Nebija vienkārši panākt, lai  izglītības un zinātnes ministrs no Saeimas tribīnes ziņotu par valsts valodas stāvokli, kā to par savām pārzināmajām jomām ik gadu dara ārlietu ministrs, tiesībsargs un valsts kontrolieris. Iespējams, ka valsts valodas situācijas vērtējums paliktu kā formāla parunāšanas vieta kādā no Saeimas komisijām, kā to vēlējās 4. maija Deklarācijas kluba prezidente Velta Čebotorenoka, ja vien daudz stingrāka nostāja nebūtu citiem šie kluba pārstāvjiem, kā arī Valsts prezidentam (2019. - 2023.) Egilam Levitam. Atgādināšu, ka Levits 2022. gada 17. oktobra dis­kusijā, kas notika Rīgas pilī un bija veltīta Valsts valodas dienai, norādīja, ka arī valdības līmenī jānodrošina atbildība par valsts valodas situāciju valstī, par latviešu valodas no­stiprināšanu un attīstību.

“Tādēļ nākamajā koalīcijas līgumā latviešu valoda ir jānosaka kā konkrēta atbildības sfēra, kas varētu tikt nodota izglītības vai kultūras ministra atbildības portfelī.

Šim ministram nākamā gada 15.oktobrī, tātad nākamajā Valsts valodas dienā, būtu jāsniedz pirmais – un vēlāk jau gadskārtējais – ziņojums Saeimai par valsts valodas situāciju mūsu valstī, par kuru pēc tam gan Saeima, gan sabiedrība varētu diskutēt.

Latviešu valodai ir jākļūst par valstisku prioritāti, caurvijot visas dzīves jomas. Tikai tad mēs varēsim būt droši, ka nākotnes Latvijā dzīvos izglītota un ar labu spriestspēju apveltīta sabiedrība,” toreiz sacīja Levits.

Taču viņa ideja daļēji īstenojās nevis 2023. gadā, bet gan tikai 2025. gadā. Grozot Saeimas Kārtības rulli, deputāti vienojās, ka  atskaite par valsts valodas stāvokli  būs nevis reizi gadā, bet gan ik pa diviem gadiem. Šogad izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde (Jaunā vienotība) par viņas vadītās ministrijas kā valsts valodas politikas īstenotājas veikumu deputātiem no Saeimas tribīnes ziņos 23. oktob­ra parlamenta plenārsēdē. Bet aizvadītajā nedēļā formāla saruna par šo jautājumu notika Saeimas apvienotajā Juridiskās komisijas un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kur bija aicināti visu to iestāžu pārstāvji, kuru uzdevums ir rūpēties par latviešu valodu.

Krievu skolēni nesaprot, nerunā, nelasa latviski

Ja izlasa Izglītības un zinātnes ministrijas ziņojumu par valsts valodas politikā paveikto un iecerēto, ko ministre Melbārde prezentēja pirms divām nedēļām valdības sēdē, tad rodas sajūta, ka paveikts ir diezgan daudz, un lielākais gandarījums ir par to, ka no šī gada 1.septembra visās Latvijas skolās mācības notiek tikai latviešu valodā. Bet, ja iedziļinās, kā šis process īstenojas,  diemžēl jāatzīst, ka pāreja no mācībām krievu valodā uz valsts valodu nenotiek  tik gludi, kā politiķi bija iedomājušies. Viens spilgts piemērs ir nesen vairākos medijos nopublicētais Rīgas domes deputāta no Nacionālās Apvie­nības Kaspara Spundes pieredze skolotāja amatā krievu plūsmas skolā –  Čiekurkalna pamatskolā, kas iepriekš bijusi mazākumtautību skola. Spundem direktore lūgusi pastrādāt par vēstures skolotāju 6. - 9. klasēs, kamēr tiek atrasts pastāvīgs vēstures skolotājs. 18. septembris bijusi viņa pirmā darba diena. Lūk, ko viņš pastāstīja: “Man nebija ilūziju, un arī direktore brīdināja, ka skolā ir problēmas ar latviešu valodas zināšanām. Ne velti, apzinoties savu vainu un nespēju pasniegt mācību priekšmetus atbilstoši jaunajām prasībām, skolu pameta ap desmit “veco” pedagogu, turklāt viens vēl ir izvēlējies tiesāties ar skolu.

Tomēr situācija praksē izrādījās vēl skaudrāka. Mani iespaidi pēc pirmās dienas vēstures skolotāja statusā Čiekurkalna pamatskolā vienā vārdā raksturojami kā “vāks”. Mans vienīgais darba un ietekmes instruments – valoda – ir neefektīvs, jo daudzi skolēni nesaprot, nerunā, nelasa latviski!

Līdz šim valstī realizētā pakāpeniskā pāreja uz izglītību latviešu valodā lielā mērā ir bijusi fikcija. Kā iespējams, ka 6.−9. klasē ir skolēni, kuri nespēj saprast latviski teikto? Vecāki un pedagogi ir pastrādājuši noziegumu pret bērniem, jo tagad viņu izglītošana ir teju neiespējama.

Šajā gadījumā manas lielākās bažas ir par pedagogiem. Līdzīgi kā mans priekštecis tika “nokauts” pēc pāris nedēļām, lēmumu par skolas pamešanu var pieņemt arī citi jaunpienākušie pedagogi.

Kā panākt to, ka skolēni ļoti īsā laikā uzlabo savas latviešu valodas zināšanas? Gribētos, ka apzinīgie bērnu vecāki, saprotot situācijas nopietnību, paši aktīvi meklē risi­nājumus, piemēram, piesaistot privātskolotājus. Taču tas laikam būtu naivi cerēts. Atliek organizēt pēcstundu valodas apmācību ar obligātu apmeklējumu, kuram gan jāmeklē finansējums.”

Angļu valodas apskāvienos

Raisoties vaļā no krievu valodas, esam iekrituši angļu valodas apskāvienos, kas sāk izspiest latviešu valodu, ko pusgadsimtu ilgās okupācijas laikā nespēja krievu valoda un senākos laikos – vācu valoda. Latviešu valodas aģentūras pētījums liecina, ka angļu valoda ir dominējošā jauniešu valoda virtuālajā komunikācijā. Latviešu valoda savas pozīcijas notur tikai ģimenē. Jaunieši neslēpj, ka lielākoties dzīvo angliski runājošajā digitālajā pasaulē, bet Izglītības un zinātnes ministrija pamatu lielam satraukumam neredz. Sociālās psiholoģijas pētnieks Ivars Austers uzskata, ka uztraukties vajadzētu, pirms esam nonākuši Īrijas situācijā, bet  pazīstamais Rīgas vēstures skolotājs Teikas vidusskolā un arī grāmatu autors Valdis Klišāns uzskata, ka ar jauniešiem biežāk jārunā par to, kas ir tas, pēc kā viņi sevi identificē kā piederīgus Latvijai. 

Valdis Klišāns Facebook dalījies savā redzējumā un pārdomās. Lūk, viņa viedoklis par situāciju ar latviešu valodu jauniešu vidū: “Es teiktu, tā ir dramatiska, bet drīz būs katastrofāla! Tāds apdraudējums latviešu valodai nebija pat vēlīnajā PSRS – mums bija ārkārtīgi daudz rusicismu, bet mēs savā starpā tomēr runājām latviski. Mums skolā vai augstskolā nebija ne mazākās domas, ka mēs apspriestu kādu sporta, mūzikas vai politikas problēmu krieviski.”

Klišāns novērojis, ka šobrīd aptuveni puse jauniešu starpbrīžos skolās sarunājas angliski.

““Latviski nevar izteikt emocijas”, “Latviski es nezinu, kā to pateikt”, “I don’t know šādu vārdu latviski”, “Latviski nav vārdu”, “Es domāju angliski”, “Mēs visu dienu dzīvojam angļu valodas... ē... environment [vide], mums nav kur runāt latviski”, “Mēs jau vēl runājam latviski, bet pamatskolā gan tikai angliski”, tā stāsta astoņpadsmitgadīgi jaunieši. “Kad paužu savu viedokli, ka ar šādiem pārangliskošanās tempiem latviešu valoda un, iespējams, līdz ar to Latvija kā kultūrtelpa izzudīs divu trīs paaudžu laikā, viņi kļūst patiesi domīgi. No sarunas ar jauniešiem sapratu, ka ar viņiem plašsaziņas līdzekļu līmenī neviens par šo problēmu nerunā, šāda problēma Latvijas valstī it kā nemaz nepastāv,” raksta Klišāns. 

Krievu valodas vietā - vācu, franču un spāņu valoda

Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir stimulējis ieviest atteikšanos no krievu valodas kā otras svešva­lodas skolās par  vienu no valsts valodas politikas prasībām. Tomēr daudzviet vecāki vēlas, lai viņu bērni mācās krievu valodu gan tādēļ, ka to ir sākts darīt jaunākajās klasēs, gan arī tādēļ, ka trūkst citu svešvalodu skolotāju. Lai noskaidrotu pamatizglītības iestāžu iespējas nodrošināt otrās svešvalodas – Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstu oficiālās valodas – apguvi, Izglītības un zinātnes ministrija ir veikusi aptauju, kurā piedalījās 450 izglītības iestādes (77 % no visām skolām, kurās mācās skolēni no 5. klases). Rezultāti rāda, ka no 2026. gada 1. septembra kā otro svešvalodu skolas plāno piedāvāt apgūt vācu valodu (89 % jeb 401 skola), franču valodu (22 % jeb 91 skola) un spāņu valodu (20 % jeb 79 skolas). 

Ieviešot valsts valodas politiku, būtu jārada tādi apstākļi Latvijā, kuros ir neiespējami ignorēt valsts valodu. Bijusī Valsts prezidenta Egila Levita padomnieku biroja vadītāja Sarmīte Ēlerte uzskata, ka tas esot iespējams, izmantojot divas galējības – sodot un iesaistot:  “Līdz 2022. gadam Latvijas valsts valodas politika pamatā bija aicinoša, piedāvājoša, iesaistoša. Tikai 2022. gadā tā pa īstam liela daļa, bet ne visi, no mums saprata, ka ir jārada apstākļi, kas piespiež. Tie nenozīmē vienmēr sodīt, bet radīt tādus apstākļus, ka citādi nav iespējams. Latvijā, atšķirībā no valstīm, kuras nav gājušas cauri okupācijas periodam, šī piespiešana veidojas ļoti dabiski. Skatoties uz valsts valodas jautājumiem, mums joprojām ir jāskatās caur dekolonizācijas brillēm, apzinoties, ka tā situācija, no kuras mēs ejam ārā, nav bijusi normāla, jo Latvija piecdesmit gadus ir piedzīvojusi nekontrolētu imigrāciju. To, kas ir izdarīts 50 gados, mēs izlabosim 50 gados, bet tikai tad, kad mēs ļoti sistēmiski un nepiekāpīgi iesim uz priekšu. “

Savukārt bijušais Valsts pre­zidenta Levita kancelejas vadītājs Andris Teikmanis ir pārliecināts, ka reālas pozitīvas izmaiņas jau varēšot manīt pēc desmit gadiem. “Izmaiņas nozīmē mainīt paradumus, un tas sabiedrībā ir visgrūtākais, lai mēs nonāktu pie situācijas, ka starpetniskās saziņas valoda Latvijā ir latviešu valoda. Šī situācija šobrīd tāda nav. Tas attiecas ne tikai uz cittautiešiem, bet vispirms uz latviešiem, jo viņi to visnotaļ bieži aizmirst. Paradumu maiņa nozīmē arī to, ka mums ar šo ļoti konsekvento politiku jāpanāk, ka tiem, kuri  nezina latviešu valodu, ir jāizjūt diskomforts. Tā nav diskrimi­nācija, tas ir diskomforts, kas stimulē mācīties latviešu valodu. Paradumu maiņa nozīmē arī latviešu valodas tīrību. Tas attiecas arī uz latviešiem, kuri sevi dēvē par īstiem patriotiem, bet savas patriotiskās jūtas nevar izteikt, nelietojot necenzētu krievu valodas leksiku vai to atvasinājumus, sak, lai labāk saprastu,” atzina Teikmanis.