Savu jaunāko grāmatu, kas saucas “Demogrāfija”, tu noslēdz ar vārdiem: “Apzinos, ka daudzi te izteikto vēsti nesadzirdēs vai nesapratīs (..) Tāpēc savā ziņā rakstu kādai man nezināmai nākotnes paaudzei, jo neglābjami pienāks brīdis, kad situācija būs tiktāl pasliktinājusies, ka sabiedrība (..) būs spiesta sa­prast. Kaut nu tajā brīdī nebūtu par vēlu.” Pirms sākam mūsu sarunu, vēlos pateikt tev paldies par, brīžiem liekas, donkihotiskajām pūlēm!

V. V. Par demogrāfijas jautājumiem raizējos jau gadiem ilgi, esmu runājis intervijās, rakstījis rakstus, bet efekta gandrīz nekāda! Brīžiem liekas, nevienu neinteresē, ka mūsu tauta izmirst… Pēc manas pārliecības, maiņām attiecībā uz demogrāfijas politiku ir jānāk no likumdevēja, no Saeimas. Jo ir tādas pamatlietas, ko neviena privātpersona vai to grupu nevar izdarīt, pat vislabāko nodomu vadītas. Vajadzīgas izmaiņas likumos, bet galvenais – politiskā griba. 

Manuprāt, pirmām kārtām, jāsakārto četras lietas – 1) pabalsti; 2) pagodinājumi; 3) privilēģijas, ar to domājot – atlīdzināt to milzīgo darbu, kas ģimenēm jāiegulda, audzinot trīs un vairāk bērnus; 4) publicitāte, ar to, savukārt, domājot šo cilvēku ieguldījuma pozitīvo popularizēšanu. Te gribu “raidīt” nelielu kritiku sabiedriskās televīzijas virzienā, kur, manuprāt, pārāk daudz laika tiek veltīts suņu, nevis bērnu lološanai un audzināšanai. Daudz par maz raidījumu ir par bērnu mīlēšanu un audzināšanu. Īstenībā arī tas ir atkarīgs no likumdevēja un valdības rīcības. Saeimai jāpieņem attiecīgi likumi, un valdībai tie jāīsteno, jārīkojas.

Bet ir taču vēl arī “trešā puse” – sabiedrība, mēs paši! Demogrāfijā ir pat termins – “sabiedrības demogrāfiskā uzvedība”.

Jā, ir 10-15% no sabiedrības, kam bērnu nevar būt, un par to neviens nav ne nosodāms, ne nicināms. Tā tas vienmēr ir bijis un būs arī nākotnē. Bet tiem pārējiem vienkārši ir jāskaidro – TV, medijos, visur.

Tu savulaik esi ironizējis par kombināciju “pārītis ar suni”, ko bieži redzam ielās. Reiz redzēju jauku skatu – jauns pāris ar bērnu ratiņos un sunīti saitītē līdzi. Iedomājos tevis teikto…

Atbildēšu tev tā – sunītis ir un paliek dzīvnieks… Mani mulsina arī sunīši pārtikas veikalos un restorānos. Brīžiem sāk likties, ka sunīši Rietumu kultūrā ir nonākuši fetiša statusā. Citiem vārdiem – jo lielāka labklājība, jo vairāk suņu. Saprātam tomēr vajadzētu stāvēt tam pāri.

Parunāsim par izglītību – Vītolu fonds tika dibināts ar mērķi dot iespējas jaunajiem latviešiem iegūt labu izglītību, un veiksmīgi, ļoti veiksmīgi turpina darboties. Skaitļu valodā – šogad atkal 850+ stipendijas spējīgiem studentiem no mazturīgām ģimenēm.

Gadu no gada šis cipars mainās, bet īstenībā neviens, kas iesniedzis pieprasījumu un vidusskolā labi mācījies, netiek noraidīts. Kritērijs, protams, ir ģimenes ekonomiskās iespējas. Galvenokārt mūsu redzeslokā ir šīs ģimenes, bāreņi, daudzbērnu ģimenes, maznodrošinātie. Ir uzkrāta bagātīga pieredze, līdz ar ko arī no šīm ģimenēm izraugāmies jauniešus, kas patiešām ir spējīgi iegūt augstāku izglītību. Jo ir arī bērni, kas ar to netiek galā. Līdz ar to izskatām pieteikumus no jauniešiem, kuriem vidējais sekmības rādītājs ir vismaz 7,5 desmit baļļu sistēmā.

Bet tiem, kas ar augstākās izglītības iegūšanu, skaidri zināms, netiks galā, Vītolu fondā taču kopš neilga laika darbojas arī profesionālās izglītības programma. Proti, jauniešiem palīdz apgūt kādu arodu.

Jā, ir, tomēr galvenokārt orien­tējamies uz augstākās izglītības ieguvi universitātēs. Ir arī atsevišķi gadījumi, kad atbalstām izglītības iegūšanu vidusskolas pēdējos gados. Tie ir tiešām dramatiski gadījumi, kad ģimene nav spējīga savu bērnu atbalstīt vidējās izglītības ieguvē vai ģimenes vispār nav. Diemžēl šādi gadījumi ir, jo ir cilvēki, kam šobrīd Latvijā klājas ļoti, ļoti grūti, un tas galvenokārt vērojams laukos.

Izskatās, ka mecenātu straumīte Vītolu fondā neizsīkst?

Neapsīkst, bet joprojām lielākais atbalsts nācis no ārzemju tautiešu testamentārajiem novēlējumiem. Vislielākais bijis no Austrālijas – Šternu ģimenes ziedojums piecu miljonu Austrālijas dolāru jeb 3,5 miljonu eiro apjomā.

Tā ir ļoti laba ziņa, jo, kā zināms, “vecajai trimdai” aizejot, ziedojumi vai it visās jomās sarūk. Uz Vītolu fondu tas, acīm redzot, neattiecas…

Un es pateikšu, kāpēc. Ziedojumu apjoms tiešām samazinās, lai gan vietā nāk jaunās latviešu paaudzes, kas gatavi ieguldīt Latvijas attīstībā. Latvijas sabied_rības turīgākā daļa kļūst arvien atvērtāka ziedošanai. Tas attiecas tiklab uz privātpersonām, kā arī uz uzņēmumiem.

Mans vērojums – Vītolu fonda ziedotāju pulkā jūsu rīkotajos pateicības pasākumos blakus sēž, piemēram, Amerikas latviešu atvase, Latvijā dzīvojošais advokāts Matīss Kukainis un Latvijā dzimušais un augušais veiksmīgais arhitekts Gatis Didrihsons. Abi ir Vītolu fonda mecenāti.

Tie, kas no ārzemēm atgriezās, ir patiesi Latvijas patrioti. Kā zinām, ir arī piemēri, kad tautietis, nedabūjis Latvijā kāroto augsto amatu, aizbrauc atpakaļ… Tiem pirmajiem es uzticos visvairāk, un nav svarīgi, vai viņš atgriezies no Rietumiem vai no Sibīrijas. Diemžēl procentuāli viņu ir mazā skaitā, varbūt ap 10%. Šiem cilvēkiem, man par lielu prieku, pievienojas Latvijas jaunie turīgie cilvēki. Un ir taču arī Draugu stipendijas, ko piešķir tie jaunie, veiksmīgie latvieši, kas savulaik saņēmuši Vītolu fonda atbalstu.

Kā tu, būdams uzņēmējs, raugies uz mazo Latvijas lauku skolu un skoliņu visai drastisko likvidēšanu, aizbildinoties ar izglītības kvalitātes iespējām?

Traģēdija! Un liela kļūda. Kāpēc tik, kā tu teici, drastiski?! Varēja taču meklēt ceļus, kā to izdarīt mierīgāk. Vēsture zina faktus, ka vienkāršā zemnieku mājā skolotājs apmācīja bērnus pamatizglītībā, neraugoties uz nekādiem apmācības apstākļiem. Es, protams, runāju par izglītības pamatu ielikšanu un bērnu socializāciju.

Pati mācījos lauku skolas apvienotajās klasēs, zinu, ka te tika ielikti pamati drošumam un pārliecībai par sevi. Mūsu oponenti kliegs – “bet izglītības kvalitāte?!”

Pēc manām domām, tieši šis lauku bērns ar šo drošuma un pārliecības pamatu turpmāk labāk tiks galā ar lielajiem “izglītības kvalitātes” izaicinājumiem. Piemērs – kad dzīvoju Venecuēlā, zināju kādu ģimeni, kas mitinājās Valensijā, divarpus stundu brauciena attālumā no Karakasas. Meita izstudēja medicīnu provinces universitātē. Draudzenes no lielpilsētas Karakasas neslēpa savu pārākumu – līdz tam brīdim, kad meitene no Valensijas dabūja Sorbonnas stipendiju. Un arī tajā bija teicamniece. Lauku jeb provinces izcelsme un izglītība var būt izcila.

Palieku pie pārliecības, ka lauku skolas Latvijā būtu jāpatur, cik vien ilgi iespējams. Līdzīgi kā bibliotēkas un pasta nodaļas.

Vienmēr tu saņemsi atbildi – “bet kur lai ņem līdzekļus?”

Neko jaunu tev nepateikšu – jāsamazina milzīgā birokrātija! Milzīgā un nevajadzīgā. Ja tu zinātu, ko Rīgā nozīmē, piemēram, dabūt būvatļauju? Ir milzīgas kontroles un noteikumi visādos aspektos, bet neskatoties uz tiem – Maxima būve sagruva, un bojā aizgāja 54 cilvēki. Būv­atļaujas ieguve iet ilgāk nekā pati būve – tas tā dažreiz ir, un tas ir absurds. Šis piemērs tāpēc, ka visu savu uzņēmēja mūžu esmu ar būvniecību nodarbojies. Venecuēlā bijām sašutuši, ja atļaujas iegūšana ieilga trīs četrus mēnešus.

Ļoti ceru, ka birokrātijas mazināšanas stratēģiju grupas ieteikumi tiks uzklausīti un ieviesti dzīvē. Tas mūsu valsts situāciju nopietni uzlabos.

Klāt pavasaris, un atplaukst tavs lolojums Likteņdārzs.

Joprojām esmu gandarīts, ka šī piemiņas vieta tika izveidota, ka tika saņemts viss nepieciešamais atbalsts. Nu jau pabeigts Saieta nams, kur pasākumi var notikt telpās, ka tie ir iedzīvojušies – jūnijā atsāksim kārtējos literāri muzikālos sarīkojumus. Ir iekārtota apkārtne, izauguši koki, cilvēki brauc staigāt, atpūsties, baudīt dabu.

Ir svarīgi, ka manu darbu pārņēmusi ļoti prasmīga, ener­ģiska, spējīga dāma Sandra Kalniete. Īsta Latvijas patriote. Viņa strādā labā sadarbībā ar Likteņdārza valdes priekšsēdi Jāni Karali un pozitīvu, darbīgu domubiedru pulku.

Te vietā piebilst, ka man ir ļoti laimējies ar savu iesākto darbu turpinātājiem – Sandru Kal­nieti, Jāni Karali un Vitu Diķi, kura kopā ar trim Vītolu fonda darbiniekiem paveic lielu un nozīmīgu darbu.

Kā tu motivētu tautiešus – no trimdas un t.s. jauniebraucējus – atgriezties Latvijā? Fakti rāda, ka atgriešanās jeb remigrācija notiek, bet ne tik strauji, kā gribētos…

Katrā ziņā šis ir katra cilvēka personīgs jautājums. Ir jābūt kādam “virsmotīvam”. Pirmām kārtām tas ir saistīts ar katra attieksmi pret šo mūsu zemi – Tēvzemi, mūsu vēsturi, senčiem un viņu mantojumu, tiem kuri te ir dzīvojuši, dzimteni atstājuši, atgriezušies, cietuši, palīdzējuši atdzimt. Tie, kas to sapratuši un apzinājušies, te atgriezīsies. 

Daudzi atgriežas ar mērķi, lai viņu bērni iekļautos latviešu skolās Latvijā. Un to es no sirds apsveicu – pēc manas piere­dzes, tas ir galvenais, jo izglītība ir vissvarīgākais. Pārfrazējot kādu Austrumu filozofu, kas teicis, ka cilvēks ir tas, kas viņa reliģija, es teiktu – cilvēks ir tas, kas viņa skola. Lūdzu, katrā ziņā intervijā ieraksti to, ko tagad teikšu – tā lielākā kļūda ir sūtīt bērnus ārzemju augstskolās. Viņi būs zaudēti Latvijai. Dažādu iemeslu pēc, kuru starpā ir arī tas, ka viņi pa studiju laiku būs pazaudējuši Latvijas vidi un kontaktus. Cita lieta, ka jaunie­tis dodas uz ārzemēm iegūt maģistra grādu u.c., lai pēc tam ar savām zināšanām un pieredzi atgrieztos Latvijā. To var darīt! Galvenais ir nepazaudēt to laiku, kad jaunajam cilvēkam veidojas personība un nostiprinās izpratne par patiesajām vērtībām. Tas ir universitātes laiks.

Katrā ziņā – es Latvijā jūtos laimīgs!