“Ir pienācis laiks cieši apvienoties!”
Ligita Kovtuna    25.03.2025

 

Atminēsimies atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmos gadus, kad dienestā stājās valsts jaunie diplomāti. Daudzus no viņiem tieši jūs bijāt izskolojis. Kur pats bijāt smēlies zināšanas?

Ilgajā pasniedzēja darbā Latvijas Universitātē. Šī pieredze arī palīdzēja saprast, kas tieši jaunajiem jādod, un mana programma sastāvēja no četrām daļām: diplomātiskā etiķete, ekonomika, politika, ģeogrāfija. Virsuzdevums bija dot iespējami plašāku intelektuālo pamatu. Acīmredzot izdevās, jo vēl līdz šai dienai mani studenti, no kuriem daudzi kļuvuši par pieredzējušiem diplomātiem, mēdz piezvanīt un aprunāties. Sevišķi silda sirdi kādas manas audzēknes vēstule – viņa pēc studijām LU iestājās Sorbonnas universitātē un man uzrakstīja: “Es šeit esmu visgudrākā!”, piebilstot, ka Francijā saņemtais zināšanu loks esot salīdzinoši šaurs. Lepojos arī ar savu ļoti gudro studentu Edgaru Rinkēviču, mūsu Valsts prezidentu. Jāteic, spožāka studenta manos darba gados nav bijis – viņam vēstures un politikas zināšanas, faktoloģija ir cieši saistītas ar stratēģisko domāšanu, un viņš spēj tās prasmīgi savienot.
Kur pats smēlos zināšanas? Padomju Savienības izjukšanas un aukstā kara laikā daudz lasīju Bžežinski, Kisindžeru u.c. Patlaban, savu iespēju robežās lasot angļu, bet galvenokārt vācu valodā, sekoju, ko saka amerikāņu politoloģijas profesors Miršeimers (John Mearsheimer), kurš ir izstrādājis, piemēram, politiskā reālisma teoriju, kas balstās uz pētījumiem par lielvalsts lomu politikā. Īsts lielkrievu šovinisma piekritējs, uz kura teorijām balstās tostarp trampisti! Ir jāzin, ko viņš proponē. Otrs – politologu aprindās populārais Lutvoks, kurš mēģina izstrādāt kaut ko līdzīgu Konfūcija teorijām mūsdienās. Viņš ir uzrakstījis politisku darbu par to, kā veidojas kara likumsakarības kopš Romas laikiem. Lutvoka galvenais secinājums – katrai lielvalstij vajadzīgas bufervalstis. Proti, lielvalsts var izdzīvot tikai apstākļos, ja tai ir “buferis”. Līdzīgi kā Tramps to mēģina izveidot no Kanādas un Grenlandes. Piebildīšu – esmu spiests klausīties arī Krievijas retoriku, un nesen dzirdēju vienkārši šausmīgus tekstus no Putina propagandas tribūna Solovjova šai sakarā! Viņš teica: “Dānija ir okupējusi Ziemeļamerikas teritoriju Grenlandē, kura pēc ģeogrāfiskajiem un vēsturiskajiem aspektiem pieder pie Ziemeļu kontinenta.” To pašu apgalvo arī Tramps, kurš, kā zināms, grib pievienot Kanādu, Aļasku, Grenlandi, kas tad dotu pilnīgu iespēju Putinam paziņot, ka arī viņš atjauno savu valsti! Ka viņa ietekmes sfēra ir visa Austrumeiropa! Tātad – Tramps ar savu nepārdomāto retoriku leģitimizē Krievijas ārpolitisko agresiju pret saviem kaimiņiem. Ja jau Tramps saka, ka viņa plāns attiecībā uz ASV ziemeļu kaimiņiem pieder pie valsts nacionālo interešu aizstāvēšanas, tad kāpēc lai to nedarītu Putins? Piemēram, paziņojot, ka viņa “nacionālo interešu aizstāvībai” ir vajadzīga Daugavpils… Un teicu sev: “Kārli, netici nevienai lielai tautai!” Viņi vienalga mūs uztvers par mazu puteklītī lielajās politiskajās dzirnavās. Tāpēc mans padoms diplomātiem – ļoti uzmanīgi ar retoriku! Vispirms darīsim, tad runāsim…

Bijušais diplomāts Gints Jēgermanis populārajā TV raidījumā “Viens pret vienu” šodienas diplomātiju raksturoja kā iešanu pa virvi pāri aizai stiprā vējā…

Un ir mūsu diplomāti, kas ar to labi tiek galā. Piemēram, Kristīne Bērziņa, Maršala fonda Latvijas pārstāve. Starp citu, izcilās sinoloģes Jeļenas Staburovas un dzejnieka Ulža Bērziņa meita, tiešām perspektīva, zinoša speciāliste. Cita starpā, mans students ir arī aizsardzības ministrs Andris Sprūds.
Runājot par pēdējā laika notikumiem, kas ieies diplomātijas vēsturē, lūdzu jūsu komentāru par situāciju Ovālajā kabinetā, no kura Volodimirs Zelenskis īstenībā tika izraidīts.
Tā bija ļoti nepatīkama sajūta, kad, vēlāk aizbildinoties ar kādu diplomātisko stratēģiju, par ieroci tika izmantots aizrādījums, ka Ukrainas prezidents ir nepiemēroti saģērbies. Saūda Arābijas princis gan “atļāvās” nebūt “ancukā” ar kaklasaiti… Šis ir otrais piemērs diplomātijas vēsturē – 1938. gadā tikpat rupji no kabineta Hitlers izraidīja Čehoslovakijas prezidentu.

Jūs pieminējāt Daugavpili…

Daugavpils ir gandrīz “pazaudēta”, bet – esmu pārliecināts ka tikko radīsies reāli draudi no Krievijas puses, kad, nedod Dievs! – sabruks Putina piekritēja māja, viņš kļūs par Latvijas patriotu. Šķelšanās ir briesmīga, un tā skar arī mani personīgi – kā lai atrodu kopīgu valodu ar radinieku, kurš caurām dienām klausās tikai krievu propagandu?! Ikviena saruna par politiku ir bezcerīga.
Ar dziļu nožēlu jāatzīst, ka Latgalē cilvēki lielā vairumā ir prokrieviski. Diemžēl. Esmu no Aglonas, man tur ir radi, kaimi­ņi, ar viņiem mēģinu runāt, un esmu saņēmis atbildes – “bet es taču neko nezinu par Latviju! Man televīzijā rāda Lukašenko…”

Un te nu ir liela atbildība jāuzņemas tiem, kas Rīgā lemj likumus un vada valsti, atminēsimies, kad Egils Levits stājās Valsts prezidenta amatā, viņa pirmā reģionālā vizīte bija uz Latgali, kad tur atklāja televīzijas torni. Tātad – 2019. gadā! Paši TV redzējām raidījumu, kad babuška pierobežā īsti nezin, kas ir mūsu valsts prezidents. Putins vai Lukašenko!

Man būtu daudz, ko teikt par pašu vainu, arī par to, kāpēc 35 gadus pēc valstiskuma atjaunošanas cita babuška Latgalē errojas par to, ka viņai, nabadzītei, vecumā jāmācās latviešu valoda. Valodas jautājums bija jāatrisina pašā atjaunotās valsts sākumā!

Tad man ir ļoti laimējies – manu radu pulkā šķelšanās nav notikusi, bet radu jau gan arī Latgalē palicis maz. Lielākā daļa Rīgā. Savukārt Amerikas latviešu vidū notiek kaut kas līdzīgs – uzskatu pretišķības šķeļ kopienu, arī ģimenes. Kā jūs, būdams diplomātijas teorētiķis un praktiķis, ieteiktu rīkoties? Kā neplēsties politisko uzskatu dēļ?

Pirmkārt, fakti runā savu nepārprotamu valodu – ir sagrauta ticība demokrātijai, jo mūsu uzskatos izlolotajam demokrātijas templim galvgalā nonācis autoritārs vadītājs, turklāt ar tehnokrātiski saltu aizmuguri. Protams, es domāju Ilanu Masku u.c. Starp citu, ne jau Trampu uzskatu par lielāko ļaunumu, bet gan to oligarhu komandu, kas stāv aiz viņa. Proti, tiek grauts pamatu pamats – politisko spēku līdzsvars, kas sastāv no četrām daļām – politiskā vara, izpildvara, tiesu vara un preses vara. Ja šo četrinieku sajauc, tiek sagrauta visa pamatkārtība. Viena daļa amerikāņu, manuprāt, uzsveru – manuprāt! – jūtas aizskarti par to, ka par daudz tiek ievērotas imigrantu intereses. Imigrācijas problēma ir kļuvusi par ļoti, ļoti asu ierastā dzīvesveida aizskārumu. Nevis politiskā, ne nacionālā aspekta, bet tieši šī ikdienišķā aizskārumu. 
Otrkārt, domāju, ka liberālās pasaules aizstāvji ir pieļāvuši kļūdu, savas teorijas reducējot uz problē­mām, kas skar “zemjostas zonu”. Citiem vārdiem sakot, tiklīdz cilvēkam ļauj popularizēt savas instinktīvās, lai būtu – dabiskās tieksmes, sākas pārmērības. Kas nu jau nonākušas līdz izglītības sistēmai, jaunās paaudzes audzi­nāšanai šo jauno, citādo uzskatu gaismā, un agri vai vēlu sākas problēmas. 

Tad kas tomēr kopīgs ameri­kāņiem un latgaliešiem šajā politisko pretišķību ziņā?

Vieni un otri uzskata sevi vairāk par bioloģisku, nevis sociālu būtni. Plus reliģijas, Latgalē tieši katoli­cisma nozīmīgā ietekme, kas ir šo cilvēku apziņas dzīlēs. Pirmām kārtām – lepnums par dzim­tu, apziņa, ka esmu dabas daļa. Šobrīd priekšplānā ir merkantilas intereses.

Kur šai stāstā ienāk tautas diplomātija, ko Latvijas oku­pācijas gados ievērojami kopa Amerikas latvieši? Arī tagad Amerikas latviešu organizācijas to aicina atdzīvināt. Konkrēti – vēršoties ar aicinājumu uzrunāt savus ievēlētos senatorus un kongresmeņus neaizmirst par Latvijas drošību un atbalstu Ukrainai.

Ir pienācis laiks cieši apvienoties zem viena formulējuma – mēs esam latvieši! Un galvenā rūpe ir par savas tautas eksistenci, pieprasīt – es vēlos būt kopā ar civilizēto pasauli! Esmu eiropietis, kas izaudzis, pamatojoties uz romiešu tiesībām, grieķu filozofiju un Kristus mācību. Un gribu te palikt, negribu aiziet ne pa vienu, ne otru pusi! Man nav vajadzīga ne milzīgi liberāla, nedz otra, patriarhālās kundzības puse, kas galu galā mani var novest vai nu priviliģētā, vai nepriviliģētā stāvo­klī. Negribu atgriezties viduslai­kos! Lūk, uz šo domu jākoncentrējas latviešiem un jānes tā pasaulē. Turklāt – vienojoties ar igauņiem un lietuviešiem, lai būtu spēcīgi!