EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Kā izaust kosmonautu, vērsi un pat kafiju? Edīte zina atbildi!
109829
Foto: Vladislavs Proškins

Daiga Mazvērsīte    07.01.2020

 

 

Lai kādā technikā viņa arī strādātu, tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres darbus uzreiz var pazīt – tie ir vitāli, temperamentīgi, vienkārši skaisti. Jau viņas pati pirmā personālizstāde, kas notika 1978. gadā Rīgas Aizrobežu mākslas mūzejā, iecēla gobelēnisti izcilības statusā. Nu par godu 80. jubilejai daži no toreizējiem darbiem līdz 2020. gada martam apskatāmi retrospekcijā Kafijas kantāte Dekoratīvi lietišķās mākslas mūzejā. Izstādes nosaukumam izraudzīts 1976. gadā tapušais četrdaļu gobelēns, ko pirmoreiz varēja apskatīt pirmajās Mākslas dienās Rīgā, lielā izstādē Pētera baznīcā. „Ideja darbam radās, baudot burvīgo kafiju. Un kafija aizvien ir manis iecienīts dzēriens,” atzīstas Edīte. „Togad Jānis Peters izdeva savu ceturto dzeju grāmatu un pieminēja Baha kantāti. Kantāte ir plašs darbs ar kori, tad nu es savu darbu sadalīju četrās daļās un parādīju pupiņu ceļu līdz porcelānam.” 

 

Gobelēns Kafijas kantāte bija skatāms jau pieminētajā pirmajā personālizstādē, kam sekojušas vēl vairākas, un īstas pupiņu kafijas dzeršana iezīmēja Edītes nonākšanu cienījamas mākslinieces statusā 70. gados, jo bērnībā Paulu ģimenē baudīta miežu kafija. Nu viņa varēja malkot modīgo melno dziru, fonā skanot mūzikai: „Klausījos visu no folkloras līdz klasikai, ieskaitot džezu. Man bija gandrīz visas skaņuplates, ko tolaik izdeva.” Mūzika bija pašsaprotama ne tikai tāpēc, ka Edītes brālis ir slavenais komponists Raimonds Pauls. Tolaik māksliniece bija precējusies ar izcilās Vīgneru dinastijas pārstāvi, komponistu un skaņu režisoru Ivaru Vīgneru – šai laulībā dzimušais dēls Pauls Vīgners, apveltīts ar unikālu talantu buķeti, diemžēl jau ir viņsaulē.

 

Mūzikas klausīšanās paralēli aušanai bija iespējama tāpēc, ka īpašas – klusas, turklāt milzīgas stelles Edītei uzbūvēja viņas pašas tēvs. Uz tām arī austi šie grandiozie darbi, kas paliks latviešu mākslas vēstures zelta fondā. 

 

Paulu dzimta vispār apveltīta ar titāniskām darbaspējām un milzu atbildību pret paveikto – otra šoruden atklātā Edītes Pauls-Vīgneres izstāde veltīta viņas opapam – Ādolfam Paulam, kas astoņu gadu vecumā sāka apgūt sarežģīto stikla pūtēja arodu. Visu mūžu viņš darinājis glāzes, vāzes, karafes, un dažas no tām joprojām gozējas mazmeitas dzīvoklī aiz vecāku senās bufetes stikliem. Edīte glabā ne tikai šīs senlietas, bet arī skaistas atmiņas par tiem laikiem, kad Pauli dzīvoja Iļģuciemā, netālu no stikla fabrikas, kur kādu laiku strādāja arī viņas tēvs Voldemārs. Viņu dzimtās mājas jau sen vairs nav. To nošķūrēja, kad bija jāatbrīvo vieta jaunajiem namu masīviem, un daži attēli no senā Iļģuciema redzami arī Edītes šoruden atklātajā izstādē Vīna pasaule Architektūras mūzejā. Tur no dažnedažādu nokrāsu pērlītēm māksliniece darinājusi nelielas glezniņas, kuŗās atainotas opapa no stikla izpūstās lietas un arī pašas iztēles augļi. Divus vienādus traukus šais mākslas darbos neatrast. Ir īpaši foni – māksliniece šo recepti tur noslēpumā, arī sevišķi, oriģināli rāmji. Viss vizuļo un zib, un krāšņums un karaliska greznība ir Edītes rokraksta neatņemama sastāvdaļa. 

 

Par cēlāko audumu viņa uzskata samtu, bet savā garajā radošajā mūžā ir strādājusi ar visdažādākajiem materiāliem. Tomēr sākums bija gobelēni, kam viņa pati krāsoja vilnas dzijas, varbūt tāpēc tās nav noplukušas, un arī kodes Lietišķās mākslas mūzeja krājumā nav tikušas klāt pie šiem tekstilmākslas šedevriem. 

 

Skaidrs, ka ne tikai ar eļļas krāsām, bet arī dzīpariem var stāstīt par nopietnām temām. 

 

Ja dzirdam vārdu „gobelēns”, atmiņā varbūt ataust 18. gadsimta franču māksliniecisko audumu kollekcija, kur galvenokārt dominēja galma dzīves un mitoloģiskas ainas. Bet arī mēs, latvieši, varam lepoties ar senām aušanas tradicijām, taču tām bija mazāk dekoratīvs, vairāk lietišķs raksturs. Tekstilmākslas nodaļas darbojās vairākās Lietišķās mākslas vidusskolās, līdz pirmais starptautiski pamanītais Latvijas tekstilmākslinieks Rūdolfs Heimrāts 1961. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā izveidoja Tekstilmākslas nodaļu. Tās absolventu vidū bija arī Edīte Paula, kas dažādu valstu izstādēs saņemto medaļu skaita ziņā ar laiku pārspēja savu skolotāju. 

 

Viņas ceļojumi atspoguļojas arī šajā izstādē redzamajos darbos – par iespaidiem no Kubas liecina gobelēns Ceļojuma piezīmes (Zeme. Jūra. Zemes augļi, 1974) – māksliniece pirmoreiz nonāca aiz Padomjzemes robežām un guva ļoti spēcīgus iespaidus no Kubā sastaptajiem cilvēkiem, no okeāna, kur atrasto gliemežvāku slepus atveda uz Rīgu; no eksotiskajiem augļiem, kādi nebija redzēti, kur nu ēsti. Un tad vēl jau Čaka apdziedātās versmīgās kubietes ar cigāru zobos… Gobelēnos vēlāk atainota arī Vācija, Čehija, Italija, arī mūsu pašu zemīte (Raža, Sēja u.c.). Vīzija par Spāniju atainojas neparastā technikā veidotajā gobelēnā Korrida (1978). „Tas ir mans nepiepildītais sapnis. Gatavojos savai izstādei, man nebija neviena pasūtījuma – audu bez nevienas kapeikas. Manam tēvam ļoti patika raksturdejas, viņš jūsmoja par flamenko, un es arī. Nevarēju izaust dejotāju tērpu, kas ir ļoti dārgi, vien stūrī ieaudu melnbaltu musturi. Un, kad ar autostopiem ceļoju pa Karpatiem, iepazinos ar vienu ģimeni, kas man atsūtīja īpašu, garu vilnu, ko ieaudu vērsī. Uz Spāniju tā arī neaizbraucu, un nu jau nekad arī neaizbraukšu.”

 

1989. gadā tapis ļoti skumjš darbs, domāts topošajam Komponistu jaunrades namam Jūrmalā, kas tā arī palika nepiepildīts sapnis, par kuŗu liecina Edītes gobelēns. Pēc noaustiem 30 centimetriem māksliniecei atklāja ļaundabīgu audzēju: sekoja operācija, ķīmijterapija, aušana bija jāpārtrauc. „Domāju – dzīvošu vai nedzīvošu? Un dzīvoju… Nevienam jau neinteresēja, kas ar mani. Tad nu ķēros klāt un pabeidzu to darbu. Nosaucu to simboliskā vārdā par Harmoniju, jo Latvijā ir ļoti attīstīta gan baleta māksla, gan estrādes mūzika.” Harmonijas labajā pusē redzamas balerīnas pačkās, bet gobelēna kreisajā stūrī Edīte ieaudusi savu brāli Raimondu pie klavierēm ar pāris mūziķiem fonā. Savai māsai Pauls savulaik veltījis simbolisko dziesmu Kamolā tinēja ar Vizmas Belševicas vārdiem, kuŗu tik sirsnīgi izpildīja aktieris Imants Skrastiņš, ka 1980. gadā tā kļuva par populārāko dziesmu Latvijā. 

 

„Es tikai improvizēju tāpat kā mans brālis,” tā ar šķelmīgu smaidu tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere raksturo savu daiļrades metodi. Viņai nav nekādu uz papīra veidotu skiču, nemaz nerunājot par asistentiem, kā tās ir lielajās gobelēnu austuvēs Francijā. Kā saka – sēžas tik klāt un strādā. No šāda aspekta viņas grandiozie darbi liekas divkārt unikāli, jo visi austi vienā gabalā, bez stiķēšanas un ielāpiem. 

 

Unikāli ir arī tas, ka Pauls-Vīgnere pratusi izvairīties no „sociālistiskā reālisma” metodes, kas padomju mākslā bija obligāta. Protams, arī viņai nācies pildīt pasūtījumus, taču varas priekšā Edīte nav liekusi muguru. Prata iztikt bez čaklu proletāriešu un dūšīgu kolchoznieku ieaušanas gobelēnos. Viņas gobelēns Kosmoss (1969) gan veltīts tolaik populārajai kosmonautikas temai, taču kompozicija ir abstrakta, veidota kā kādas iedomātas planētas virsma. Šai ziņā kuriozs ir jaunajā izstādē apskatāmais darbs Gagarins (1986). Pauls-Vīgnere no sirds apbrīnoja šī pasaulē pirmā kosmonauta varonību un skuma par viņa negaidīto, noslēpumā tīto nāvi. Gobelēnā atainota Jurija Gagarina seja skafandrā, ar kosmosa noslēpumaino tumsu aiz tās. „Paņēmu planētu, izgriezu tur ārā kvadrātu, kur ieliku sādžu, no kuŗas viņš cēlies. Un ieaudu izpletni, kas krīt. Neviens man nepavēlēja taisīt Gagarinu, bet viņam ir daudz pieminekļu, un manā izpratnē viņš tiešām ir pirmais. Interesanti, ka tajā gadā parādījās Haleja komēta, Marks Tvens bija dzimis ar Haleja komētu, un tā parādījās arī viņa nāves gadā. Tad nu, lai arī tas ir naivi, es ieaudu komētu, lai mēs atcerētos, ka tā parādījās tajā gadā.” Taču Maskavas mākslas padome viņas Gagarinu noraidīja, jo, kaut gan piecstaru zvaigzne uz ķiveres redzama labi, tomēr divi no tik svarīgajiem burtiem – CCCP (PSRS – krievu val.) gobelēnā nav redzami. Un kosmonauta seja esot pārāk zilgana – kaut kā aizdomīgi… 

 

Mākslas vēsturnieki atzīst, ka padomju laikā tekstilmāksla kā dekoratīvā māksla atšķirībā no glezniecības bija brīvāka no politkorektuma, tai nebija jānes tik liela ideoloģiskā slodze, tomēr vairāki no Edītes Pauls-Vīgneres darbiem ir neparasti drosmīgi. Piemēram, Lējums (1975), kas it kā veltīts metalurgu darbam, taču tā siltā krāsu gamma raisa pavisam citas asociācijas. „Reiz Džemma Skulme uz manu izstādi atveda toreizējo kompartijas sekretāru Augustu Vosu ar visu partijas biroju. Domājat, ka viņš bija neapmierināts? Nebija neviena aizrādījuma. Un reiz Maskavā biju viena skulptora darbnīcā, kur stāvēja Ļeņina galva. Viņš to glaudīja un teica – „re, kur mana maizīte”. Viss atkarīgs no paša mākslinieka, kā viņš dara savu darbu, vai tas aizkustina dvēseles? Maskavā man pateica tikai temu Sports, un es uztaisīju Akvalangistus. Var jau pieiet primitīvi, bet pēc tam man toreiz jautāja, vai es pati esmu nirusi zem ūdens, bet es pat peldēt nemāku. Iztēle vajadzīga.” 

 

Savulaik Edītes grandiozais gobelēns rotāja arī jau sen nojaukto, populāro restorānu Jūras pērle, tikmēr joprojām savā vietā Ņujorkā, ANO galvenajā mītnē, stāv toreizējā prezidenta Gunta Ulmaņa pasūtītais gobelēns Cerība. Nesen to pēc Ārlietu ministrijas lūguma restaurēt devās Latvijas meistari, un rezultāts bijis izcils. Autore pati nav par to lielā sajūsmā, kaut strādāja ar lielu mīlestību, atainojot svinīgu noskaņu pie Brīvības pieminekļa. 

 

Pēdējais darbs austs 2000. gadā – gobelēns ar Rahmaņinova, Šopēna un citu dižu komponistu atveidu tika veltīts tolaik jaunatklātajam mūzikas centram Vernisāža pašā Rīgas centrā. Taču tā īpašnieks, miljonārs Jūlijs Krūmiņš ēku pārdeva ar visu Edītes darbu, kuŗa tālākais liktenis māksliniecei nav zināms. Kopš tā laika Pauls-Vīgnere savus darbus rada dažnedažādās technikās. 2013. gadā dzima iecere izstādei Koronetes, kas turpina ceļot pa Latviju. „Kad redzēju Annu Boleinu un visas Henrija XIII sievas, arī viņu apģērbu, kroņus un dažāda tipa vainadziņus, mani tas tā fascinēja, ka sāku domāt, lūk, tas būs tas īstais, ko es varētu darīt.” No pērlītēm, izšuvumiem un vēl sazin kā visa darinātie kroņi, vainagi un citas karaliskas galvasrotas darinātas ne tikai brālim Raimondam, Džemmai Skulmei, bet arī dziedātājam Donam un daudziem citiem. 

 

Māksliniece saka, ka līdz ar nozīmīgo jubileju ies pa īstam pensijā: „Roka atsakās kalpot, ir dusmīga uz mani, jo galva pavēl, bet rokai jāļauj atpūsties. Tagad lasīšu – arī jaunos dzejniekus un citas grāmatas, kas man sadāvinātas, bet lasīt nav bijis laika.” Un retrospekcijai Kafijas kantāte par godu taps arī grāmata, kuŗā tiks publicēti pašas Edītes Pauls-Vīgneres teksti, kā arī Jāņa Petera, pat Raimonda Paula rakstītais. 

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA