Karš un dejas tumsā
Sallija Benfelde    24.02.2026

24. februārī jau būs četri gadi, kopš Krievija iebruka Ukrainā, un sākās pilna mēroga karš. Runājot par šo karu, apzīmējums dejas tumsā ir saprotams gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Proti, ukraiņi nereti vakaros iziet pie savām mājām, kurās nav ne apkures, ne apgaismojuma (un bieži v­ien nav arī ūdens), lēkā un dejo, ja izdodas arī atnest kādu radioaparātu vai magnetofonu – lai sasildītos. Videosižeti liecina par to, kā pie mājām valsi dejo daži pāri vai arī pat simtiem cilvēku cenšas vienā ritmā dejot un lēkāt diskotēkas stilā.  Tikmēr lielval­stu sarunas un vēlmes par mieru vai pamieru Ukrainā brīžiem atgādina dejas tumsā, kad ne­viens neko lāgā neredz vai negrib redzēt. Karš ir radījis arī jaunu terminu: holodomors. Kā zināms, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados miljoniem cilvēku, arī ukraiņu, iznīcināja bads jeb golodomors, ko izraisīja Staļina lēmums kolektivizēt lauksaimniecību – atņemt zemniekiem zemi, lopus, bieži vien arī viņu mājokļus. Krievu valodā golod nozīmē bads; holod – aukstums, bet moriķ nozīmē nogalināt. Tā nu divdesmitā gadsimta golodomora noziegumam šodien, divdesmit pirmajā gadsimtā, ir pievienojies arī holodomors, un šo noziegumu iniciators jeb autors aptuveni pirms simts gadiem un šodien ir viena un tā pati valsts.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā runā 14. februārī Minhenes drošības konferencē sacīja, ka ASV ir ierobežojusi savu palīdzību Ukrainai, lai tā neuzvarētu Krieviju.”Es atceros, kā pilna mēroga karš tika uztverts tā pirmajā gadā. Mums sacīja, ka palīdzība un atbalsts tiks turpināts, bet ne tajā mērogā un ne ar to ātrumu, kas nepieciešams Ukrainas uzvarai vai Krievijas zaudējumam”, sacīja Zelenskis. Viņš paskaidroja, ka jautājums ir par laiku: „Amerika varēja kontrolēt kara tempu un eskalācijas riskus – lai nonāktu līdz brīdim, kad Krievija vairs nespēs uzbrukt, bet Ukraina piekritīs atdot Krievijai okupētās teritorijas”. Viņš arī sacīja, ka ļoti ilgi nācies gaidīt atļauju iegādāties nopietnu bruņojumu: HIMARS, Abrams un F-16. „Tas neatviegloja situāciju nevienam, jo kara laikā to kontrolē pats karš pret cilvēkiem”, teica Zelenskis.
Pēc Minhenes konferences ukraiņu politiķis Romāns Bezsmertnijs savā blogā par konferences rezultātiem ierakstīja: „Domāju, ka pats svarīgākais ir tas, ka nu jau oficiāli varam teikt, ka ASV atvadas no NATO ir sākušās. Amerikas Savienoto Valstu galvenais mērķis ir ne­vis tikai distancēties no Eiropas Savienības, bet iznīcināt Eiropas Savienību kā Eiropas valstu asociāciju”. Šokējošas atziņas, bet, ja ASV prezidenta nostāja tiešām ir tāda, tad nepārsteidz viņa tikšanās ar Ungārijas premjeru Orbanu, kurš ir nostājies pret ES un ir Krievijas draugs. 
17. februārī The Economist rakstā „How big is the prize of reopening Russia?” skaidro – kopš brīža, kad pagājušajā gadā Donalds Tramps atgriezās ASV prezidenta amatā, starp Krieviju un ASV paralēli notiek divas pārrunas. Pirmās pārrunas ir par mieru starp Krieviju un Ukrainu, pagaidām tām nav apmierinošu rezultātu, ir tikai mēģinājumi piespiest Ukrainu atdod okupētās (un ne tikai) teritorijas un rīkot prezidenta vēlēšanas kara laikā. Otrs pārrunu process nav tik publisks, tās tiešām ir dejas tumsā, jo tajā Kremļa un Baltā nama pārstāvji apspriež liela apjoma biznesa darījumus starp ASV un Krieviju. ASV tiek piedāvāts darījums par 12 triljoniem dolāru: Krievija piedāvā naftas un gāzes ieguvi Arktikā, retzemju metālu ieguvi, tuneļa celtniecību zem Beringa jūras līča un vēl citus darījumus. Citiem vārdiem sakot – ASV varēs saimniekot Krievijā, iegūstot sev dažādus labumus, ja atcels vai mīkstinās savas sankcijas pret Krieviju. Acīmredzot apsolītie 12 triljoni ir tie, kuru dēļ Tramps ik pa laikam slavē Putinu kā savu draugu un saka, ka viņi labi saprototies, un pārmet Zelenskim to, ka karš ir sācies, un apgalvo, ka Ukrainas prezidentam nav iespēju uzvarēt. 
Dejas tumsā turpina arī Krie­vijas iedzīvotāji, negribot vai nespējot redzēt un saprast to, kas patiesībā notiek. Aptuveni trešā daļa iedzīvotāju uzskata, ka karš jāturpina. Un lai gan 61 procents aptaujāto Krievijas iedzīvotāju saka, ka varētu vai pat vajadzētu miera sarunas, tām jānotiek tikai tā, kā to gribēs Krievija. Bet vairāk par Krievijas iedzīvotāju uzskatiem un simpātijām nākamajā avīzes numurā.

Frontes līnija ukraiņu mājās

Ziema šogad ir auksta, eksperti saka, ka ceturtais kara gads Ukrainai ir vissmagākais, jo Krievija raķešu un dronu triecienus koncentrē uz t.s. kritisko infrastruktūru jeb, vienkāršāk sakot, iznīcina elektrostacijas, atstājot aukstumā un tumsā ne tikai iedzīvotājus, bet traucējot arī atomelektrostaciju (AES) nepieciešamo apgādi ar elektrību.  Ne starptautisko speciālistu, ne ukraiņu brīdinājumus, ka tas var beigties ar kādas AES avāriju un apdraudēt ne tikai Ukrainas iedzīvotājus, Krievija „nedzird”. Četri pilna mēroga kara gadi, bruņojuma piegāžu kavēšanās dažādu iemeslu dēļ, karavīru bojā eja un smagie ievainojumi padara cīņu frontē aizvien skarbāku. Gan jāteic, ka frontē Ukrainai nav lielu un nozīmīgu zaudējumu. Neiedziļinoties detaļās, var teikt, ka frontes līnija ik pa laikam pārvirzās kādu kilometru šurp vai turp, bet Krievijas apgalvojumi, ka agresorvalsts ik pa laikam ir atkal kaut ko okupējusi un būtiski pavirzījusies uz priekšu, ir meli. Lielo un smago frontes līniju Krievija grib īstenot ukraiņu mājās, jo okupanti cer, ka cilvēki neizturēs, vairs nespēs dzīvot aukstumā un tumsā un pieprasīs savam prezidentam Zelenskim un ministriem izbeigt karu par jebkādu cenu. 
Tātad Krievija cer, ka miera līguma dēļ Ukraina atdos okupētās teritorijas, nekad neiestāsies  N­ATO un samazinās savu armiju. Un dzīve ziemas salā dzīvokļos bez apkures un gaismas, bet ar gandrīz katras nakts raķešu un trieciendronu apšaudēm var beigties ar nāvi. „Kijiva atrodas uz katastrofas robežas masīvas apšaudes dēļ pēdējos divos mēnešos”, pirms dažām dienām intervijā Financial Times sacīja Kijivas mērs Vitālijs Kļičko. „Pašlaik jautājums par mūsu valsts nākotni – vai mēs izdzīvosim kā neatkarīga valsts vai neizdzīvosim –  ir un paliek atklāts”, sacīja mērs. Jāpiebilst, ka 3,5 miljoni Kijivas iedzīvotāju piedzīvo skarbāko ziemu kopš 2022. gada februāra, pilsētā bija aukstāks par mīnus divdesmit grādiem, galvaspilsētu klāja bieza sniega un ledus kārta. Masīvās apšaudes dēl, piemēram, 12. februārī bez apkures palika 2,6 tūkstoši daudzdzīvokļu māju. Arī janvārī situācija bija smaga: piemēram, pēc Krievijas uzbrukuma Kijivai 9. janvārī izdevās atjaunot siltumapgādi aptuveni 6000 daudzstāvu dzīvojamām ēkām, tomēr aptuveni 30 daudzstāvu ēkas vēl palika bez apkures. Piektdien, 23. janvārī pēc kārtējiem uzbrukumiem Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis neslēpa: „No šī rīta aptuveni 4000 māju Kijivā joprojām ir bez siltuma, gandrīz 60% galvaspilsētas ir bez elektrības”. Iedzīvotājiem izdzīvot aukstumā palīdz „Nesalaužamības punkti”. Kopumā galvaspilsētā darbojas ap 1200 “Nesalaužmības punktiem”. Tie ir iekārtoti dažādās pašvaldības un privātā sektora ēkās, arī glābšanas dienests visā pilsētā izvietojis desmitiem telšu, kurās cilvēki var nākt un sasildīties. Ir 50 mobilās virtuves, kurās pasniedz ēdienu. Kijivā strādājošie Latvijas eksperti saka, ka PSRS laikā celtajās daudzdzīvokļu mājās daudzos dzī­vokļos pat ir daži grādi zem nulles, bet t.s impērijas laika „vecajās mājās” ir mazliet siltāk, 4-5 grādi virs nulles. Protams, iedzīvotāji cenšas padarīt dzīvokļus kaut mazliet siltākus. Ja dzīvoklī vēl ir gāze, tad tiek aizdedzināti visi četri degļi ar nelielu liesmu, virs tiem tiek novie­tota skārda vai metāla plāksne, uz tās tiek uzlikti vairāki ķieģeļi. Visa šī „konstrukcija” sasilst, virtuvē kļūst mazliet siltāks, un visa dzīvošana notiek virtuvēs. Kādā no ukraiņu portāliem redzēju aizkustinošu fotostāstu – istabas vidū uzcelta telts, tajā sēž siltā slēpošanas kostīmā ģērbts aptuveni divus, trīs gadus vecs mazulis, un teltī ielikti vairāki sasildītie ķieģeļi. 
Ja gāzes nav, tiek izmantotas mazās tējas sveces. Tiesa gan, pašlaik sveces jau ir grūti nopērkamas, trūkst arī citu preču. Eksperti saka, ka ukraiņi saka, ka nepadosies, bet viņus ir nogurdinājusi attieksme, ka viņi ir neuzvarami, jo viņi ir cilvēki, viņiem vajadzīgs atbalsts un lai viņus saprot, cik grūti ir nepadoties. Pret Latviju un arī pārējām Baltijas valstīm Ukrainā esot cieņpilna attieksme, jo baltieši saprot, ko nozīmē smaga dzīve un daudz palīdzot. 
Harkivā dzīvojošā ukraiņu žurnāliste un blogere Anna Džīna kādā no saviem blogiem raksta:
„Es vienmēr esmu zinājusi, ka nauda nosaka daudz. Bet šis jau ir jauns līmenis. Ukraiņi nosalst Eiropā laikā, kad kāds atļauj uz mums mest bumbas, bet kāds runā par ģeopolitiku. Kāds dala budžetus, bet mūsu vīrieši mirst jau ceturto gadu pēc kārtas.
Es esmu gandrīz pārliecināta, ka izdzīvošu. Sagaidīšu. Atradīšu siltu dušu, ēdienu, elektrības rozeti un savu kaktu. Bet es baidos ne jau par sevi pašu. Es baidos par tiem, kuri neko nerakstīs. Kuri vienkārši sēž aukstā dzīvoklī un domā: „Galvenais ir izturēt līdz rītam”. Vecīši un māmiņas ar zīdainīšiem uz rokām”.