Karaļi un polītiķi
Juris Lorencs    16.05.2023

 

Kas tur ko liegties - arī es biju starp tiem miljoniem cilvēku, kuŗi 6. maijā televīzijas tiešraidē vēroja Apvienotās Karalistes karaļa Čārlza III kronēšanu. Patiesi unikāls notikums- kaut vai tāpēc, ka kopš Elizabetes II kronēšanas, kas notika 1953. gada 2. jūnijā, apritējuši 70 gadi. Vesela paaudze britu ir piedzimusi un nomirusi, tā arī nepiedzīvojot sava monarcha kāpšanu tronī. Personīgi man atmiņā iespiedušās trīs lietas. Pirmais - karaļa vārdi “es nāku, lai kalpotu, nevis lai tiktu apkalpots” (“I come not to be served, but to serve”). Otrais - ka ceremonijai bija slepenā, savā ziņā pat intīmā daļa. Proti, karaļa iesvaidīšana ar no Jeruzalemes atvestu eļļu, kuŗas laikā monarchs un garīdznieki tika nodalīti no publikas ar īpašiem necaurredzamiem aizslietņiem. Trešais - patīkami pārsteidza ceremonijas izteikti kristīgais saturs un forma. Citādi tas arī nevarēja būt, jo rituāls līdz mūsdienām atnācis no viduslaikiem. Notiekošais kontrastēja ar modernā polītkorektuma laikmeta “labo toni”, kas iesaka īpaši neuzvērt reliģijas nozīmi.

 

Čārlza III kronēšana uz brīdi atdzīvināja diskusiju par monarchijas vietu mūsdienu pasaulē. Patiesībā šim strīdam ir sena vēsture, kas aizsākās jau 18. gadsimta nogalē Lielās Franču revolūcijas laikā. Monarchijas noliedzēji to uzskata par aizvēsturisku, savu laiku pārdzīvojušu anachronismu. Savukārt atbalstītāji monarchijā saredz cieņu pret tradicijām un uzsver monarcha stabilizējošo lomu polītikā, kas labvēlīgi iespaidojot visu sabiedrību kopumā. Patiesi, vismaz Eiropas monarchijas (Apvienotā Karaliste, Spānija, Andora, Monako, Lichtenšteina, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Dānija, Norvēģija un Zviedrija) ir ne tikai demokratiskas, bet arī bagātas valstis. Kad Sīrijā, Tunisijā, Eģiptē, Lībijā un Libānā notika nekārtības un plosījās “arabu pavasaŗi”, divās arabu monarchijās, Marokā un Jordānijā, valdīja miers. Lai arī abas valstis nav bagātas ar dabas resursiem, tajās valda polītiska stabilitāte un notiek veiksmīga saimnieciskā attīstība.

 

Tāpat nevar noliegt, ka monarchijām piemīt emocionāla vērtība. Modernajā, globālizētajā, technoloģiju piesātinātajā pasaulē cilvēkiem joprojām vajadzīga pasaka.  Apziņa, ka kaut kur tālu, aiz augstajiem pils mūriem, joprojām dzīvo karaļi un karalienes. Arī 21. gadsimtā meitenēm patīk spēlēties ar princešu drānās tērptām lellēm, bet puikas lasa teikas, kā nabadzīgs jauneklis uzvar pūķi, atbrīvo un apprec princesi, balvā saņemot pusi karaļvalsts. Viens no monarchijas plusiem ir pēctecība. Jau labu laiku iepriekš zināms nākamā karaļa vai karalienes vārds. Čārlzs III uz troni gaidīja 74 gadus. Visa viņa līdzšinējā garā dzīve bija gatavošanās šim svarīgajam pienākumam. Esmu pārliecināts, ka viņš spēs vadīt britu monarchiju tikpat pārliecinoši kā Elizabete II. Mūsu bijusī prezidente Vaira Vīķe- Freiberga par Elizabeti II izteikusies šādi: “Viņa bija ārkārtīgi laipna, cieņpilna un draudzīga. Viņas mūžs ir pierādījums tam, cik svarīgas var būt valsts galvas reprezentatīvās funkcijas un var spēlēt arī polītisku lomu.” Kad 2006. gadā Elizabete II viesojās Rīgā un tikās ar V. Vīķi- Freibergu, sabiedrībā runāja, ka blakus Elizabetei II mūsu prezidente izskatoties “nu gluži kā karaliene”. Tātad arī parlamenta ievēlēta amatpersona cilvēku apziņā var kļūt gluži vai karaļa cienīga. Bet V. Vīķe- Freiberga drīzāk bija izņēmums, ne likumsakarība.

 

Pavisam drīz Saeima vēlēs jaunu Valsts prezidentu. 10. maijā Egils Levits negaidīti paziņoja, ka nekandidēs uz otro termiņu savā amata. Lūk, kā šo lēmumu aģentūrai LETA komentēja polītologs Filips Rajevskis: “Levits bija pirmais koalīcijas ievēlētais prezidents Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Neviens iepriekšējais prezidents netika ievēlēts tikai ar koalīcijas balsīm. Tas noveda pie tā, ka Levits savas darbības vissarežģītākajos brīžos visu laiku skatījās koalīcijai mutē un ar prezidenta rīcību apkalpoja koalīciju, nevis stāvēja pāri polītikai un pārstāvēja visu Latvijas sabiedrību. Tas slikti beidzās- zemi reitingi, uzticības trūkums. Šādu kļūdu nevajadzētu pieļaut! Valsts prezidentam ir jābūt plašākam, ne tikai koalīcijas atbalstam.” Patiesi, 14. Saeimas vēlēšanu rezultāti ir tādi, ka trīs partijas, kas atbalstīja E. Levitu pirms četriem gadiem, vispār neiekļuva šajā Saeimas sasaukumā- “KPV LV”, Jaunā konservātīvā partija un “Attīstībai/ Par!”. Kopā tās bija veselas 45 balsis! Atgādinājumam- E. Levits tika ievēlēts ar 61 balsi. Brīdī, kad es rakstu šīs rindas, ir pieteikti divi citi vērā ņemami prezidenta amata kandidāti- Uldis Pīlēns (Apvienotais saraksts) un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Jaunā Vienotība). U. Pīlēns ir uzņēmējs no Liepājas un nepieder nevienai polītiskajai partijai.

 

Pagaidām gan izskatās, ka U. Pīlēnam nepietiks balsu. Turklāt Latvijas polītiskajā tradicijā skaitās nepieņemami un neiespējami, ka viens polītiskais spēks vienlaicīgi ieņemtu divus augstākos amatus valstī - Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja. Pašreiz Saeimu vada Edvards Smiltēns no Apvienotā saraksta, kas vēl vairāk samazina U. Pīlēna izredzes. Tomēr šoreiz šo tradiciju var lauzt Jaunās Vienotības izvirzītais E. Rinkevičs. Tad Jaunajai Vienotībai tiks divi augsti posteņi- Valsts prezidents un ministru prezidents. Pilsētā klīst valodas, ka ārlietu ministra posteni tad visdrīzāk varētu ieņemt patreizējais Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Richards Kols (Nacionālā apvienība). Šāds polītiskais tirgus nepastāvētu, ja prezidents tiktu ievēlēts tiešā tautas balsojumā. Neviens jau nav tik naivs, lai ticētu, ka atnāks “laimes lācis” un izvedīs Latviju saulītē. Tomēr nevar noliegt, ka tiešās vēlēšanās izraudzīta prezidenta autoritāte būtu augsta. Viena no Latvijas problēmām ir tā, ka aizvien retāk parādās jauni, spilgti, spēcīgi polītiķi. Bet kur viņiem rasties? Pašreizējā vēlēšanu sistēma iekārtota tā, ka partiju “lokomotīves” aiz sevis nereti ievelk Saeimā cilvēkus bez zināšanām, idejām un ambīcijām.Viņu vēlme ir “nosēdēt” parlamentā četrus gadus, saņemt deputāta algu, izmantot bonusus un  privilēģijas. Vienīgā iespēja atsijāt šādus cilvēkus- atteikties no vēlēšanām pēc partiju listēm. Ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji, kā tas notiek Lietuvā. Turklāt, pēc manas pārliecības, latviešu mentālitātei vairāk atbilst tiešās vēlēšanās izraudzīts pilsētas mērs, Saeimas deputāts, pat Valsts prezidents.