Šo interviju ierosināja kāda nejauša saruna – pēc veiksmīgi pavadītās 2x2 nometnes šovasar Aglonā. Audzinātāji, kuru vidū arī diasporas tautieši, izbrīnā un sašutumā stāstīja par to, cik nesagatavoti ir Latvijas bērni peldētprasmē. Pat laivā citādi braši puisieši nemākot iekāpt, bet droši peldot vien pāris no desmita. Kā tas varējis notikt ūdeņiem bagātajā Latvijā? Izrādās, valstī joprojām nav izstrādātas programmas, lai mūsu bērni nenoslīktu. Visu cieņu entuzi­astiem, kas tomēr tur rūpi un cīnās – par mūsu pašu bērnu dzīvībām.

Kas bija par iemeslu, ka, paralēli maizes darbam, uzņēmies dibināt un vadīt nevalstisko organizāciju, ieguldot tajā milzu darbu un laiku?

Z. G. Tieši statistika bija viens no galvenajiem motīviem, kāpēc biedrība “Peldēt droši” 2018. gadā tika dibināta. Eurostat publicēja 2016.-17. gada datus, kas rādīja, ka Latvija ieņem pirmo vietu Eiropā pēc noslīkušo cilvēku skaita – vidēji 5-6 uz 1000 cilvēkiem! Turklāt šī skumjā statistika ir ar krietnu atrāvienu no Eiropas vidējā rādītāja. Vēl skumjāk ir tas, ka kopš tā laika dinamikā īpašu izmaiņu nav. 2018. gadā veicām Latvijas sabiedrības pētījumu – par drošību uz ūdens, par peldētprasmi u.c., kas apstiprina to, ka izpratne par šo dramatisko statistiku ir vāja. Tātad – nekavējoties jāveic izglītošanas darbs, jāpaplašina peldētapmācība, tostarp pieaugušo vidū. Primārais, protams, ir darbs ar bērniem. Jūs jautāsiet – vai Latvijā tas notiek? Nē, nenotiek! Tāpēc biedrība strādā visos iespējamos virzienos un ar dažādiem sadarbības partneriem, sākot ar ministrijām, pašvaldībām, izglītības institūcijām. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un ar to saistītajām izmaksu prioritātēm, diemžēl nekas daudz uz priekšu nav pavirzījies. Esam apņēmušies nest karogu vismaz divdesmit gadus – līdz nomainās paaudzes, cerībā, ka būsim spējuši mainīt un uzlabot drošības situāciju uz un pie ūdens  Latvijā.

Kur ņemat resursus jeb iespējas?

Biedrība visas aktivitātes līdz šim ir īstenojusi par līdzekļiem, ko paši esam piesaistījuši. Jāuzsver, ka viena no problēmām ir tā, ka trūkst speciālistu, kas apmāca peldēšanā. Latvijas skolās peldētapmācība tiek nodrošināta dažādos veidos, tostarp iekļauta sporta stundās. Tās vada sporta skolotāji, kam ne vienmēr ir pie­tiekamas zināšanas. Speciālisti ar attiecīgu kvalifikāciju valstī ir ļoti labi, bet viņu nav pietiekamā skaitā. Un vēl – no apmēram 1700 sporta pedagogiem peldētapmācībā izskoloti apmēram 900. Tas izdevies, veiksmīgi strādājot kopā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Un vecāku loma?

Diemžēl ar to, lai cik tā būtu nozīmīga, nebūt nepietiek. 2024. gadā veiktais pētījums parādīja, ka pieaugušo izpratne par jēdzienu drošība uz ūdens ir nepietiekama. Un vēl – gadās, ka viņi pārvērtē savas spējas. Pieminēšu Dāninga-Krīgera efektu – kas apgalvo, ka cilvēki ar zemu zināšanu līmeni izdara kļūdainus secinājumus, pieņem neveiksmīgus lēmumus un vienlaikus nespēj saprast savas kļūdas. Proti, nokļūstot dzīvību apdraudošā situācijā cilvēki apjūk, jo nav apguvuši peldētprasmi, kaut gan domā, ka peld labi. Lielākoties tas notiek gadījumos, kad peldēt iemācījušies paši, to iemācījuši vecāki vai kāds cits tuvi­nieks. Vecāki varbūt nezina, ka svarīgākie rādītāji ir, pirmkārt, vai tu vari nopeldēt 200 metrus bez apstājas un no tiem 50 metrus uz muguras, kā arī aizturēt elpu zem ūdens, nirt. Pat nerunāsim par situācijām, ka nav droši peldēt pēc “viena aliņa”, ka nekādā ziņā nedrīkst iet peldēt nepiemērotās vietās, neatbilstošos laikapstākļos, kā, piemēram, naktī, lietū, negaisā utt., kaut tas šķiet ļoti vilinošs piedzīvojums.

Pasaules veselības organizācija stingri uzskata – tikai organizēta profesionālā apmācība, kurā jāiziet noteikts stundu skaits, ir sekmīga. Tādās valstīs kā Zviedrija, Norvēģija, Nīderlande, Austrālija, arī Amerika tas ir apliecinājies ar teicamiem statistikas rādītājiem. Visu cieņu vecākiem, kas mēģina apmācīt savus bērnus, bet ar to diemžēl ir daudz par maz. Bērnus peldēt ir jāapmāca profesionāļiem, kuri turklāt vēl trenēs rīcību, nejauši iekrītot ūdenī u.c. To visu treneris “izspēlē” ar saviem audzēkņiem drošā vidē, peldbaseinā, ar aprīkojumu. Proti – mācāmies darot. Un darot atbilstoši vecumam. Parasti savu sezonu atklājam 15. maijā ar online lekciju – šogad to noskatījās rekordliels skaits – vairāk nekā 65 tūkstoši bērnu un jauniešu. 

Kad jāsāk profesionāla pel­dētapmācība bērniem?

Vislabāk sākt bērnudārza pēdējā gadā. Īstenībā – jo ātrāk, jo labāk, un vēlreiz uzsveru – profesionāla trenera vadībā.

Un tomēr – peldbaseina īre, trenera darbs, pasākumu rīkošana u.c. maksā naudu. Kur to ņemat?

Rakstām projektus, un viss, kas attiecas uz naudu, ir diezgan lielā mērā laimīgu nejaušību vai likteņa rokās. Tā, piemēram, pietrūka formāla puspunkta, lai saņemtu SIF (Sabiedrības integrācijas fonda) finansējumu nepilnu 15 tūkstošu eiro apmērā, kas biedrībai palīdz īstenot vairākas aktivitātes peldsezonas laikā.

Oho! Toties 13 tūkstošus eiro saņēma biedrība “Flourish NGO” (kuras mājaslapa precīzi izsaka tās jēgu – resnums.lv)! Pieteikuma “vizītkartē” lasām, ka minētās biedrības mērķis ir mazināt aizspriedumus pret lieko svaru – nevis pašu lieko svaru. Un tas notika drīz pēc tam, kad Latvijas ārsti publiski sacēla trauksmi par to, ka 60 procentiem iedzīvotāju ir liekais svars…

Mūsu auditorija ir ap 220 tūkstoši bērnu un jauniešu, kam peldētapmācība un zināšanas par drošību uz un pie ūdens ir aktuāla. Tā kā minētajā SIF konkursā pie finansējuma netikām, šāgada 15. maijā lēmām projektu īstenot, lūdzot līdzcilvēku atbalstu, ziedojot caur mūsu mājaslapu – peldet.lv. Biedrībai ir sabiedriskā labuma statuss. 

No sirds aicinu visus, kas šo interviju izlasīs, atbalstīt biedrību un tās iniciatīvas un darbus! Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! Tātad – peldet.lv!

Runa taču ir par mūsu bērniem, jo katrs ir svarīgs!Ar savu nevērību mēs zaudējam ārkārtīgi daudz – ik gadus piecus, sešus, pat des­mit bērnus vecumā no gada līdz astoņpadsmit. Pusaudžu vecuma bērni piepilda spinālās medicīnas nodaļas slimnīcās, jo lecot uz galvas ūdenī, ir traumējuši muguru, kakla skriemeļus, zaudējuši spēju kustēties. Piemēram, Nīderlandē, kur iedzīvotāju skaits ir ievērojami lielāks nekā Latvijā, viena bērna zaudēšana ir valsts mēroga katastrofa.

Noslīkšana ir ārējs nāves cē­lonis, tātad novēršams, tāpat kā ceļu satiksmes nelaimes gadījumā. Atšķirība tā, ka negadījumu uz ceļa novēršanā ir iesaistīti daudzi spēki – Ceļu satiksmes drošības direkcija, Valsts un pašvaldības policija, apdrošināšanas kompānijas, kuru rīcībā ir dažādas metodes nelaimju cēloņu mazināšanā - radari, monitoringa iespējas, administratīvās un kriminālās sodīšanas iespējas utt., utjpr.

Vai tev vispār ir kādi sabiedrotie?

2018. gadā mūsu biedrība sarīkoja diskusiju kopā ar Latvijas Peldēšanas federāciju (LPF), kurā piedalījās ap 20 organizāciju pārstāvjiem un kurā iezīmējām galvenos četrus stratēģiskos “pīlārus” – sabiedrības izglītošana, peldētapmācība profesionālā līmenī, darbs ar valsts un pašvaldību institūcijām, likumdošanas iniciatīvas. Ar tiem arī iepazīstinājām institūcijas, kam vien ir sakars ar šo problēmu, - sākot no iekšlietu struktūrām, beidzot ar veselības uzraudzības iestādēm. Pirmā reakcija bija – uh, kā to vajag darīt! 2022. gadā notika otra diskusija, kur tika secināts – biedrībai labi sanāk, tā turpiniet! Lai arī šo gadu gaitā ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministriju, Slimības kontroles un veselības centru, VUGD, uzskatu, ka noslīkšanas novēršanas stratēģijas īstenošana jāuzņemas kādai no valsts pārvaldes institūcijām.

Tavā pieredzē ir Rīgas Olim­piskā centra vadīšana teju 15 gadu garumā, tajā ir arī peldbaseins…

Tolaik profesiju klasifikatorā nebija tāda amata, kas saucas “glābējs”, kaut gan, manuprāt, bez tāda peldbaseins nemaz nedrīkst darboties! Kopā ar LPF cīnījāmies dikti, un tikai šogad saņēmām ziņu, ka tāds profesiju klasifikatorā ir ieviests. Biedrība turpina darbu, piedāvājot savu pieredzi un kompetenci, apmācām glābējus, trenerus, sporta skolotājus. Pēc pusotra gada saskaņojumiem Ministru kabineta noteikumos izdevās iekļaut punktus, ka nodarbība drīkst piedalīties noteikts bērnu skaits, ka sporta skolotājam obligāti jāiziet 24 stundu peldētapmācība, turklāt ar resertifikāciju ik piecus gadus.

Protams, ka gribētos lielāku atbalstu. Nereti piemeklē sajūta, ka nevienam citam to nevajag. Nē, mums ikvienam to vajag, mums katram jāmāk sevi pasargāt!

Kā pati iemācījies peldēt?

Peldēt iemācījos salīdzinoši nesen, mācījos trīs gadus trenera vadībā. Mani divi lielie dēli peld labi, trīsgadnieks nevar vien sagaidīt savu peldsezonu, kas tūliņ sāksies. Pati peldu droši trīs veidos, īpaši labi jūtos, peldot brasā, un ikreiz nopeldu vismaz 800 metrus līdz kilometram.

Jāatzīst, nozīmīga motivācija un galvenais dzinulis biedrības dibināšanai bijusi arī mana skaudrā bērnības trauma, kad noslīka brālis… viņam toreiz bija 11. Viņš uztur manī spēku strādāt un darīt visu, lai šādas traģēdijas nenotiktu. Esiet atbildīgi un pieskatiet savus mīļos! Tas ir vien mirklis, kad ūdens paņem un vairs nekad neatdod atpakaļ…