Šajās dienās daudz tiek apspriesta Angeles Merkeles skandalozā intervija ungāru medijam Partizan. Tajā bijusī Vācijas kanclere vaino Poliju un Baltijas valstis, ka tās esot izprovocējušas Krievijas agresiju pret Ukrainu. Izrādās, šo valstu līderu nevēlēšanās uzturēt Eiropas dialogu ar prezidentu Vladimiru Putinu esot pastiprinājusi viņa agresivitāti un kļuvusi par iemeslu Krievijas uzbrukumam Ukrainai. Bet A. Merkele nav tik dumja, lai nezinātu, ka 2021. gada decembrī Krievija izvirzīja ultimātu Rietumiem, prasību “savākt pekeles” un “aizvākties”. Konkrētāk – izvest ārvalstu bruņotos spēkus un militāro infrastruktūru no to valstu teritorijām, kas pievienojās NATO pēc 1997. gada, tātad arī no Latvijas. Pēc tam, kad ASV un NATO atteicās izpildīt šīs Maskavas prasības, 2022. gada 24. februārī Krievi­ja uzsāka iebrukumu Ukrainā. 

Kāpēc Merkele runā šādas lietas? Savas muļķības un spītīga paštaisnuma dēļ? Bet varbūt mums ir darīšana Kremļa aģenti, kas tiek aktivizēta vajadzīgajā laikā? Iespējams. Bet vispirms paraudzīsimies vēsturē. 1954. gadā dzimušās A. Merkeles politiskā biogrāfija sākās komunistiskajā Austrumvācijā, kur viņa bija tā saucamās “Brīvās Vācu jaunatnes” (Freie Deutsche Jugend, analogs padomju komjaunatnei) aktīviste. Pēc abu Vāciju apvieno­šanās viņa veikli pārmetās uz Kristīgo demokrātu partiju. Tur jauno censoni ievēroja kanclers Helmuts Kols, kurš 1991. gadā viņu uzaicināja savā valdībā vadīt Sieviešu un jaunatnes lietu mini­striju. Ne velti A. Merkele tiek dēvēta par H. Kola politisko krust­meitu. Pēc 2005. gada Vācijas parlamenta vēlēšanām, kurās ar nelielu pārsvaru uzvarēja Kristīgie demokrāti, partija valdības vadītājas jeb kancleres amatam izvirzīja A. Merkeli. Šajā krēslā viņa atradās veselus 16 gadus, no 2005. gada novembra līdz 2021. gada decembrim.

Šodien, atskatoties pagātnē un savelkot kopējo bilanci, diemžēl jākonstatē, ka viņas darbība vājināja Rietumus. Ieskatīsimies dažu A. Merkeles “nopelnu” hronoloģijā. Lai “pa tiešo” savienotu Krieviju un Vāciju, 2005. gadā sākās gāzes vada Nord Stream 1 būvniecība Baltijas jūrā. Kā vēlāk redzēsim, projektam bija izteikti politisks raksturs. 2008. gada aprīlī NATO samitā Vācijas un Francijas nostājas nostājas dēļ Gruzijai un Ukrainai netika piedāvāts tā saucamais Membership Action Plan, tā liedzot iespēju šīm valstīm sākt ceļu uz NATO aliansi. Visaktīvāk iebilda tieši A. Merkele. Viņai piebalsoja toreizējais Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers, tagadējais Vācijas prezidents, kurš aicināja “nekaitināt Krie­viju”. Pamatojums - jo “Gruzija un Ukraina esot Krievijas kaimiņ­valstis un bijušās padomju republikas”. Kremlis to iztulkoja kā vājuma pazīmi. Jau pēc dažiem mēnešiem, 2008. gada augustā, Krievija iebruka Gruzijā. Neraugoties uz šo agresiju, 2010. gada nogalē tika pilnībā pabeigta gāzes vada Nord Stream 1 celtniecība. Simboliskā gāzes krāna atgriešana notika 2011. gada novembrī. Svinīgajā ceremonijā piedalījās A. Merkele, Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedjevs un toreizējais Nīderlandes premjerministrs, tagadējais NATO ģenerālsekretārs Marks Ritte.

Ko šī gāzes vada atklāšana nozīmēja Eiropas drošībai? Neko labu. Pirmkārt, Krievijas ekonomika saņēma simtiem miljardiem dolāru, kurus varēja iepumpēt Kremļa kara mašīnā. Otrkārt, tagad Krievijai un Rietumeiropai vairs nebija tik svarīgi gāzes vadi, kas gāja cauri Ukrainas teritorijai, tiem bija parādījusies alternatīva. Tā sagadījās, ka 2011. gada 11. martā notika cunami viļņu izraisīta avārija Japānas atomelektrostacijā Fukušima, kuras laikā apkārtējā vidē izplūda radiācija. Izmantojot šo avāriju kā ieganstu, A. Merkeles valdība pēc dažām dienām paziņoja par septiņu Vācijas atomelektrostaciju darbības apturēšanu. Būdama fiziķe, A. Merkele lieliski apzinājās, ka Fukušimas avārijas cēlonis ir ne­vis nepilnīga tehnoloģija, bet gan postoša zemestrīce, kas Vācijā ir tikpat kā neiespējama. Tas bija apzināts politisks lēmums, kas vēl vairāk palielināja Vācijas atkarību no Krievijas gāzes un naftas. Un tad pienāca 2014. gads, Krievijas iebrukums Ukrainā, Krimas pussalas okupācija un aneksija.

Atbildes reakcijas no Vācijas puses bija visai negaidīta –  2015. gadā tika sākta jauna gāzes vada Nord Stream 2 būvniecība. Uz Polijas un Baltijas valstu politiķu brīdinājumiem, ka jaunais gāzes vads vēl vairāk pasliktinās drošības situāciju reģionā, vācu politiķi un īpaši A. Merkele atbildēja ar augstprātīgu izsmieklu. Tikmēr blakus Eiropai, Vidusjūras otrā krastā pieņēmās spēkā pilsoņu karš starp nemierniekiem un Maskavas atbalstīto diktatora Bašāra Asada režīmu. Krievijas gaisa spēki sāka bombardēt Sīrijas valdības pretinieku pozīcijas. Konflikta sekas – simtiem tūkstošiem cilvēku, pārsvarā sīrieši, devās bēgļu gaitās Eiropas virzienā. Šai cilvēku plūsmai pievienojās migranti arī no citām Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm, kas bēgļu aizsegā mēģināja iekļūt Eiropā. Eļļu ugunī šim procesam pielēja A. Merkele, iedrošinot migr­antus doties uz Vāciju. Pavisam kopš 2015. gada Eiropā ieradušies vairāki miljoni laimes meklētāju. Pārsvarā jauni vīrieši, musulmaņi bez izglītības un profesijas. Sekas – noziedzības pieaugums, slogs uz valstu budžetiem un populistisku, Maskavai draudzīgu politisko partiju popularitātes pieaugums.

Diemžēl jākonstatē, ka savos valdīšanas gados A. Merkele centusies vājināt Vāciju un Eiropu. Šīs politikas sekas bija Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gadā un karš, kas turpinās joprojām. Kāpēc A. Merkele tā rīkojās? Bijušais Latvijas Ministru prezidents, tagad starptautiskās komunikācijas aģentūras “Kreab” vecākais padomnieks Krišjānis Kariņš medijiem izteicies, ka “Merkeles izteikumi ataino atsevišķu Rietumu politiķu fundamentālo neizpratni par diktatora Putina rīcību un mērķiem.” Bet vai tikai neizpratni? 2022. gada maijā “Latvijas Avīzes” uzdevumā man bija iespēja intervēt uzņēmēju un mecenātu Vili Vītolu. Cita starpā pajautāju, ko viņš domā par A. Merkeli, kas viņa ir - tā saucamā “noderīgā idiote” vai Krievijas specdienestu aģente? Lūk. V. Vītola atbilde: “Es domāju, ka aģente. Merkeles biogrāfija ir visai interesanta. Viņa ir garīdznieka, luterāņu mācītāja Horsta Kasnera meita. Ģimenē valdījis komunistisks gars. Merkeles tēvam savulaik pat bija iesauka “sarkanais Kasners”. Beidzoties Otrajam pasaules karam, miljoniem vāciešu bēga uz Rie­tumiem, uz amerikāņu un britu okupācijas zonām. Bet ko darīja Merkeles tēvs, kurš tajā laikā dzīvoja Hamburgā, tātad Rietumos? Viņš devās pretējā virzienā, uz padomju okupācijas zonu! Merkele ir gājusi cauri masīvai ideoloģiskai indoktrinācijai. Sākumā ģimenē, tad Austrumvācijas komunistiskajā jaunatnes organizācijā Freie Deutsche Jugend, kur viņa nodarbojās ar aģitāciju un propagandu. Runājot Latvijas analoģijās, Merkele bija komjaunatnes aktīviste, pat funkcionāre. Arī vēlākā darbība jau kancleres amatā liecina, ka prokrieviskās idejas viņai ir burtiski ieskalotas smadzenēs.” Atliek vien konstatēt, ka pārāk ilgi mēs uz saviem Rietumu draugiem esam raudzījušies pagalam nekritiski, ar rozā brillēm uz acīm.