Kāpēc jābrauc uz Latviju tumšajā laikā?
Taira Zoldnere    16.12.2025

Oktobris, novembris un decembris Latvijā ir tumšais laiks. Parasti visu dienu līņā, reizēm dzelošs vējš un kailsals, nedēļām apmācies, un krēsla metas jau ap trijiem pēcpusdienā. Un tomēr – es gribu būt Latvijā rudens pusē, kad var priecāties par rudens lapu zeltu, saelpoties priežu meža svaigo gaisu, un  galvenais – izbaudīt bagātīgo kultūras piedāvājumu, kas rudeņos un pavasaros burtiski spridzina ikkatra Latvijas iedzīvotāja garīgo telpu. Jā, vakaros agri paliek tumšs, bet Rīgā un citās pilsētās ik uz soļa kafejnīcas, apgaismotas vitrīnas, un es visu laiku mazliet jūtos kā tādā nakts festivālā. Lauku sētās ir citādi – tur tumsu izjūt “pa īstam”. Reizēm man jādomā – vai tikai tumšie, garie rudens un ziemas vakari nav īstais iemesls, kāpēc Latvijā tik daudz koru, deju kopu un amatieru teātru grupu. Tumšajā laikā tieši cilvēciskais siltums mūs silda visvairāk.

Šoruden Sanfrancisko Jaunais teātris piedalījās amatieru teātru festivālā “Laipa”, kas notika Ogres novada Birzgalē. Teātris izrādīja amerikāņu autores Dženas Silvermanes lugu “Tīrelis”, un mums bija divas izrādes – Birzgalē un Jūrmalas teātrī. Birzgale mūs sagaidīja ar īsti rudenīgu laiku, bet Tautas nams gaišs, silts un pilns ar cilvēkiem. Patiesi, četrās festivāla dienās rosība namā nekad nenorima, izrāžu laikā zāle bija skatītāju pilna un festivāla noslēguma vakars bija patiesi lielisks – svinīgs, sirsnīgs un pāri visam – jautrs un dzīvespriecīgs. Jūrmalas teātrī sajutām tās pašas sirsnīgās rūpes, lai mēs kā viesi justos  liels prieks redzēt Jūrmalas teātra “baismīgā Halovīna” laika izrādi “Sieviete melnā” (pēc Sūzenas Hillas romāna), gan arī pašiem spēlēt “Tīreli”. Neskatoties uz intensīvajiem mēģinājumiem un izrādēm, tomēr palika laiks arī citām kultūras aktivitātēm. 
Šoreiz redzēju divas lieliskas izstādes Valsts mākslas muzejā: gleznotājas Džemmas Skulmes darbu retrospekciju, kā arī itāļu un latviešu 20.gs. sākuma mākslinieku kopēju tematisku izstādi “Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi”, kurā mani visvairāk iepriecināja izcili, līdz šim neredzēti latviešu vecmeistaru K.Hūna, V.Purvīša, J.Rozentāla J.Federa un citu mākslinieku darbi. Protams, centos redzēt tik daudz teātra izrādes, cik vien iespējams, un šoreiz tās bija divas JRT izrādes: “Kritiens augšup” (autors Joahims Meierhofs)  - sirsnīga, smeldzīga un jautra vienlaicīgi, un tik saprotama ikkatram, kas kādreiz kāpis uz skatuves! Otra – “Docentes” (autors Juha Jokels), kas uzdod skarbus un neērtus jautājumus par akadēmisko vidi. 
Man par prieku un arī pārsteigumu, paralēli “lielajiem” teātriem, Latvijā attīstās alternatīvo teātru kultūra. Noskatījos neatkarīgās teātra trupas ”Kvadrifons” izrādi “Sēri krāca ūdens viļņi”, kurā divi aktieri tikai ar kustību stāsta par vardarbības bezjēdzību un arī nebeidzamību, un šo izrādi patiesi atcerēšos ilgi – tā bija pavisam citāda un ļoti interesanta. Iepriecināju sevi ar R.Štrausa operas “Salome” apmeklējumu, kurā režisors A.Hermanis mūs skatītājus atkal pārsteidza ar jaunu ziņu, kas tomēr ļoti atbilstoša mūsu laikmetam.
Novembris Latvijā, manuprāt,, ir fantastiskākais mēnesis gadā, kad latvieši patiesi godina gaismu un siltumu. 11.novembrī svinam Lāčplēšu dienu, kad visa Latvija mirdz sveču gaismā, un cilvēki sanāk kopā, lai noliktu sveces, iededzinātu gaismu pie mūsu brīvības simboliem – kritušo varoņu pieminekļiem. Rīgas pils mūris iemirdzas īstā dzīvu sveču gaismā, un mēs vienojamies lāpu gājienā, apliecinot savu kopību un patriotismu. 
Latvijas Valsts svētki 18.novembrī ir tik īpaša diena! Mēs patiesi protam svinēt savas valsts brīvību un neatkarību! Mēs zinām, ka tā izcīnīta grūtās un neatlaidīgās cīņās un sargājama vēl joprojām. Tas nekas, ka Lāčplēšu dienā jau bijis viens lāpu gājiens – 18.novembrī cauri Rīgai un citām pilsētām atkal vijas ugunīgā lāpu upe, mums sanākot kopā, lai gaismā un siltumā apliecinātu savu piederību Latvijai. Man iznācis iet lāpu gājienā tikai vienu reizi, bet, ak! – kā gribētos atkal piedzīvot šo kopības sajūtu – vienojošu, patriotisku un apliecinošu! Skatoties lāpu gājienus visā Latvijā, man šķiet, ka dumpīgais un pagāniskais gars latviešos ir pat ļoti dzīvs! 
Novembris nāk arī ar svecīšu vakaru, kad iededzam pa svecītei, atceroties savus aizgājušos tuvākos, un sveces kapsētās mirdz kā maldugunis. No bērnības atceros šo apbrīnojamo, mistisko sajūtu. Bet savukārt Rīga iemirdzas it krāšņi ikgadējā gaismas festivālā “Staro Rīga” ar gaismas instalācijām, lāzeru šoviem, kas uz vairākiem vakariem pārvērš pilsētu fantastiskā pasaku valstībā. 
Tikko Valsts svētki nosvinēti, Latvija steidz posties Ziemassvētkiem. Tumšajā decembrī pilsētas gandrīz vai sacenšas izdomas bagātībā par skaistāko Ziemassvēku eglīti un krāšņākajiem gaismas dekoriem. Un, protams, Ziemassvētku tirdziņi gan Rīgā, gan citās pilsētās. Manuprāt , Ziemassvētku tirdziņš jāsāk, izbaudot karstvīnu vai citu karstu dzērienu, tad lēni to malkojot, var iejusties tirdziņa gaisotnē, izpriecāties par eglīti un bērnu jautro dauzīšanos. Tikai pēc tam ir vērts iet aplūkot amatnieku darinājumus, un patiesi – vienmēr var atrast ko neparastu un oriģinālu Ziemassvētku dāvanām vai iepriecināt sevi ar kādu jauku dāvanu no tirdziņa. Protams, arī gardumi: žāvējumi, sieri, kūkas, cepumi, par piparkūkām jau nerunājot. 
Bet varbūt tikai man tumšais laiks Latvijā liekas tik pievilcīgs? Māksliniece Aija Mollere nupat atgriezusies no viesošanās Latvijā, tāpēc jautāju, ko viņai nozīmē aizbraukt uz Latviju tumšajā rudenī? 
“Kultūras piedāvājums Rīgā (un citur Latvijā) ir vienkārši fenomenāls, un es to ieteiktu iz­baudīt jebkuram kultūras mīļotājam,” sacīja Aija Mollere. Viņa nolēmusi braukt uz Latviju vismaz divas reizes gadā, jo viesošanās Latvijā rudeņos un pavasaros izvēršas par īstenu “kultūrkūri”. Katrā Rīgas apciemošanas reizē Aija apmeklē kādu muzeju, un šoreiz izvēle krita par labu  “Ola Foundation”, kur bija mākslinieces Maijas Tabakas izstāde. Aija stāstīja, ka parasti cenšas aizbraukt arī uz Cēsīm, kur atrodas Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC), un pašreiz apskatāma izstāde “PLMC kolekcijas stūrakmeņi un jaunākie darbi”, kā arī fotogrāfa Ulvja Alberta (ASV, Sietla) fotoizstāde “Camera as Passport”. Tikai dažas dienas vēlāk, 18.novembrī, Ulvis Alberts aizgāja Mūžībā.
Šoruden Aija redzējusi vairākas teātra izrādes JRT, kā arī neatkarīgā teātra “Dirty Deal Teatro” izrādi “Alfas”, kas šogad saņēma trīs “Spēlmaņu nakts” balvas, tajā skaitā balvu kā gada mazās formas izrāde. Interesanti bijis apmeklēt jaunas mūzikas grupas “Alejas” koncertu visjaunākajā Rīgas kultūrtelpā “Vagonu halle”, kas atrodas pārveidotā industriālā rajonā netālu no Grīziņkalna. 
Aija, tu biji Latvijā arī 11. un 18.novembrī. Kā tu izjuti šo nozīmīgo Valsts svētku laiku?
Aija. “Šogad tas man bija ļoti īpašs laiks. Nebiju bijusi Latvijā uz Valsts svētkiem kopš 1997.gada. Pirmais gads, kad 11.novembrī aizgāju uz krastmalu un arī noliku savu sveci pie pils sienas. Fiziski var sajust to siltumu no svecēm, siena ir sakarsusi, un tā atstaro siltumu, cilvēki visur klātesoši, un tas bija burvīgi.”  Aija stāstīja, ka Lāčplēša die­nā apmeklējusi arī deju grupas “Dzirnas” patriotisko  lieluzvedumu pēc Raiņa lugas “Indulis un Ārija” motīviem ar komponista Valtera Pūces mūziku. Izrādes nobeigumā skatītāji un izrādes dalībnieki vienoti kopā nodziedājuši Latvijas himnu. 18.novembrī Aija ar dēlu no rīta apmeklējuši Brāļu kapus, pēc tam 11.novembra krastmalā vērojuši Valsts svētku militāro parādi, vakarā izbaudījuši koncertu un tiešām iespaidīgu lāzeršovu pie Brīvības pieminekļa. Viņi noskatījušies arī jaunāko latviešu filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Filma it īpaši aktuāla tieši Valsts svētku laikā, kad iznācis īpaši domāt un vairākkārt atsaukties uz Latvijas vēstures notikumiem, pārrunājot tos arī ar dēlu. 
Mans un Aijas stāsts par tumšo un tomēr gaišo laiku Latvijā ir ļoti personīgs, un katram tas var būt citāds. Tomēr visi šie notikumi ir milzīgs emocionāls lādiņš, un es varu tikai novēlēt ikkatram aizbraukt uz Latviju tumšajā laikā un izdzīvot šo īpašo sajūtu.