Nesen Rēzeknē, Latgales kultūras vēstniecībā “Gors” tu saņēmi Boņuka balvu par savu veikumu koncertuzvedumā „Folkpasija: Francis Trasūns”, kur biji mākslinieciskais vadītājs un diriģents.

Šis ir kopprojekts ar komponisti Lauru Jēkabsoni, kuru zinām arī kā á capella grupas Latvian Voices dziedātāju. Viņa ir no Balviem, no Latgales. Uzrunāju viņu, stāstot par savu ideju sacerēt pasiju latviešu va­lodā. Oriģinālā šī muzikālā forma vēsta Jēzus Kristus ciešanu stāstu, un mēs zinām par Bacha un citu komponistu pasijām, taču nav bijis nevienas latviešu komponista sacerētas. Vismaz man tāda nav zināma. Mana doma bija sacerēt pasiju latviešu valodā, bet nevis par Jēzus tēmu, bet par tautas ciešanu motīviem. Sākumā iedomājos par kādu tautas leģendu, bet Laura atrada stāstu par Franci Trasūnu – latgaliešu valstsvīru un dzejnieku. Viņa dzīvesstāsts manā uztverē cieši sasaucās ar Jēzus traģisko stāstu, un šis stāsts kļuva par pamatu. Libretu uzrakstīja Latgales dzejniece Anna Rancāne, un rezultātā radās ļoti latgalisks stāsts, kas, man par lielu prieku, kļuva nozīmīgs ieguldījums Latgales kultūrā. Pasiju izpildīja koris kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, latgaliešu valodā, un tas ir ļoti liels retums. Nozīmīgs visā Latvijas kultūras vēsturē.

Kurš no Latvijas koriem dziedāja?

Manis dibinātais un vadītais Projektu koris. Solisti – Jānis Strazdiņš Franča Trasūna lomā un kora mākslinieki, arī postfolkloras grupa “Rikši”. Viņu loma šai pasijā bija evaņģēlisti, kuri ved publiku cauri Jēzus stāstam, mūsu gadījumā – cauri Franča Trasūna dzīvesstāstam, kurā nozīmīga vieta ir arī Latvijas valsts dibināšanai.

Tātad tevi pirmām kārtām interesēja tieši mūzikas forma, un tad pievienojās Latgales un Trasūna stāsts…

Tieši tā, un šo savienību uzskatu par ģeniālu. Anna Rancāne prasmīgi iekļāva libretā Trasūna dzeju, protams, arī uzrakstīja savas.

Vai būdams amerikānis, kas vien aizvadītos 10 gadus dzīvo un strādā Latvijā, biji iepazinis Latgales kultūru? Nu, piemēram, būdams mūziķis, - Jāni Ivanovu?

Bez šaubām! Esmu dziedājis ļoti daudzas Jāņa Ivanova kora dziesmas, būdams Valsts akadēmiskā kora un Latvijas Radio kora mākslinieks. Esam arī ierakstījuši viņa kora dziesmu disku. Īstenībā nevari būt profesionāls latviešu kora dziedātājs, ja neesi iepazinis Jāņa Ivanova daiļradi. Vairākkārt nācies dziedāt arī “Gorā”, manis vadītais Projektu koris ir koncertējis ne vien Rēzeknē, bet arī Daugavpilī, Kārsavā un citviet. Ne vien Ivanova, bet arī citu Latgales komponistu mūzika ir neatņemama Latvijas kora kultūras sastāvdaļa. 

Vai šo valodu saproti?

Ne jau pilnībā, arī Boņuka ceremonijā varēju sekot līdzi tikai daļēji…

… un beigās tik sirsnīgi atvaino­jies, ka vēl nerunā latgaliski, un solīji iemācīties. Tava latviešu valoda ir tik bagāta un skaista. Vai bija grūti iemācīties?

Japāņu valoda dodas rokās vieglāk! Latviešu valodā ir ļoti sarežģīta gramatika.

Kas dzied tavā Projektu korī? Kā tas tapa?

Kad 2015. gadā pārcēlos uz Latviju, uzreiz iestājos jauniešu korī “Kamēr”, kur nodziedāju trīs sezonas. “Kamēr” šogad svin savu 35. gadadienu, un varam iedomāties, cik dziedātāju simti vai tūkstoši ir izgājuši šo pieredzi un sakrājuši augsta līmeņa mūzikas prasmes. Jau tolaik, kad šai korī dziedāju, dzirdēju runājam – un ko pēc tam? Kur turpināt dziedāt, jo “Kamēr” ir jauniešu koris. Turklāt tas aizņem ļoti daudz dzīves laika, ar ko jārēķinās, ja, piemēram, izveido ģimeni vai centies augt savā karjerā. Latvijā, kā zināms, koru ir daudz, bet līdz ar minēto pieredzi ir arī augusi prasība pēc attiecīgas kora kvalitātes. Latiņa ir augsta. Domājot par šo situāciju, 2018. gadā radās ideja izveidot cita formāta kori, kas varētu piesaistīt pieredzējušus dziedātājus, bet kas vienlaikus neprasītu no viņiem tik daudz laika. Nodibināju savu Projektu kori, kura koncepts ir tāds, ka gada garumā izveidojam trīs projektus, katru sešas nedēļas, ar mēģinājumiem divas trīs reizes nedēļā. Paši pirmie koncerti “Bacha atbalss” notika 2018. gada oktobrī. Ārpusprojektu laikā koristi ir pilnīgi brīvi no kora, dara savas lietas. Un, kā izrādās, “trāpīju” – dziedātāju skaits aug, no 28 sākumā jau izau­dzis līdz 60 esošā sastāvā. Jauniem dziedātājiem pat nākas atteikt, uz brīvajām vietām, kad tādas rodas, jārīko konkurss.

Man ir alta balss, un esmu beigusi bērnu mūzikas skolu, pa brīdim arī dziedājusi koros. Vai varu doties pie tevis pieteikties Projektu korī?

Jā, bet būtu jāiztur konkurss! Ar  noteikumu, ja attiecīgajā balss grupā ir atbrīvojusies vieta.

Esi dzimis un līdz 2015. ga­dam dzīvojis Amerikā, tātad – esi amerikānis. Liktenis tevi savedis kopā ar Anglijā dzimušo latvieti Māru Sinku, un nu abi dzīvojat Rīgā. Turklāt – nejauši uzzināju, ka, jau dzīvodams Amerikā, satikies ar latviešiem, sirsnīgi sadraudzējies ar Astrīdu un Zigurdu Rīderiem un daudz laika pavadīji latviešos. Kā tas gadījās?

Tas bija 2011. gadā, kad Amerikā pirmo reizi dzirdēju kori “Kamēr”, Māra Sirmā vadībā, kas viesojās Čikāgā. Tas arī mani pamudināja interesēties par latviešu kormūziku. Lai labāk to iepazītu, sešas nedēļas mācījos intensīvajos latviešu valodas kursos. Tas bija Pitsburgā, un mana skolotāja bija neaizmirstamā Dzidra Rodiņa. Izcila pedagoģe no Čikāgas! Pats dzīvoju mazā pilsētiņā pie Klīvlandes, un reiz stāvlaukumā ieraudzīju auto ar uzrakstu “Sveiks!”. Satiku auto saimnieci Astrīdu Rīderi, un sākās jauka draudzība ar viņas ģimeni. Šobrīd ļoti skumstu par Zigurda aiziešanu Mūžībā… Rīderu mājās daudz runājām par mūziku, viņu mājās bija daudz latviešu mūzikas ierakstu un grāmatu. Kad pēdējo gadu studēju bakalaura grāda studijās, izveidoju nelielu kori, kura repertuārā izraudzījos latviešu mūziku. Man bija daudz palīgu – ar pateicību vēlos pieminēt, piemēram, Andu Sūnu Cook un daudzus citus. Mana kora koncertus papildināju ar stāstiem par latviešu mūziku, koncertus apmeklēja arī latvieši. Kā zināms, Klīvlandē jau septiņus gadu desmitus pastāv Latviešu Koncert­apvienība, tātad mūzikas draugu un pazinēju ir daudz. Viņi arī mani aicināja uz koncertiem – kopā ar savu kori, vairāk nekā četras stundas pavadot ceļā, tur labprāt braucām. Dziedājām latviešu mūziku, līdz ar ko iepazīstinājām ar to plašāku amerikāņu sabiedrību.

Kā satiki Māru?

2014. gadā biju pabeidzis pirmo maģistra gadu Čikāgas universitātē, un es braucu uz Rīgu, lai apmeklētu Pasaules koru festivālu. Mans profesors Ītans Sperijs (Ethan Sperry), diriģents un aranžētājs, sadarbojās ar “Kamēr”. Abi apmetāmies komponista Ērika Ešenvalda dzīvoklī Sarkandaugavā. Kādudien aizgāju uz Rīgas nošu izdevniecības “Musica Baltica” veikalu, lai nopirktu notis. Māra palīdzēja man angliski sazināties ar nošu pārdevēju… Māra dziedāja “Kamēr”, tātad arī mūsu profesionālās intereses sakrita. Tā tas notika.

Kā iejuties Latvijas mūziķu profesionālajā vidē? Te taču ir liela konkurence kormūzikas jomā!

Man palīdzēja cits skatiens uz šo jomu. Proti, Latvijā ir tikai viena Mūzikas akadēmija, kas sagatavo profesionālus kordiriģentus. Amerikā – vismaz pāris simti. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, kā mani pieņēma, teikšu – ir bijis visādi…

Marta beigās Latvijas Universitātēs aulā Latvijas Radio koris dziedāja Pētera Vaska dziesmas ar Knuta Skujenieka tekstiem. Kā tu izjuti šo Latvijas publikai tik īpašo dzejnieku?

Šīs nebija pirmās dziesmas ar Skujenieka vārdiem, ko nācies dziedāt, man viņa dzeja nebija jaunums. Un tomēr šis ir viens no tiem brīžiem, kad Latvijā jūtos kā svešinieks. To izskaidroju ar faktu, ka manā ģimenē nav bijis represiju un deportāciju. Saprotu cik tas ir briesmīgi un diemžēl aktuāli vēl šodien, pieņemu, ka latvietis Latvijā šo vēsturi izjūt daudz, daudz skaudrāk. Es varu vien izjust dzi­ļu cieņu un pietāti. Jāteic, Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis manās izjūtās rezonē spēcīgāk.

Kur tu jūties vairāk kā mājās – Latvijā vai Amerikā?

Tiklīdz ierados Latvijā, es sapratu, ka šeit vēlos veidot savu dzīvi, un par to, ka Latvija patiešām ir mana vieta, esmu pārliecināts. Aizbraucis ciemos pie vecākiem un ģimenes Amerikā, jūtu, ka no šīs zemes esmu attālinājies.