāciju par pacienta klīnisko vēsturi, un es varu efektīvāk to izmantot, studējot izmeklējumus. Tā ir EPIC sistēma, kas jau tiek ieviesta Viskonsinas universitātē un tiek pilnveidota.

Vai arī Amerikā ir mediķu trūkums?

Jā, ir. Trūkst, piemēram, anesteziologu, ir arī medmāsu trūkums, ir grūti nodrošināt mediķus, kas strādā naktīs, un, saprotams, tas ir slimnīcu finanšu jautājums.

Tu esi izraudzīts par brāļu Bertrama un Kristapa Zariņu Latvijas Medicīnas fonda prezidentu, darbojies LĀZA – Latviešu ārstu un zobārstu apvienībā. Savulaik pulcēji kopā jaunos latviešu izcelsmes ārstus Amerikā. Ko tev nozīmē šī sabiedriskā darbošanās?

Pirmām kārtām man tas ir interesanti. Un ir arī pavisam praktisks labums – jaunie Amerikas ār­sti ar savu pieredzi var palīdzēt Latvijai medicīnas jomā, lasot lekcijas, stāstot par savu pieredzi. Abpusīgie kontakti ir ļoti vērtīgi. Kas attiecas uz LMF jeb Zariņu fondu – tā ieguldījums Latvijas medicīnā ir ļoti, ļoti nozīmīgs! Gadiem ilgi prof. Zariņi piešķir finanšu līdzekļus un sniedz praktiskas iespējas jaunajiem Latvijas ārstiem papildināties pasaules klīnikās.

Savukārt es nodibināju stipendiju, lai Amerikas jaunie ārsti varētu doties uz Latviju un savstarpēji bagātināties savās medicīnas jomās, lai palīdzētu stiprināt viņu spējas turpināt izglītību un profesionālo izaugsmi. Man ir ļoti nozīmīgi tas, ka  šo stipendiju nosaucām manas Mūžībā aizgājušas sievas Andras Kalniņas vārdā…

Nule aizritējis 10. Latviešu ārstu kongress. Kādi ir tavi lielākie ieguvumi un spilgtākie iespaidi šajās dienās?

Vispirms – man ir ļoti svarīgi būt Latvijā. Īstenībā esmu diezgan sentimentāls, un kongresa ieskaņas ekumēniskajā dievkalpojumā Doma baznīcā jutos dziļi aizkustināts. Šajā vēsturiskajā vietā, kur kalpojis arī profesoru Zariņu tēvs Rihards Zariņš, svētvārdus lasīja arī viņa dēli, skanēja ērģeles, dziedāja mūsu kolēģis dakteris Dins Sumerags, dažādu reliģisko konfesiju mācītāji teica ceļavārdus mūsu kongresam – tas viss bija neaizmirstami un deva spēcīgu garīgo virzienu. Viena no pirmajām kongresa sesijām bija par ārstu ētiku. Šajās dienās runājām gan profesionālas lietas, gan analizējām, gan guvām daudz iedvesmas turpmākajam darbam. Bija tik svarīgi uzzināt, kas notiek Ukrainā un kā mēs varam praktiski iesaistīties un palīdzēt tieši militārās medicīnas jomā. Mēs saņēmām daudz gluži praktiskas informācijas. Mūsu plānos ir palīdzēt veidot Latvijā t.s. simulācijas centrus, kas ir vitāli svarīgi militāro mediķu sagatavošanā.

Vērtīga informācijas apmaiņa notika arī neiroķirurģijas laukā, kur priekšlasījumus sniedza prof. Dainis Krieviņš un prof. Kristaps Zariņš. Vesela tematiskā sadaļa bija par neatliekamo medicīnisko palīdzību. Un ļoti interesanti bija dzirdēt par vēsturiskajām personībām. Mana vecātēva brālis Aleksandrs Kalniņš bija neat­liekamās palīdzības ārsts, un es uzzināju daudz jauna arī par viņa vietu Latvijas medicīnā.

Kā jūs, mediķi Amerikā, izjūtat prezidenta Trampa rosības, kas skar arī zinātni, universitātes?

Studējot medicīnu Amerikā, tu atrodies “apvienotajās nācijās” – studenti ir no visas pasaules – un gūsti daudzveidīgu starptautisko pieredzi no Indijas, Pakistānas, Eiropas utt. Man ļoti patīk šī gaisotne. Bet Amerikai ir viena liela robeža – Dienvidu robeža, kas nav aizslēgta. Mēs atbalstām legālo imigrāciju, mēs pieņemam to un priecājamies, ka mūsu valsts papildinās ar krietniem un radošiem cilvēkiem no  visām pasaules malām, tostarp no Latvijas – mēs neesam pret imigrāciju, bet mēs esam par legālo imigrāciju. Un te sākas izolacionisms, kas sašķeļ sabiedrību. Tramps mēģina samazināt Amerikas militāros izdevumus, vairāk iegūt naudu ar tarifiem, atvest ražošanu atpakaļ uz Ameriku u.c. Bet – daudz ko varētu darīt diplomātiskāk. Tas veids, kā darbojas Tramps, nebūt nav diplomātisks, bet valsts galvai katrā ziņā jābūt diplomātam, un Amerikas valsts tādus piedzīvojusi – abus Bušus, Baraku Obamu, arī Baidenu. Es uztraucos, ka Ame­rika zaudē savu stāju pasaulē.

Mēģinu raudzīties uz politiku kā rentgenologs – radiologs, proti, skatīt kopējo ainu, kas ietver labo un slikto. Un mēģinu neiesaistīties sarunās par politiku, jo tiklīdz es pasaku kaut mazāko lietu, kas ir par labu Trampam, es tieku kvali­ficēts par “trampistu”…