Pēc 80 gadiem: atskatoties uz 15. maija apvērsumu
franks Gordons    06.05.2014

 

Kāds Saldus 2. vidusskolas  10. klases skolēns  29. aprīlī lūdz Latvijas Avīzes lasītājus dāvināt  viņam grāmatas, lai papildinātu savu kollekciju, kuŗā citu starpā  jau ir  žurnāla Atpūta pilns komplekts. Uzdāvināt viņš, starp citu, lūdz  "Saeimas  (visu sesiju no 1922. līdz  1940. gadam)  sēžu stenogrammas". Tas nozīmē, ka puisis  savā  Atpūtas  komplektā nav iedziļinājies  un ka šajā vidusskolā  Latvijas vēstures mācīšana "klibo". Citādi viņš zinātu,  ka līdz ar 1934. gada 15. maija apvērsumu Saeima tika padzīta.

 

Pēc dažām dienām apritēs 80 gadi kopš šī apvērsuma, kad Kārlis Ulmanis  sev piešķīra neierobrežotas pilnvaras. Mani mazliet kaitina Rīgas pilī vairākkārt paustā doma - apzīmēt 1934.- 1940. g. periodu par  prezidenta valdīšanu,  t.i.,  staigāt uz pirkstgaliem, lai  izvairītos no termina autoritārais režīms. Kas tā par laipošanu! Režīms, bez šaubām, bija autoritārs, un tas ir  nevis lamuvārds, bet tiesiski atzīta  katēgorija. 15. maija režīms tā laika apstākļos bija benign, t.i., samērā mērens,  taču tā nebija  nekāda prezidenta valdīšana: pirmos divos gados  Valsts prezidents bija Alberts Kviesis, kam nebija nekādas teikšanas, un 1936. gadā, kad beidzās Kvieša pilnvaru termiņš,  Ministru prezidents Kārlis Ulmanis  pats sevi iecēla (!) par Valsts prezidentu. Tālaika plašsaziņas līdzekļos, kas atradās  Sabiedrisko  lietu ministrijas  faktiskajā uzraudzībā, Kārlis Ulmanis figūrēja kā Tautas vadonis un Zemes saimnieks. Esmu, kā mēdz teikt, ulmaņlaika bērns, un apmēram no 1935. gada rudens, kad saku mācīties latviskā skolā – Franču licejā,  līdz 1940. gada vasarai "15. maija gaisotne" bija man visapkārt,  un dažs labs iespaids man iespiedies atmiņā līdz tagadējām vecumdienām.

 

Man, Rīgas puikam, patika gaumīgi un moderni iekārtotie Vienības pārtikas veikali,  ko galvaspilsētā ieviesa Ulmanis, kuŗš  kādā no tiem iegriezās, uzmaucis galvā žokeni kā vienkāršs strādnieks, kamēr Virsnieku kluba rautā viņa galvu rotāja spīdīgs cilindrs.  Man imponēja Mazpulku kustība un Draudzīgais aicinājums. Un - atskatoties - esmu gandarīts, ka Kārlis Ulmanis vajāja gan partiju, ko sauca LKP (Kominternes sekcija), gan biedrību Pērkoņkrusts.

 

Taču nevar noliegt, ka Kārlis Ulmanis pēc apvērsuma necieta ne mazāko kritiku, ka tika likvidēta vārda,  preses un sapulču brīvība, ka gan pilsētu galvas, gan apriņķu  priekšnieki tika iecelti un ka t.s. kameras, kas tika veidotas  pēc Musolīni Italijas parauga, bija  tīri konsultātīvi iestādījumi, kam nebija pilnvaru  būtiski ietekmēt Latvijas polītiku nevienā jomā.

 

Jāatgādina, ka 1940. gada aprīlī,  kad Kārļa Ulmaņa tuvākais līdzgaitnieks Jānis Balodis  krita nežēlastībā un viņa vietā nāca Krišjānis Berķis, klīda baumas, ka Balodis  sakaitinājis Ulmani, ierosinot izstrādāt jaunu Satversmi, kas ļautu darboties tautas vēlētai likumdevējai sapulcei, kaut arī šaurākos ietvaros.

 

Man rokā ir  Voldemāra Bastjāņa 1966. gadā Stokhlomā izdotā grāmata Demokratiskā Latvija,   kur šis LSDSP polītiķis un bijušais finanču ministrs  ar neapgāžamiem skaitļiem un tabulām rāda,  kāds svētīgs milzu darbs kaŗa izpostītajā Latvijā paveikts  t.s. demokratijas gados, īpaši līdz Latvijas 10 gadu jubilejai.  Tas, ka 1929. gadā izcēlās pasaules ekonomiskā krize, sāpīgi skaŗot Latviju, un ka pakāpeniskā atveseļošanās, kas sākās 1934. gadā,  palīdzēja Karlim Ulmanim "plūkt uzplaukuma laurus", nemazina  Bastjāņa grāmatā minēto sasniegumu nozīmi. Vēl piebildīsim,  ka demokratiskajā Latvijā pirms 15. maija apvērsuma plauka literātūra un  māksla un bija pārstāvēti visi virzieni, kas kultūru varēja tikai bagātināt.

 

Kas bija tā kaite, kas  Ulmanim deva ieganstu padzīt Saeimu un likvidēt partijas, ieskaitot savējo - Zemnieku savienību? Nelaime bija tā, ka Satversme neparedzēja  procentu barjēru,  kas liegtu sīkpartijām iekļūt Saeimā.  1.Saeimāa, kas sanāca 1922. gadā, bija 20 frakcijas, un tās darbības laikā  cits citu nomainīja četri ministru kabineti. Pēdējā --  4. Saeimā bija pārstāvēti  27 saraksti un   tikai astoņiem bija  vairāk par trim mandātiem. Nav brīnums, ka  koalicijas "sastiķēšana"  bija moku darbs , un deputātu balsu pirkšana un pārvilināšana zēla un plauka. Intrigas un kombinācijas kompromitēja pašu parlamentārās demokratijas principu, un šī kaite ļāva Kārlim Ulmanim uzstāties par nācijas glābēju.

 

Nobeigumā  - daži vārdi par šī neapšaubāmi ievērojamā valstsvīra lomu un likteni 1940. gada vasarā. Kārlis Ulmanis ir traģiska figūra. 16. jūnija ultimāta noraidīšana un bruņota pretestība nozīmētu milzu slaktiņu, varbūt pat  īstu genocīdu (tai nozīmē, kādu tas ieguvis pēc kaŗa). Un 1940. gada rudenī, atbildot uz čekas pratinātāju jautājumiem,  Ulmanis izturējās godam.