Viena no lielākajām aizvadīto pašvaldību vēlēšanu intrigām bija – kam aizies tā saucamo krievvalodīgo pilsoņu balsis? Sa­protams, galvenā uzmanība tika pievērsta Rīgai, Daugavpilij un Rēzeknei. Īpaši vēlēšanas Rīgā tika pasludinātas bezmaz par izšķirošo kauju, kurā notiek cīņa starp valstiskajiem un uz Maskavu orientētajiem spēkiem. Galvaspilsētā visvairāk balsu savāca Aināra Šlesera vadītā partija “Latvija pirmajā vie­tā” – 18, 2 %. Tomēr tā bija Pirra uzvara, kas A.Šleseram neatnesa iecerēto Rīgas domes priekšsēdētāja krēslu. Jo nākamās vietas ieguva partija “Progresīvie” (16, 6 %), Nacionālā apvienība (14, 2 % ) un Jaunā Vie­notība (12, 9 %). Kopā ar domē iekļuvušo Apvienoto sarakstu (6, 3 %) valstiskajai koalīcijai tika nodrošinātas 34 deputātu vietas no 60, kas patiesībā ir komfor­tabls vairākums. Ja A. Šlesera partijas rezultāts uztverams kā neveiksme, tad to nevar teikt par divām citām partijām, kas orientējās pirmām kārtām uz krievvalodīgo balsīm. “Suverēnā vara” un “Apvienība Jaunlatvieši” kopējais saraksts saņēma 12, 1 %, bet skandalozā politiķa Alekseja Rosļikova vadītā partija “Stabili­tātei!”- 6, 9 % balsu. Iespējams, lielākais pārsteigums bija partijas “Saskaņas” ne­iekļūšana Rīgas domē. Partija, kas ilgu laiku tika uzskatīta par krievvalodīgo interešu aizstāvi, saņēma vien 3, 5 % un nepārvarēja 5 % barjeru.

Toties kādreizējie “Saskaņas” politiķi guvuši patiesi iespaidīgus panākumus Daugavpilī un Rēzeknē. Vispirms pievērsīsimies Daugavpils mēra Andreja Elksniņa politiskajai karjerai. Dzimis 1982. gadā, studējis tieslietas Latvijas Policijas akadēmijā. 11. un 12. Saeimu deputāts, ievēlēts no partijas “Saskaņa”. 2012. gadā A.Elksniņam atteica pielaidi valsts noslēpumam, kas viņam liedza iespēju darboties Saeimas Nacionālās drošības komisijā. 2017. gadā ievēlēts Daugavpils domē kā vietējā “Sa­skaņas” saraksta līderis, ieguvis pilsētas domes priekšsēdētāja krēslu. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā A. Elksniņš izvairīgi atbildēja uz žurnālistu jautājumiem par savu pozīciju Krievijas-Ukrainas karā, ko sabiedrība iztulkoja kā netiešu atbalstu Krievijai. Tikmēr citi redzamākie “Saskaņas” politiķi, to skaitā Eiropas parlamenta deputāts Nils Ušakovs, ir nosodījuši Krievijas iebrukumu Ukrainā. 2023. gada sākumā A.Elksniņš paziņoja par izstāšanos no partijas “Saskaņa”. 2024. gadā viņš nodi­bināja jaunu reģionālo partiju “Sarauj, Latgale!”, kas pārliecinoši uzvarēja šajās pašvaldību vēlēšanās Latvijas otrajā lielākajā pilsētā. Daugavpilī “Sarauj, Latgale!” ieguva 68 % balsu un 14 depu­tā­tu vietas no 15.

Cits piemērs- Rēzekne. Šajā pilsētā ilgu laiku pie varas atradās “Saskaņa”. Kopš 2009. gada Rēzeknes domi vadīja pazīstams “Saskaņas” politiķis, 1965. gadā dzimušais rēzeknietis Alek­sandrs Bartaševičs. Tomēr 2023. gada sākumā A. Bartaševiču izslē­dza no partijas “Saskaņa”. Par iemeslu tam bija politiķa neviennozīmīgā pozīcija par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Jau tā paša gada aprīlī viņš Rēzeknē nodi­bināja jaunu politisko partiju “Kopā Latvijai”, kļūstot par tās valdes priekšsēdētāju. Lielākā daļa “Kopā Latvijai” bied­ru šodien nāk no “Saskaņas”. 2023. gadā Rēzeknes pilsētas budžeta izpildē tika konstatēti būtiski pārkāpumi – nesaimnieciska rīkošanās ar naudu, pārlieku liela aizņemšanās. Pilsētai draudēja bankrots, tāpēc ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministres Ingas Bērziņas rīkojumu A. Bartaševiču atstādināja no domes priekšsēdētāja amata, bet Rēzeknes vadība tika uzticēta pagaidu administrācijai. Iespējams, tas bija kļūdains lēmums, jo atbalstītāju acīs A. Bartaševičs tika padarīts par  mocekli. Nav brīnums, ka 2025. gada pašvaldību vēlēšanās Rēzeknē uzvarēja divu partiju – “Kopā Latvijai” un “Latvija pirmajā vietā” – apvieno­tais saraksts, kurš saņēma 51 % balsu. Savukārt Nacionālās apvienības, Jaunās Vienotības un “Latvijas attīstībai” kopējais saraksts saņēma 18 % balsu, bet Latvijas Zaļās partijas, Reģionu Apvienības un Jaunā konservatīvās partijas kopējais saraksts - 12 % balsu. Tikmēr pārējā Latgalē- Balvu, Ludzas, Rēzeknes, Preiļu, Krāslavas, Augšdaugavas un Līvānu novados kopumā uzvarēja politiskie spēki, kurus šodien pieņemts dēvēt par latviskiem.

Žurnāliste Nellija Ločmele pēc vēlēšanām sociālajā tīklā “X” ierakstīja šādu ko­mentāru: “Daugavpils un Rē­zeknes rezultāts briesmīgs. Jāizdara secinājumi. Nevēlos nevienu santīmu no saviem Rīgas nodokļiem sūtīt uz šīm vietējo caru sasmakušajām pašvaldībām, lai paši apmaksā savu korumpēto tusiņu.” Viņai oponēja politikas vērotājs Jurģis Liepnieks: “Skaidrs- vajag vispār sienu uzbūvēt, robežu novilkt, atdot uzreiz Putinam otro lielāko Latvijas pilsētu, jo mums riebjas turienes cilvēku sasmakušās izvēles. Tā ir attieksme, un tad brīnās. Vienīgais ko māk – kancelēt, apkarot, noliegt, pat ne mazākās vēlmes izprast, iedziļināties, sākt sarunu, domāt, ko darīt.” N. Ločmelei ir taisnība tādā ziņā, ka Daugavpilij un Rēzeknei tiek maksātas lielas summas no Pašvaldību izlīdzi­nāšanas fonda, kas paredzēts trūcīgu pašvaldību atbalstam. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Daugavpils šogad dotācijā saņem 312 eiro, bet Rēzekne- 283 eiro. Tikmēr katrs rīdzinieks Pašvaldību izlīdzināšanas fondā šogad iemaksā 206 eiro.

Šīs vēlēšanas daļēji sniedz atbildi uz jautājumu – kas notiek ar Latvijas krievvalodīgajiem, kā attīstās viņu politiskie uzskati? Vēlēšanu rezultāti liecina par sadrumstalotību un radikalizēšanos. “Saskaņa” daudziem kļuvusi pārāk mērena. Tās vietu Rīgā aizņēmušas partijas “Suverēnā vara” un “Stabilitātei!”, bet Daugavpilī un Rēzeknē- reģionālās partijas. Kā liecina balsošanas rezultāti Rīgas apkaimēs, liela daļa krievu balsoja arī par partiju “Latvija pirmajā vietā”. Interesanti, ka no politiskās skatuves pilnībā aizgājusi Tatjanas Ždanokas partija, Latvijas Krievu savienība, kas šoreiz nav ievēlēta nevienā pašvaldībā. Politisko sadrumstalotību īpaši uzskatāmi demonstrē vēlēšanas Liepājā, kur nosacīti krie­viskās partijas kopā ieguva ap 15 % balsu. Tomēr neviena no tām nepārvarēja 5 % barjeru un neiekļuva pilsētas domē. Komentējot vēlēšanu rezultātus, partijas “Saskaņa” valdes priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs raksta: “Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju “integ­rēt krievus”, es redzu, ka tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. “Stabilitāte” ir  smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu- sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos. Visām lielajām partijām, kas sevi dēvē par valstiskām, skatās tālāk par nākamo dienu un domā arī par ģeopolitiku, būtu vērts pievērst uzmanību šiem procesiem. Būtu vērts Latvijas politikā šķirt jaunu lappusi.” Es gan gribētu oponēt Urbanovičam. Aplauzusies ir nevis “Stabilitātei!”, bet gan “Saskaņa”. Kāpēc? Viens no galvenajiem “Saskaņas” ne­veik­smes iemesliem – šī partija atļāvās nosodīt Krieviju par tās iebrukumu Ukrainā. Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki konstatējuši, ka trīs gadu laikā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju vidū atbalsts Ukrainai samazinājies, vienlaikus palielinājusies nenoteiktība attieksmē pret karu. Redzams, ka liela daļa krievvalodīgo izvēlas nenostāties kādā no pusēm vai izvairās publiski atklāt savas domas. Atbildot uz jautājumu “Kurā no karojošajām pusēm ir jūsu simpātijas – Krievijas vai Ukrainas?”, šī gada pava­sarī balsis sadalījās šādi – 12%- Krievijas, 18 %- Ukrainas, 55 % - ne vienas, ne otras, bet vēl 15 % izvairījās no atbildes. Uz jautājumu “Vai Rietumi un Ukraina apdraud Krievijas drošību?” aptuveni trešā daļa atbildējusi apstiprinoši, trešā daļa- noliedzoši, bet vēl trešā daļa izvairījusies no atbildes ar formulējumu “grūti pateikt”. Diemžēl Krievija mērķtiecīgi radikalizē Latvijas sabiedrību. Šī gada jūnijā Sanktpēterburgas ekonomikas forumā Krievijas diktators Vladimirs Putins izteicās: “Es uzskatu krievus un ukraiņus par vienu tautu, un šajā ziņā visa Ukraina ir mūsu. Mums ir tāds teiciens- kur vien krievu zaldāts sper savu kāju, tas ir mūsu.” Tikpat labi viņš varēja pateikt- kur reiz bijis krievu zaldāts, tas viss ir mūsu. Tātad arī Latvija, patiesībā puse Eiropas. 

Joprojām iedarbīga ir Krievi­jas propaganda. Kopš 2022. gada liela daļa Krievijas televīzijas kanālu un interneta vietņu, kas izplata Kremļa propagandu, Latvijā ir bloķēti. Nozīmīgākie informācijas avoti Latvijā dzī­vojošajiem krieviem pašlaik ir sociālie mediji (Facebook, TikTok, YouTube) un ziņojumu apmaiņas vietnes (“Telegram”, “WhatsApp”). Izskatās, taisnība būs tiem, kuri apgalvo – Latvijas krievi grib baudīt Rietumu dzīves līmeni un vienlaikus izturēties pret savu mītnes zemi kā pret iekarotu teritoriju.

Šīs pašvaldību vēlēšanas atklāj vēl vienu nepatīkamu patiesību. Izskatās, ka 2001. gadā dibinātais Sabiedrības Integrācijas fonds, kas savas darbības laikā paspējis iztērēt milzu summas, patiesībā strādājis pa tukšo. Iespējams, vēl sliktāk – tas ir palīdzējis uzturēt multikulturālo sabiedrību (kas Latvijas apstākļos nozīmē divkopienu valsti) un divvalo­dību (kas savukārt nozīmē krievu valodas agresiju publiskajā telpā). Diemžēl līdzšinēja Latvijas un arī Igaunijas pieredze liecina, ka mazās valstīs izveidot lojālu lielas kaimiņu tautas (šajā gadījumā krievu) kopienu ir neiespējami. Tas pats notiek ar turkiem un arābiem Rietum­eiropā. Pašpietiekamas lielu tautu kopienas neintegrējas, pat dzīvojot izolācijā, tālu no savām etniskajām dzimtenēm. Bijušais Singapūras premjerministrs Li Guanjao (Lee Kuan Yew) savulaik ir teicis: “Daudzu rasu sabiedrībās jūs nebalsojat saskaņā ar savām ekonomiskajām un sociālajām interesēm, jūs balsojat saskaņā ar rasi un reliģiju.” Iespējams, te arī meklējams skaidrojums Latvijas ekonomiskajai atpalicībai no etniski viendabīgās Lietuvas. Kamēr mūsu kaimiņi lietuvieši, dodoties uz vēlēšanām, spriež saimnieciskās kategorijās, mēs esam spiesti domāt par savas nācijas un valodas izdzīvošanu.