EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Kāpēc?
Ligita Kovtuna 12.08.2025 Pārdomas, lasot jaunās dzejnieces Alises Bogdanovas dzejoļu krājumu, kas nācis klajā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu 3000,- eiro apmērā un pozitīvi novērtēts nedēļraksta IR 31. nr., piebilstot, ka tam “ir vieta katrā grāmatplauktā.”
Diemžēl, daudz citēt nevarēšu, jo teksti satur pulka nepiedienīgu vārdu un vēstījumu par lietām, kas publiskā saziņā neiederas. Turklāt, piemēram, vārda “bļāviens” semantisko nozīmi un etimoloģisko izcelsmi mūsu lasītāji nezina (un arī nevajag zināt, jo nekā pieklājīga tajā nav!). Tiklab kā nezina arī virkni atdarinājumu no krievu valodas, kas joprojām ir dzīvi Latvijas latviešu saziņā. Diemžēl.
Kas gan tur neparasts, ka jauna (vai ne tik jauna) sieviete savas gluži intīmās pārdomas un raizes uztic papīram vai datoram, tā teikt, izkliedzot dvēseli. Dienasgrāmatas dzejā vai prozā taču rakstījusi vai katra otrā. Lielākoties, paturot vien savai zināšanai vai atcerei, rūgtai vai saldai. Neparasti, nožēlojami un, atvainojiet, stulbi un amorāli ir šolaik lietot krievu valodu – bez tulkojuma (kas nu šajā “dzejas gadījumā” būtu mazākais grēks!) un bez mazākās vajadzības. Laikā, kad no mūsu vides un kultūrtelpas tiek izvākts pēc iespējas viss, kas saistās ar krievu valodu un kultūru. Kā tas gadījies, ka jauna dzejniece (22) ir tā piesūkusies ar augšminēto, ka nevar, nu nekādi nevar vismaz virsrakstu savām vārsmām neuzlikt kirilicā?! Kāpēc?
Šis raksts netaptu, ja vien nerastos vēl kāds ļoti būtisks kāpēc? Kāpēc to ar naudu no sabiedrības līdzekļiem ir atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds? Pavisam konkrēti – šo lēmumu pieņēmuši nozares “eksperti” (skat. vkkf.lv).
Protams, rēķinos ar to, ka ir pamats man pārmest vecuma ierobežotu izpratni par to, kas un kāda ir modernā dzeja. Tālab uzrunāju savu mazbērnu vecuma jauniešus, lūdzot viņu vērtējumus. Te būs!
Nora (18): “Nu, drausmīgi! Galvenais, ka tajos dzejoļos nav nekā oriģināla.”
Katrīna (24): “Ļoti “sarunvalodīgi”, bet vai tā būtu dzeja? Neveikli un slinki rakstīts.”
Helēna (26): “Infantili un tiešām pretīgi. Pavirši pierakstītas izjūtas ar triviālām, klišejiskām atsaucēm.”
Puisiešiem nepiedāvāju lasīt…
Jāteic, minētā IR recenzente, arī jauna dzejniece Elvīra Bloma gan izsaka dažu labu kritiku. Piemēram: “Ja arī krājumam ir kāds trūkums, tad es teiktu, ka dažus liekvārdīgākus un citiem līdzīgus dzejoļus varēja atstāt aiz borta, bet tas ir mazs akmentiņš nevis autores, bet gan redaktoru lauciņā. Šādu redaktoriālu izklaidību latviešu dzejā gadās novērot bieži, un tas mēdz būt lielākais spēcīgu debijas grāmatu trūkums.”
Nu, protams! Šo četrrindi varu atļauties citēt necenzētu: “pil veļa/ es negribu saldējumu/bet ja kāds ēstu/ sagribētos”. Ne daudz, ne maz, vai ne? Un, man par prieku, recenzente turpina: “Pieejamības ziņā tomēr nedaudz mulsina, ka tie dzejoļu nosaukumi, kas ir krievu valodā (Viktora Coja dziesmu nosaukumi), un dzejoļos iekļautās rindas angļu valodā ir atstātas bez tulkojuma, tāpat arī krājumā ir viens dzejolis tikai krievu valodā. Tas tā var būt, un angļu valodu noteikti sapratīs gandrīz visi, tomēr jārēķinās, ka ne visi lasa kirilicā, tāpēc būtu bijis loģiski piedāvāt tulkojumu kaut vai noslēguma piezīmju veidā. (..)”
Neatturēšos citēt recenzijas patētisko noslēgumu: “Šim dzejas krājumam ir vieta katrā grāmatplauktā! Autorei raksturīgais koķetums, kas mijas ar iekšēju spēku, savaldzina un liek vēl ilgi kavēties dzejoļu īpašajā atmosfērā. Sagatavojiet piezīmju blociņu, jo daudzas no rindām gribēsies izrakstīt un pēc tam citēt, piemēram, “Mēs guļam četratā vienā gultā / es tu mana slimība un tavs ego; vai viņi varētu paturēt manu mēli / pārkrāsotu / iekonservētu līku / lai tā vairs nebūtu tukša muldēšana / tā būtu zinātne; bet tu tik ļoti centies / visu atradi un pat palaizīji…” Ak, Alise, mēs gribam vēl!”
Nākamais kāpēc – kāpēc intelektuālais un profesionālais cienījamais nedēļraksts publicēja šo šķebīgi iztapīgo amata māsas, arī jaunās dzejnieces “recenziju”?
Ļoti gribētos uzzināt arī citas jaunās dzejnieces amata māsas, tagad politiķes Liānas Langas viedokli – viņa ienāca politikā un pievienojās Nacionālajai apvienībai ar lozungu “Atkrievosim Latviju!” Un vēl gribētos saņemt lēmēju/ ekspertu komisijas sēdes protokolu, lai izlasītu, ko kurš no “ekspertiem” teicis, pamatojot nozīmīgā naudas piešķīruma nepieciešamību. Bet tas nav iespējams, jo VKKF atļaujas šos protokolus turēt noslēpumā un nenodot likumīgā atklātībā. Vēlreiz atgādināšu – tā ir sabiedrības nauda, kas ļoti rūpīgi piešķirama laikos, kad valsts, grozi kā gribi, jāsauc par nabadzīgu. (Lasiet Jura Lorenca komentāru šai pašā lpp.!)
Īstenībā gribas teikt – kā jums nav kauna!
P.S. Katrā ziņā publicēsim pretēju viedokli, ja vien redakcija tādu saņems.
P.P.S. Cita starpā – mans jaunlaiku dzejnieks numur viens dzejas žanra profesionalitātes un mākslinieciskās izteiksmes ziņā ir Kārlis Vērdiņš. To saku, lai kāds nepadomā, ka esmu, piemēram, Kornēlijas Apšukrūmas daiļrades fane. Un vēl – studējot filoloģiju, esmu noklausījusies spēcīgākā dzejas teorētiķa, cienījamā Vitolda Valeiņa kursu. Jāteic, tam ir ļoti attāls sakars ar to dzeju, ko atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Ligita Kovtuna 12.08.2025 Pārdomas, lasot jaunās dzejnieces Alises Bogdanovas dzejoļu krājumu, kas nācis klajā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu 3000,- eiro apmērā un pozitīvi novērtēts nedēļraksta IR 31. nr., piebilstot, ka tam “ir vieta katrā grāmatplauktā.”
Diemžēl, daudz citēt nevarēšu, jo teksti satur pulka nepiedienīgu vārdu un vēstījumu par lietām, kas publiskā saziņā neiederas. Turklāt, piemēram, vārda “bļāviens” semantisko nozīmi un etimoloģisko izcelsmi mūsu lasītāji nezina (un arī nevajag zināt, jo nekā pieklājīga tajā nav!). Tiklab kā nezina arī virkni atdarinājumu no krievu valodas, kas joprojām ir dzīvi Latvijas latviešu saziņā. Diemžēl.
Kas gan tur neparasts, ka jauna (vai ne tik jauna) sieviete savas gluži intīmās pārdomas un raizes uztic papīram vai datoram, tā teikt, izkliedzot dvēseli. Dienasgrāmatas dzejā vai prozā taču rakstījusi vai katra otrā. Lielākoties, paturot vien savai zināšanai vai atcerei, rūgtai vai saldai. Neparasti, nožēlojami un, atvainojiet, stulbi un amorāli ir šolaik lietot krievu valodu – bez tulkojuma (kas nu šajā “dzejas gadījumā” būtu mazākais grēks!) un bez mazākās vajadzības. Laikā, kad no mūsu vides un kultūrtelpas tiek izvākts pēc iespējas viss, kas saistās ar krievu valodu un kultūru. Kā tas gadījies, ka jauna dzejniece (22) ir tā piesūkusies ar augšminēto, ka nevar, nu nekādi nevar vismaz virsrakstu savām vārsmām neuzlikt kirilicā?! Kāpēc?
Šis raksts netaptu, ja vien nerastos vēl kāds ļoti būtisks kāpēc? Kāpēc to ar naudu no sabiedrības līdzekļiem ir atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds? Pavisam konkrēti – šo lēmumu pieņēmuši nozares “eksperti” (skat. vkkf.lv).
Protams, rēķinos ar to, ka ir pamats man pārmest vecuma ierobežotu izpratni par to, kas un kāda ir modernā dzeja. Tālab uzrunāju savu mazbērnu vecuma jauniešus, lūdzot viņu vērtējumus. Te būs!
Nora (18): “Nu, drausmīgi! Galvenais, ka tajos dzejoļos nav nekā oriģināla.”
Katrīna (24): “Ļoti “sarunvalodīgi”, bet vai tā būtu dzeja? Neveikli un slinki rakstīts.”
Helēna (26): “Infantili un tiešām pretīgi. Pavirši pierakstītas izjūtas ar triviālām, klišejiskām atsaucēm.”
Puisiešiem nepiedāvāju lasīt…
Jāteic, minētā IR recenzente, arī jauna dzejniece Elvīra Bloma gan izsaka dažu labu kritiku. Piemēram: “Ja arī krājumam ir kāds trūkums, tad es teiktu, ka dažus liekvārdīgākus un citiem līdzīgus dzejoļus varēja atstāt aiz borta, bet tas ir mazs akmentiņš nevis autores, bet gan redaktoru lauciņā. Šādu redaktoriālu izklaidību latviešu dzejā gadās novērot bieži, un tas mēdz būt lielākais spēcīgu debijas grāmatu trūkums.”
Nu, protams! Šo četrrindi varu atļauties citēt necenzētu: “pil veļa/ es negribu saldējumu/bet ja kāds ēstu/ sagribētos”. Ne daudz, ne maz, vai ne? Un, man par prieku, recenzente turpina: “Pieejamības ziņā tomēr nedaudz mulsina, ka tie dzejoļu nosaukumi, kas ir krievu valodā (Viktora Coja dziesmu nosaukumi), un dzejoļos iekļautās rindas angļu valodā ir atstātas bez tulkojuma, tāpat arī krājumā ir viens dzejolis tikai krievu valodā. Tas tā var būt, un angļu valodu noteikti sapratīs gandrīz visi, tomēr jārēķinās, ka ne visi lasa kirilicā, tāpēc būtu bijis loģiski piedāvāt tulkojumu kaut vai noslēguma piezīmju veidā. (..)”
Neatturēšos citēt recenzijas patētisko noslēgumu: “Šim dzejas krājumam ir vieta katrā grāmatplauktā! Autorei raksturīgais koķetums, kas mijas ar iekšēju spēku, savaldzina un liek vēl ilgi kavēties dzejoļu īpašajā atmosfērā. Sagatavojiet piezīmju blociņu, jo daudzas no rindām gribēsies izrakstīt un pēc tam citēt, piemēram, “Mēs guļam četratā vienā gultā / es tu mana slimība un tavs ego; vai viņi varētu paturēt manu mēli / pārkrāsotu / iekonservētu līku / lai tā vairs nebūtu tukša muldēšana / tā būtu zinātne; bet tu tik ļoti centies / visu atradi un pat palaizīji…” Ak, Alise, mēs gribam vēl!”
Nākamais kāpēc – kāpēc intelektuālais un profesionālais cienījamais nedēļraksts publicēja šo šķebīgi iztapīgo amata māsas, arī jaunās dzejnieces “recenziju”?
Ļoti gribētos uzzināt arī citas jaunās dzejnieces amata māsas, tagad politiķes Liānas Langas viedokli – viņa ienāca politikā un pievienojās Nacionālajai apvienībai ar lozungu “Atkrievosim Latviju!” Un vēl gribētos saņemt lēmēju/ ekspertu komisijas sēdes protokolu, lai izlasītu, ko kurš no “ekspertiem” teicis, pamatojot nozīmīgā naudas piešķīruma nepieciešamību. Bet tas nav iespējams, jo VKKF atļaujas šos protokolus turēt noslēpumā un nenodot likumīgā atklātībā. Vēlreiz atgādināšu – tā ir sabiedrības nauda, kas ļoti rūpīgi piešķirama laikos, kad valsts, grozi kā gribi, jāsauc par nabadzīgu. (Lasiet Jura Lorenca komentāru šai pašā lpp.!)
Īstenībā gribas teikt – kā jums nav kauna!
P.S. Katrā ziņā publicēsim pretēju viedokli, ja vien redakcija tādu saņems.
P.P.S. Cita starpā – mans jaunlaiku dzejnieks numur viens dzejas žanra profesionalitātes un mākslinieciskās izteiksmes ziņā ir Kārlis Vērdiņš. To saku, lai kāds nepadomā, ka esmu, piemēram, Kornēlijas Apšukrūmas daiļrades fane. Un vēl – studējot filoloģiju, esmu noklausījusies spēcīgākā dzejas teorētiķa, cienījamā Vitolda Valeiņa kursu. Jāteic, tam ir ļoti attāls sakars ar to dzeju, ko atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Atpakaļ
Nedēļas citāts
Vieta maksas
reklāmas banerim
reklāmas banerim
