“Jūtos labāk Latvijā – nevis Anglijā un Francijā”
Māra Libeka    25.11.2025

 

“Pirms 25 gadiem, kad iekāpu vilcienā Francijā, kas veda uz lidostu, ar saviem diviem čemodāniem un vienvirziena biļeti uz Latviju, nezinot, kas mani tur sagaida, sapņos pat nerādījās, ka cits vilciens, rozā krāsā, mani aizvedīs līdz valsts augstākajam apbalvojumam. Tas man bija milzīgs pārsteigums, kad sociālajos tīklos cilvēki sāka apsveikt. Sākumā nesapratu, par ko. Kad uzzināju iemeslu, kādas divas dienas pat nespēju tam noticēt. Tas man ir milzīgs pagodinājums,” tā par nesen saņemto priecīgo vēsti no Rīgas pils par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu saka Zinta Uskale, labdarības fonda “Rozā vilciens”dibinātāja. Pirms došanās uz svinīgo godināšanu pie Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča, tikāmies, lai aprunātos par Zintas ceļu līdz Latvijai un viņas neizsīkstošo vēlmi, izejot pašai cauri plašam ārstēšanas kursam, palīdzēt sievietēm uzvarēt vai nesatikt vēzi.

 

Esat dzimusi, augusi un strādājusi Anglijā un Francijā. Kas bija tas galvenais dzinulis jūsu lēmumam pārcelties uz Latviju?

Z. Uskale: Liktenis nebija labvēlīgs manai vecmāmiņai Austrai, jo viņa bija spiesta pamest Valku un doties bēgļu gaitās. Tas stāsts ir ļoti sarežģīts, un man ir doma, ka varbūt es spēšu to izklāstīt grāmatā. Esmu sākusi vākt informāciju. Viņu toreiz  1944. gada novembrī, kopā ar labāko draudzeni paņēma uz ielas Rīgā un nosūtīja uz Vāciju, kur bija jāveic piespiedu darbi. Pēc kara ome nonāca bēgļu nometnē Flensburgā, Vācijā, un tur piedzima mana mamma Ilona, kura tur dzīvoja līdz divu gadu vecumam. Neviens jau īsti nezi­nāja, ko ar tiem bēgļiem iesākt, un tad nāca ziņa, ka Anglija ir ar mieru uzņemt vientuļās māmiņas. Un tā mana ome Austra kopā ar savu meitiņu nonāca Anglijā, kur viņu uzņēma kāda turīga daktera ģimene.
Mani vecāki bija ļoti sabiedriski aktīvi. Arī mana tēva liktenis ir līdzīgs mammas liktenim, jo arī viņš kopā ar saviem vecākiem nonāca bēgļu nometnē Vācijā un pēc tam – Anglijā, kur abi mani vecāki satikās un apprecējās. Paps tur vadīja latviešu tautisko deju grupu, kurā piedalījās arī mamma, un tieši tur sākās viņu draudzība, kas noveda līdz kopīgai ģimenei. Man ir divi brāļi un māsa, un mēs visi tagad dzīvojam Latvijā. Šurp pārcēlusies arī mamma. Mans tēvs Kārlis bija ļoti stingrs latvis­kuma saglabāšanā – sestdienās mēs braucām uz latviešu skoliņu, mājās runājām tikai latviski.
Tētis diemžēl Francijā nomira. Viņš mūs audzināja ar domu: kad Latvija atgūs neatkarību – un viņš nekad nezaudēja pārliecību un ticību par to – , mēs brauksim dzīvot uz Latviju. Bet viņš diemžēl 1990. gadā saslima ar onkoloģisku slimību un aizgāja Mūžībā. Viņš toreiz teica, ka jūtas kā karavīrs, kas tiek nošauts kara pēdējā dienā. Tas bija Atmodas sākums, un viņš zināja, ka tūlīt, tūlīt Latvija būs atkal brīva no okupācijas, bet diemžēl pats to dienu nesagaidīja...
Kopā ar mammu 1991. gadā pirmo reizi atbraucām uz Latviju, kur notika starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Anglijā bijām iesaistījušās folkloras kopā “Dūdalnieki” . Kaut gan jau dzīvojām Francijā, mēs pievienojāmies “Dūdalniekiem”.
Bērnībā šķita, ka Latvija ir gandrīz vai tāda izdomāta sapņu zeme, par kuru runā gados vecāki cilvēki. Bet man ļoti patika latviešu skola, mani tuvākie draugi bija tieši no latviešu, nevis angļu sabiedrības. Deviņdesmito gadu sākumā, nonākot Latvijā pirmo reizi, tas patiešām bija emocionāls pārdzīvojums – cilvēki runā latviski, un mēs beidzot esam sapņu Latvijā! Tiesa, mūs sagaidīja pelēcīga Latvija, un toreiz es nevarēju iedomāties, ka šurp varētu pārcelties uz dzīvi. Atceros, ka ar mammu aizgāju uz Centrāltirgu, gribējām tur kaut ko nopirkt, bet pārdevējas atbildēja krieviski. Sacījām, ka nemākam krieviski, un mums pārmeta, sak, kā tad tā, ka jūs nemākat! Bija ne viens vien līdzīgs gadījums.
2000. gadā atbraucu vēlreiz uz folkloras festivālu, un tad viss kaut kā saslēdzās ... Man jau bija viena paziņa, kura Latvijā dzīvoja, viņa man piedāvāja vietu, kur sākumā dzīvot, kad pārcelšos. Jutu, ka būs, kas atbalsta. Lai gan man Francijā bija labs darbs un cilvēki brīdināja: vai tu esi traka, ka tagad brauksi dzīvot uz kaut kādu Latviju, es tomēr savu nodomu nemainīju.
Kāds bija iemesls tam, ka jūs no Anglijas pārcēlāties uz Franciju?
Latvija vēl nebija atguvusi neatkarību, kad mana ģimene iesaistījās ārzemju latviešu kopienas projektā – latviešu kultūras centra “Abrene” apsaimniekošanā. Abrenes pils (Chateau de La Villaumaire) Luāras ielejā kļuva par aktīvu latviešu centru, kur pulcējās latvieši no visas pasaules, lai kopā strādātu un mācītos. Diemžēl pēc septiņiem darbības gadiem šis latviešu centrs tika likvidēts un īpašums zaudēts. Biju klāt, kad notika Abrenes konference, 1989. gada maijā Francijā, kur piedalījās trimdas latviešu organizācijas un Latvijas Tautas frontes pārstāvji. Kad Abrenē viss izčibēja, mūsu ģimene palika dzīvot Francijā nelielā viduslaiku pilsētiņā Chinon.
Sākumā es slikti runāju franciski, tomēr mani pieņēma darbā restorānā par oficianti. Pēc tam sāku vadīt ekskursijas vietējā viduslaiku pilī angļu tūristiem. Tas man bija pastāvīgs labs darbs.

Vai dzīve Latvijā jums nesusi to gandarījumu, par kādu sapņojāt?

Lai gan nav vienmēr gājis viegli, es nekad neesmu nožēlojusi savu lēmumu pārcelties, jo šeit es jūtos savā vietā, ko nevarēju teikt ne par Angliju, ne par Franciju. Jau četrus gadus dzīvoju Murjāņos un jūtos lieliski. Man ir neliela mājiņa pie meža. Pirms tam dzīvoju Torņkalnā dzīvoklī, bet zināju, ka tas nebūs uz mūžīgiem lai­kiem – kaut kad nomainīšu vidi, kas bija diezgan degradējoša. Man bija labi draugi un paziņas Murjāņos, pie kuriem braucu regulāri ciemos, un man šī vieta ļoti patika. Toreiz gan, kad izraudzījos zemes pleķīti, tur nebija ne elektrības, ne ūdens, un mani biedēja, kā tikšu galā. Taču vēlāk izrādījās, ka elektrības un ūdensvada ievilkšana nemaz nemaksā tik dārgi. Tā nu es te dzīvoju – žurnālā Deko noskatītā, pazīstamā arhitekta Pētera Bajāra projektētā mājiņā. 
Kad pārcēlos uz Latviju, man nevienu brīdi nebija domas, ka jāatgriežas atpakaļ Francijā. Bet es zinu cilvēkus, kas pārcēlušies no ārzemēm uz Latviju, šeit nav dzimuši tāpat kā es, bet kaut kādu iemeslu dēļ nav izturējuši un aizbraukuši atpakaļ. Jā­teic, ka man iedzīvošanās bija vieglāka, jo mani kā Anglijas latviešu folkloras kopas dalībnieci uzņēma folkloras draugu kopa “Skandinieki”, un viņi man bija gluži kā otra ģimene šeit, Latvijā. Tas man ļoti palīdzēja justies piederīgai Latvijai – pretstatā tai krieviskajai videi Rīgā, kas man tomēr bija negaidīta.
Kas no tā laika, kad pārcēlāties uz Latviju, līdz šim laikam visvairāk mainījies?
Latvija ir kļuvusi krāsaināka un dzīvīgāka, cilvēki – atvērtāki un ļoti radoši. Viņiem ir dotas lielas iespējas, ja ir vēlme un apņemšanās kaut ko darīt un sasniegt. 

Jūs esat pārdzīvojusi divas onkoloģiskas slimības un to neesat slēpusi, bet atklāti runājusi par savu un citu onkoloģisko pacientu ārstēšanu. Jūsu darbs šajā jomā ir augstu novērtēts valstiskā līmenī, jo pašas pārdzīvotais ir bijis kā stimuls, lai palīdzētu citiem pacientiem. Kā tapa ideja par labdarības fonda “Rozā vilciens” izveidi?

Pirms divpadsmit gadiem man diagnosticēja krūts vēzi sākumstadijā, bet pirms sešiem gadiem – mutes audzēju. Kad man atklāja onkoloģisko slimību pirmo reizi, ārsts pieņēma diezgan radikālu lēmumu, proti, krūts abpusēju mastektomiju. Saņēmu pilnu ārstēšanas programmu ar staru un ķīmijterapiju. Skaidri atceros, ka, ierodoties kopā ar māsu un draudzeni uz ārstu konsīliju un interesējoties, vai būs iespējams saņemt psiholoģisko atbalstu, ārstiem nebija, ko atbildēt. Izņemot to, ka viņi man piedāvāja aiziet pie kapelāna...
Kad pēc ārstēšanas sāku atlabt, 2014. gadā, kādu dienu braucot vilcienā, man ienāca prātā doma, ka es gribētu kaut ko darīt, lai palīdzētu citām sievietēm, kas nonākušas līdzīgā situācijā. Toreiz strādāju starptautiskajā skolā Rīgā, kur bija daudzi kolēģi ārzemnieki. Nolēmu viņiem organizēt ekskursijas pa Latviju. Tas būtu lielisks veids, kā viņiem iepazīt mūsu valsti, un pie reizes varētu aicināt kolēģus ziedot nelielu naudas summu, lai es varētu palīdzēt apmaksāt onkoloģijas pacientēm psihologa konsultācijas un arī fizioterapiju. Piebildīšu – tāda ir nepieciešama uzreiz pēc operācijas nevis pusgadu vēlāk. Mani kolēģi bija atsaucīgi. Kad cilvēki sāka ziedot, es sapratu, ka tas ir nopietni un tam ir jābūt oficiāli noformētam. Tieši tad radās ideja dibināt fondu. Ideja dzima vilcienā, un rozā krāsa, kā zināms, ir starptautiski atpazīstama krūts vēža simbola krāsa. Un tā 2014. gada decembrī kopā ar māsu un brāļa draudzeni, jo viņas bija tās, kuras mani visvairāk atbalstīja, oficiāli nodibinājām šo fondu. Nezinot, vai kādam to vajadzēs, vai kāds to sapratīs. 
Vistiešākā sadarbība mums bija ar Stradiņa slimnīcas Krūts slimību centru, kur es ārstējos un kura galvenais ārsts ir dakteris Arvīds Irmejs. Fantastisks cilvēks savā vietā! 
Informējām Stradiņa slimnīcas Krūts slimību centra personālu par fonda izveidi un tā mērķiem, iedevām bukletus ar visu informāciju. Savukārt medicīnas māsas tos izsniedza pacientēm, lai viņas varētu iepazīties ar speciālistiem – fizioterapeitiem un psihologiem, kuri sadarbojas ar fondu, un pie viņiem pieteikties vizītē. Sākumā piedāvājām pakalpojumus tikai Rīgā, bet vēlāk uzsākām darbību arī reģionos. 
Sākumā sievietes nesaprata, kāpēc viņām būtu vajadzīgs psihologs, bet viņas labprāt pie­teicās pie fizioterapeita. Tos jautājumus, kas būtu jāizrunā ar psihologu, viņas mēģināja apspriest ar fizioterapeitu. Mēs pat šiem speciālistiem rīkojām kursus, kā runāt ar šādām pacientēm. Jāteic, toreiz diezgan daudzi fizioterapeiti pat negribēja strādāt ar vēža slimniekiem. Tika uzskatīts, ka šie pacienti nedrīkst kustēties, ka viņiem jāguļ gultā. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, un attieksme ir mainījusies – fizioterapeitu palīdzība onkoloģiskajiem pacientiem ir kļuvusi par normu. Ir pierādīts, ka vēža slimniekiem ir jāvingro, jākustas arī ķīmijterapijas laikā. Fonds savā darbības laikā ir palīdzējis vairāk nekā 1200 sievietēm. 

Kas ir fonda ziedotāji?

Fondam nav regulāru ziedotāju, līdzekļu piesaiste nav vienkārša. Mēs uzrunājam uzņēmējus, bet parasti par mums atceras oktobrī, jo tas ir krūts veselības mēnesis. Pacientēm palīdzība ir vajadzīga visu gadu, nevis tikai vienu mēnesi. Rīkojam arī dažādas akcijas un pasākumus. 
Ir ļoti svarīgi uzrunāt arī veselas sievietes aicināt iet profilaktiski pārbaudīties. Diemžēl Latvijā ir vieni no sliktākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā atsaucībā uz vēža skrīningiem, tādēļ vēl jo vairāk sāku apsvērt, kā sievietes uzrunāt, lai tas nenotiktu biedējošā veidā. Vēzis un krūšu veselība Latvijā daudziem joprojām ir tabu tēma, un fonds nolēma, ka šī attieksme ir jāmaina. Ar reklāmas aģentūras radošās komandas palīdzību aizsākām jaunu kustību – “Pupkultūra”. To pieteicām tradicionālajā Mākslas akadēmijas karnevālā. Kustības pamatā ir ideja, ka rūpēm par krūtīm ir jākļūst par mūsu dzīvesveida un kultūras sastāvdaļu.Nu kustība ir aizgājusi plašumā. Ar mani tagad sazinās pat studentes, kas raksta savus bakalaura darbus par “Pupkultūras” kampaņām. Pēdējā bija ar nosaukumu “Rozā zvērests”, un tā balstīta Hipokrāta zvērestā. Proti, sabiedrībā pazīstamas sievietes, tostarp arī ārlietu ministre Baiba Braže un arī bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, deva vērestu, ka viņas apņemas rūpēties par savu krūšu veselību un aicina arī citas sievietes darīt tāpat. Ņemot vērā to, ka 2023. gadā no krūts vēža mirušas vairāk nekā 400 sievie­tes, 2024. gada 30. septembrī uzsākām kampaua “Tavu krūšu drošībai”, kuras laikā ar ārsta norīkojumu sievietes no 40 gadu vecuma varēja veikt bezmaksas mamogrāfijas izmeklējumu. Atklājot krūšu veselības mēnesim veltīto kampaņu, pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas prezentējām īpašu rozā mobilo mamogrāfu, kas mēnesi sadarbībā ar “Veselības centru 4” ceļoja pa Latviju, nodrošinot bezmaksas mamogrāfijas izmek­lējumus. Mobilais mamogrāfs piestāja Dundagā, Smiltenē, Viesītē, Iecavā un Grobiņā, tādējādi padarot izmeklējumu pieejamāku arī sievietēm, kas dzīvo ārpus lielākām pilsētām. 
Šī kampaņa saņēma četras pirmās pakāpes zelta ordeņus “Latvian Art Director’s club” rīkotā radošuma un izcilības festivālā “Adwards 2025”, kā arī starptautisku atzinību.

Kāpēc sievietes tomēr ir tik pasīvas valsts apmaksātā krūšu skrīninga atbalstītājas?

Sākumā biju pilnīgi pārliecināta, ka galvenais iemesls ir bailes uzzināt diagnozi. Bet pirms pāris gadiem bija socioloģiskā aptauja par dažādiem veselības jautājumiem, tajā skaitā arī par piedalīšanos vēža skrīningos. Izrādījās, ka puse sieviešu neapmeklē skrīningu, jo viņas uzskata, ka ir veselas. No izmeklējuma un diagnozes baidās tikai ap desmit procentiem sieviešu, tikpat sieviešu bija norādījuša, ka viņām... neesot laika veikt mamogrāfiju!Kampaņas diemžēl izgaismo arī trūkumus veselības aprūpes sistēmā. Sievietes komentāros sociālajos tīklos raksta, ka būtu ar mieru pārbaudīties, bet aizritējis pusgads un pat gads, lai šo pārbaudi varētu veikt par valsts naudu. Rindas esot arī privātajās medicīnas iestādēs. Tas norāda, ka viena no problēmām ir speciālistu un pakalpojumu pieejamība. “Rozā vilciens” ir arī viens no Onkoalianses dibi­nātājiem, un kopā ar citām organizācijām strādājam arī pie tā, lai situācija onkoloģijas pacientiem Latvijā uzlabotos.