“Ja es to neizdarītu, mūžam nožēlotu”
Māra Libeka    16.12.2025

Pauls Miklaševičs ir dzimis, audzis un izglītojies Kanādā, bet nu jau septiņpadsmit gadus dzī­vo Latvijā un savu pārcelšanos uztver kā iespēju pārvest pasaules pieredzi mājās. Pauls ir finansists, kurš lieliski pārzina investīciju jomu un vienlaikus rūpējas arī par to, lai mūsu bērni reģionos, kur trūkst ārstu, nepaliktu bez veselības aprūpes. Viņš ir arī kultūras ministres Agneses Lāces dzīvesbiedrs. Par abu iepazīšanos vien bilst, ka kopā saveduši draugi, viņi dzī­vo laimīgā ģimenē, kurā aug divas meitas.

Man ir stāstīts, ka esat mūzikāls cilvēks. Tie, kuri seko līdzi norisēm hokeja pasaulē, ir dzirdējuši, kā jūs Toronto ledus hallē 2013. gadā dziedājāt Latvijas valsts himnu.  Šis video vēl tagad atrodams internetā. Kā tas notika, kad jūs aicināja to izpildīt kā solistam?

Pauls Miklaševičs. Kad dzī­voju Toronto, vadīju Latviešu Nacionālo jauniešu apvienību Kanādā. Mēs uzzinājām, ka divi latviešu puiši – Krišs Grundmanis un Kaspars Daugaviņš – spēlēs hokeju jauniešu komandā Kanādā. Ne tikai Latvijā, bet arī tur ledus hallē es un vēl četri mani draugi dziedājām Latvijas himnu, kaut Latvijas hokejistu izlase jauniešu spēlēs nebija iesaistīta, bet mums ļāva to darīt. Noorganizējām draugu pulku, lai varētu atbalstīt Krišu un Kasparu. Tā es sadraudzējos ar viņiem, vēlāk arī ar viņu ģimenēm. Pēc vairākiem gadiem, kad pārcēlos uz Latviju, Kaspars par Latvijas himnas dziedāšanu Kanādā izstāstīja savam tētim Armandam, kurš strādāja Rīgas “Dinamo”.  Armandam  bija ienācis prātā, ka es varētu dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”pirms “Dinamo” hokeja spēles. Viss notika, kā Armands bija iecerējis. 

Radošs ekonomists un finansists ar mūzikālu talantu − vai tas jums gēnos, vai varbūt esat izglītojies arī šajā jomā?

Man nav mūzikālās izglītības. Kad biju bērns, dziedāju Nacionālajā Kanādas operas bērnu korī. Man vienmēr paticis dzie­dāt, to darīju arī mūzikālajā teātrī augstskolā, kur studēju. Kad pārcēlos uz Latviju, dziedāju vairākos koros, bet patlaban esmu Rīgas Projektu kora dalībnieks pie diriģenta Kristofera Volša−Sinkas.

Jums Kanādā bija labas karjeras iespējas, tomēr izlēmāt dzīvot un strādāt Latvijā. Kāpēc?

Strādāju Kanādas “Volstrītā”, kas saucas Bay Street jeb Līča iela. Tiesa, man bija ļoti veiksmīga karjera, tas bija laiks, kad Kanādas biržā valdīja zelta laikmets. Bet mani neatstāja sajūta, ka sēžu vienā ļoti ērtā vilcienā, un ir jau zināmas nākamās sešas pieturas. Biju finansiāli patstāvīgs. Man bija draugi, kuri jau bija pārcēlušies uz Latviju pirms finanšu un pārvaldes krīzes, kas sākās 2008. gadā. Man arī interesēja dzīve Latvijā, vēl jo vairāk tādēļ, ka biju pārliecināts, ka manai latviskajai audzināšanai, izglītībai, vecāku un sabiedrības pūlēm nebūs jēgas, ja es kā cilvēks, kuram ir paveicies, nepamēģinātu pārcelties uz Latviju un dot tur savu ieguldījumu. Domāju, ja es to neizdarīšu, mūžam nožēlošu.
Savu mērķi piepildīju 2008. gada oktobrī, kad pārcēlos šurp un Latvijā bija  sākusies jostu savilkšana visiem. Kanādā biju viens no jaunākajiem savā profesijā, kurš strādājis ar talantīgiem un ļoti pieredzējušiem cilvēkiem. Latvijā mani neviens nepazina, un bija sajūta, ka nevienam neesmu vajadzīgs, jo ir grūti pārvaldīt naudu, kad naudas nav. Ar draugu un ģimenes atbalstu tomēr paliku Latvijā, jo tas bija mans sapnis, ko vēlējos īstenot.

Tajā laikā  ne viens vien diezgan šķībi raudzījās uz labi izglītoties speciālistiem, kuri šeit ierodas no ārzemēm un rada nevajadzīgu konkurenci. Cik veiksmīgi bija jūsu darba meklējumi?

Sāku strādāt Citadeles bankā drīz pēc tam, kad valsts to bija pārņēmusi no iepriekšējiem akcionāriem. Tur nostrādāju četrus gadus, jo nāca piedāvājums strādāt BluOr Bank, toreiz to sauca par Baltikum banku. Šeit kā direktors investīciju jomā eemu jau trīspadsmit gadus, proti, pārvaldu savu klientu naudu starptautiskajos finanšu tirgos. Viņu vidū ir ap trīs simti Latvijas veiksmīgāko uzņēmēju, sportistu, mākslinieku...

Kāds ir jūsu viedoklis par ASV prezidenta Donalda Trampa izteikto vēlmi Kanādai kļūt par ASV 51. štatu? Jums taču ir draugi Kanādā, ko viņi domā par šādu priekšlikumu?

Sākumā kanādieši bija aizvainoti, bet tas jau ir pagājis, un ir skaidrs, ka situācija ir mainījusies. Nevajadzētu aizmirst, ka ASV no Kanādas pērk lētu naftu – tā ir vienīgā eksporta caurule, pa kuru nafta plūst tieši uz ASV. Kanāda patlaban sper tos soļus, kas nepieciešami, lai ASV nebūtu vienīgais galamērķis Kanādas naftas un arī dabas gāzes eksportam. 
Katram ir jāstrādā savās interesēs. ASV ir izteikusi savas intereses, faktiski to izdarījis viens cilvēks, kurš patlaban valda Amerikā. Mums tas ir jāsaprot, un tam jāpielāgo sava uzvedība un plāni.

Jūs esat bērnu veselības labdarības fonda  “Ronald McDonald House Charities Latvija (RMHC Latvija) padomes priekšsēdētājs. Fonds veic svētīgu darbu, jo palīdz bērniem reģionos tikt pie ārs­tiem, kuru tur trūkst. Kā radās ideja par šāda fonda veidošanu un kā tas nodrošina, lai bērni varētu ārstēties?

Kad strādāju Kanādā, man ļoti patika, ka tur bija liels atbalsts labdarībai. Ja tev ir daudz dots, ja ir paveicies profesionālajā karjerā, iespēja dot sabiedrībai ir cēla rīcība. Man bija liels lepnums, ka nozare, kuru es pārstāvu, ļoti atbalstīja labdarību bērniem. Kad pārcēlos uz Latviju, meklēju tādu organizāciju, kas līdzinātos tam, ko es biju piedzīvojis un atbalstījis Kanādā. Pateicoties savai iesaistei Latvijas un Amerikas tirdzniecības palātā, iepazinos ar Džeriju Virtu (Jerry Wirth). Viņš ir no Ilinojas štata ASV un ilgus gadus ir dzīvojis Latvijā. Viņš pazina cilvēkus, kuri bija augstos amatos Ronald McDonald House Charities globālajā pārvaldē Čikāgā, un viņiem bija iespēja dabūt naudu programmai, kuras mērķis bija Bērnu veselības aprūpes mobilā centra izveide Latvijā. Viņš pie­teicās, tas izdevās, un tā pirms piecpadsmit gadiem fonds sāka īstenot Bērnu mobilā veselības aprūpes centra programmu, nodrošinot bezmaksas medicīniskās konsultācijas reģionos, tuvāk bērnu dzīvesvietai. Kopš tā laika bērniem ir sniegtas 69 tūkstoši konsultāciju. 
Mūsu centrā darbojas divdes­mit Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mediķi, kuri pārstāv dažādas specialitātes, – oftalmologus, neirologus, logopēdus, fizioterapeitus un citus. Katru nedēļu mobilais  busiņš, kurā ir divi ārstu kabineti un pacientu uzgaidāmā telpa, dodas uz trīs vai četriem reģioniem, kur ārsti konsultē  bērnus, katrs nodrošinot 20 – 25 bezmaksas konsultācijas. Tie ir reģioni, kur speciālisti nav bijuši pieejami. Gadā tās ir vairāk nekā 5200 bezmaksas konsultācijas bērniem vecumā līdz 18 gadiem. Kad reģionā ierodas mobilā klīnika, pieraksts pie mediķiem ir pilns, proti, pieprasījums pēc konsultācijām ir liels.  Ja šo konsultāciju nebūtu, visticamāk, ielaistu slimību dēļ veselības aprūpes sistēmas nasta būtu vēl lielāka.
Latvijā joprojām ir reģioni, kur bērniem ir grūti nokļūt pie medicīnas speciālistiem. Piemēram, vairākās Latvijas vietās nav oftalmologa jeb acu ārsta, kurš konsultētu mazuļus jau no dzimšanas, un vienīgā iespēja saņemt palīdzību ir doties uz Rīgu. Daudzas ģimenes to nevar atļauties. 
RMHC Latvija ir daļa no lielas starptautiskas organizācijas, tas nozīmē, ka mums ir absolūts caurspīdīgums ziedoto līdzekļu izmantošanā, kā arī pārvaldības kvalitāte visaugstākajā līmenī. Mēs saņemam konsultācijas no labākajiem speciālistiem, kas augstā līmenī pārzina, kā vadīt labdarības organizācijas.
Otrs mobilais busiņš atrodas Ukrainā.  To aizvedām pirmajos kara mēnešos vienai no organizācijām, kura nodrošināja ārstus. Busiņā ir sniegts vairāk nekā 26 tūkstoši konsultāciju  tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuru apkārtnē medicīnas iestādes ir iznīcinātas. Tūlīt sāksim vēl vienu programmu, kas saistīta ar psiholoģisko atbalstu bērniem Sumu rajonā, kur patlaban notiek sīvas cīņas.

  
Kas ir organizācijas ziedotāji?

Daļa finansējuma, pateicoties MCDonalds Latvijā, ir gan no klientu ziedojumiem, gan no franšīzes SIA Premier Restaurants īpašniekiem, liela daļa ir korporatīvie ziedotāji, sevišķi uzņēmēji no starptautiskajām firmām. Viņiem ir mandāts, lai kalpotu tai sabiedrībai, kurā viņi strādā.
Šobrīd mēs vācam līdzekļus jauna mobilā veselības klīnikas busiņa iegādei, kas būs aprīkots ar modernām diagnostikas iekārtām. Tajā, tāpat kā vecajā busiņā, kurš kalpoja piecpadsmit gadus, būs divi ārstu kabineti un uzgaidāmā telpa. Mērķis ir savākt 500 tīktošus eiro. Varētu šķist, ka tā ir liela summa, bet, ja katram pieaugušajam Latvijas iedzīvotājam izveidotos iera­dums mēnesī ziedot kaut vai vienu līdz trim eiro, mēs šo summu savāktu dažu mēnešu laikā. 
McDonald’s visa gada garumā atbalsta mūsu projektu, novirzot divus centus no katra McHappy Meal pirkuma. Gan ziedojumu kastītēs, gan pašapkalpošanās kasēs arī var ziedot visu gadu. McDonald’s ziedos piecus centus no katras pārdotās Happy Meal maltītes jauna mobilā veselības aprūpes centra iegādei. 
RMHC Latvija kopā ar Rīgas Starptautisko Rotari klubu rīkoja  vienu no sirsnīgākajiem gada notikumiem − Ziemassvētku vecīšu labdarības skrējienu “Santa Fun Run”, kas notika 7. decembrī Rīgā. Ieņēmumi no tā arī tiks novirzīti Bērnu veselības aprūpes mobilajam centram.

Kuri ir tie Latvijas rajoni, kur pirmām kārtāmdodas busiņš ar ārstiem?

Tie ir lauku reģioni, piemēram, Ludza, Aglona, Aizpute, Aloja, Alūksne, Auce. Acu ārsti  trīs reizes gadā brauc uz Liepāju, jo tur nav šo speciālistu. Ļoti pieprasīts ir arī bērnu alergologs, neirologs, ķirurgs ortopēds, arī bērnu gastroenterologs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts un vēl citi speciālisti.

Kā jūs raksturotu situāciju, ka vienai organizācijai ir jāaizpilda tiks liels robs valsts veselības aprūpes sistēmā?

Speciālistu trūkums neskar tikai mūsu valsti. Arī Ameri­kā ir bērni, kuru ārstēšanai tiek lūgts ziedot naudu. Latvijā tajos reģionos, kur nav daudz iedzīvotāju, nav arī  iespējams uzturēt bērnu ārstus, lai katram bērnam nepieciešamības gadījumā būtu iespēja tos apmeklēt tuvāk savai dzīvesvietai. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs mūsu ārstu komandai! Cenšamies to paplašināt, piesaistot jauno ārstu paaudzi. Valsts budžets ir tāds, kāds tas ir, un mēs vienkārši cenšamies palīdzēt, lai neviens bērns netiktu aizmirsts.

Ir zināms, ka jūsu vecāki Kadādas latviešu sabiedrībā vienmēr ir bijuši ļoti aktīvi. Kā vecāki jūs audzināja, lai veidotu jūsos filozofiju, ka cilvēks, kuram dzīvē sokas ļoti  labi, nedrīkst atļauties visu mūžu dzīvot, nepalīdzot citiem?

Mani audzināja kā latvieti Kanādā, un tā bija privilēģija. Man bija žēl savu kanādiešu draugu, jo – viņi nebija latvieši!  Tie bērni Kanādā no ģimenēm, kam latvietība ir svarīga, brīvdienu rītos cēlās un devās uz latviešu skolu mācīties... gramatiku... Protams, vieglāk būtu to nedarīt. Tas bija sākums – sabiedrībā, kur satiec draugus, tu iedzīvojies. Manas tuvākās draudzības joprojām ir ar saviem latviešu draugiem, lai kurā pasaules malā viņi dzīvo. Mums ir ļoti ciešas saiknes, kas mūs vieno – līdzīgs skats uz dzīvi un latvietību. Priekšrocības no latviskās audzināšanas manā dzīvē ir bijušas ļoti vērtīgas. Piemēram, latviešu skolā iemācījos deklamēt publikai, stāvot uz skatuves. Kanādiešu bērniem to nemācīja.
Kad pārcēlos uz Latviju, jutu, ka man ir citāda domāšana, ne tāda, kā latviešiem šeit – man vienmēr šķitis, ka latvietība ir kaut kas pozitīvs, ka tu vari darīt visu, kur tu ieguldi savu prātu un sirdi. Bija krīzes laiks, un  latvieši šeit brīnījās, kāpēc es neesot palicis Kanādā. Apstākļi ir mainījušies, un, nenoliedzami, ir stiprinājusies pārliecība, ka Latvija var. Mani  tas ļoti priecē, jo tā tas arī ir!

Vai jūs absolvējāt arī Gaŗ­ezera vasaras vidusskolu?

Jā, absolvēju. Sekmju ziņā biju pirmais skolēns klasē.