Lielais sports un mēs
Juris Lorencs    09.02.2021

 

 

Starptautiskā Hokeja federācija izlēmusi, ka Latvija viena pati, bez Baltkrievijas, var sarīkot 2021. gada pasaules čempionātu hokejā. Paredzams, ka tas notiks Rīgā no 21. maija līdz 6. jūnijam. Norises vietas - “Arēna Rīga” un Olimpiskais sporta centrs. Abas arēnas atrodas tuvu viena otrai, kas samazinās iespēju sportistiem inficēties ar Covid-19 vīrusu. Patlaban vēl steigā tiek būvēta stadiona “Daugava” ledus halle, kas komandām kalpos kā treniņu arēna. Vēl pirms gada šis čempionāts Latvijā tika ļoti gaidīts. Šodien - ne vairs tik ļoti. Arī es šo pasākumu sagaidu dalītām jūtām. Bet vispirms mazliet par sevi. Šīs rindas raksta cilvēks, kuŗš bērnībā teju visu brīvo laiku pavadīja basketbola zālē, futbola vai hokeja laukumā. Kuŗš nu jau četrdesmit gadus trīs reizes nedēļā apmeklē peldbaseinu, katru reizi nopeldot vienu kilometru. Kuŗš pandēmijas laikā cenšas nostaigāt vismaz piecus kilometrus dienā. Un kuŗš nekad savā mūžā nav apmeklējis nevienu futbola, hokeja vai basketbola spēli. Jautājums - vai es esmu sportisks cilvēks? Kā Latvijā mēdz teikt - draugos ar sportu. Varbūt. Dažkārt es televīzijā noskatos kādu pasaules futbola čempionāta spēli. Man patīk vērot atlētisko, techniski virtuozo Āfrikas komandu futbolu.  

 

Vienīgā diskusija Latvijas medijos šī hokeja čempionāta sakarā noritējusi par trīs tēmām - polītiku, naudu un Covid-19 vīrusu. Sportiskie sasniegumi, komandu spēles stils, to iespējamie sastāvi, labākie spēlētāji - par to ne vārda. Vispirms par polītiku. Latviju kā vienīgo čempionāta organizētāju “izvēlējās” lielā polītika. Nu jau gandrīz pusgadu Baltkrievijā notiek protesti pret prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmu, kas tiek brutāli apspiesti. Daudzās valstīs (un īpaši jau Latvijā) atskanēja viedokļi, ka čempionāta norise Minskā tikai stiprināšot Lukašenko autoritāti. Tam var piekrist. Vienlaikus varētu jautāt - tad kam par godu tiek rīkots čempionāts? Sportistiem, skatītājiem vai tomēr Lukašenko? Atbilde ir - visiem trim. Diemžēl modernais sports un polītika ir nesaraujami jēdzieni. Kinochronika iemūžinājusi Hitlera saviebto seja, vērojot melnādaino atlētu panākumus 1936. gada Berlīnes olimpiādē. Es pats labi atceros Maskavas spēļu boikotu 1980. gadā. Iemesls tam bija PSRS iebrukums Afgānistanā. Četrus gadus vēlāk PSRS un tās komūnistiskie satelīti boikotēja Losandželosas spēles. Nevar noliegt- rīkot sporta sacīkstes kļuvis prestiži. Valstis sacenšas savā starpā ar olimpiskajās spēlēs izcīnīto medaļu skaitu. Kā tas viss tiek sasniegts, īpašu ilūziju vairs nav. It īpaši pēc nesenajiem dopinga skandāliem Krievijas sportā.

 

Tagad par naudu. Saimnieciskā ziņā Latvija no šī čempionāta ļoti iegūtu. Bet ar vienu piebildi - ja vien nebūtu Covid-19 pandēmijas laiks. Čempionāta kopējais budžets ir ap 18 miljoniem eiro, no kuŗiem 14 miljonus piešķir Starptautiskā Hokeja federācija, bet 4 miljonus - Latvijas valdība. Uz čempionātu ieradīsies aptuveni 1200 viesi- hokejisti, treneri, apkalpojošais personāls, tiesneši, žurnālisti. Jau tagad zināms, ka visas 16 komandas tiks izmitinātas vienā viesnīcā, kas visdrīzāk būs Radisson Blue Latvija. Protams, labums tautsaimniecībai no tā visa būs. Tomēr vismaz pagaidām izskatās, ka čempionāts notiks bez skatītājiem. Tātad viesnīcām, restorāniem un veikaliem ies garām cerētie ieņēmumi. Un tad mēs pienākam pie vīrusa. Jautājums, kas uztrauc Latvijas sabiedrību- vai līdz ar čempionātu valstī netiks ievazāti jauni infekcijas perēkļi. Rīkotāji gan sola, ka komandas un pavadošais personāls dzīvošot īpašos drošos un izolētos “burbuļos”. Tāpat sagaidāms, ka sportisti un viņi pavadītāji būs saņēmuši Covid-19 poti.

 

Man šis čempionāts vēlreiz atgādina sen zināmo patiesību, ka profesionālais sports patiesībā ir bezgala tālu no ikdienas cilvēka un viņa vajadzībām. Prezidents Valdis Zatlers savā autobiografijā “Kas es esmu” raksta: “Jo mazāka tauta, jo vērtīgāka ir tās izcīnītā olimpiskā medaļa. Varam būt lepni, jo, rēķinot izcīnīto olimpisko medaļu daudzumu uz iedzīvotāju skaitu, Latvija ir sporta lielvalsts”. 2018. gada Phjončhanas ziemas Olimpiskajās spēlēs Latvija guva mediju ievērību ne tikai ar mūsu bobslejistu izcīnīto bronzas medaļu, bet vēl vairāk - ar dzēlīgu ironiju par valdības piesolīto balvu iespējamiem medaļniekiem. Olimpiskais zelts Latvijā tika novērtēts ar 142 000 eiro lielu prēmiju. Tikmēr bagātā Vācija saviem atlētiem maksāja vien 20 000 eiro, bet Lielbritanija, Zviedrija un Norvēģija - apaļu nulli! Vēl viens apliecinājums tam, ka mēs joprojām domājam par ārišķīgu izrādīšanos. Bet tā taču ir parādība, kas raksturīga pasaulei, no kuŗas tik ļoti vēlamies distancēties. Starp dāsnāko prēmiju dalītājiem bija tieši kādreizējās padomju impērijas valstis: Kazachstana, Baltkrievija, Ukraina, Krievija un diemžēl arī Latvija.

 

No antīkās Grieķijas Olimpiskajām spēlēm, no Senās Romas vingrotavām (gymnasium) mūs šķir vairāk kā 2000 gadi. Modernais sports ir deģenerējies līdz resnam vīrietim čībās un pidžamā, kuŗš sēž pie alus bundžām nokrauta galda, skatās televizora ekrānā un kliedz: “Sarauj!” Tēma, kas apspēlēta neskaitāmās karikatūrās. Diemžēl Latvijas valsts polītika patlaban vairāk domā nevis par jaunatnes sportu, nevis par cilvēku veselību, bet par olimpiskajām medaļām. Valsts kontrole savos pēdējo gadu ziņojumos saskatījusi “īstermiņa domāšanu” pašvaldībās. Tās, lūk, atļāvušās “nepārdomāti” būvēt peldbaseinus, sporta zāles un stadionus, “nesaistot tos ar valsts attīstības mērķiem”. Nu jau bijusī valsts kontroliere Elita Krūmiņa izteicās par “ambicioziem un dārgi uzturamiem objektiem, kas sevi nespēj atpelnīt”. Īpašā nežēlastībā krituši skolu peldbaseini. Bet vai tā ir? Un ko nozīmē atpelnīt? Lūk, piemērs visīstākajai īstermiņa domāšanai! Latvijā gadā vidēji noslīkst piecas reizes vairāk (rēķinot uz iedzīvotāju skaitu) cilvēku nekā vidēji Eiropā. Divu nesen uzcelto peldbaseinu - Kuldīgas un Ludzas-  izmaksas ir 3,2 un attiecīgi 2,8 miljoni eiro. Kopā pieci miljoni eiro. Tikai nedaudz vairāk par summu, ko valsts patlaban iegulda hokeja čempionātā...